Mans mīļākais iknedēļas pienākums ir iepirkšanās. To es parasti daru piektdienās, kad ir jāiepērk sveigi produkti mūsu ''brīvdienu''restorānam, kā arī uz nākošo nedēļu jānodrošina pilns arsenāls ar ikdienā nepieciešamo pārtiku mums pašiem. Šī diena gandrīz vai kā svētki, jo tad es uzvelku ''cilvēkos ejamās'' ūziņas, uzkrāsoju lūpu un kā liela dāma sēžos savā bulku vāģī un vālēju uz pilsētu. Kopš pirmās dienas nevienu citu lielveikalu kā M44 es te nepazīstu. Bet ko tad man citu vajag? Te ir H&M un man ar to pietiek.
Nosaukums M 44 ir tāpēc, ka tas atrodas lielceļa malā ar tādu pašu cīparu. Un pie šī cīpara es arī pieturos visu laiku, kad man jāmēro rinķveida izbrauciens pa kaimiņpagastiem, lai aizbrauktu pakaļ kartupeļiem Hoff mājā un pakaļ jēra gaļai kas ir Haland kjott mājā. Apmaldīties nevaru, ja vien stūrēju pa 44 ceļu.
Pirmajā reizē pārtikas nodaļā pavadīju 2h, kas iespējams ir mans lielākais rekords. A man tur baigi interesanti... :)
Nebūt nav tā, ka šis laiks paiet lasot etiķetes un mēģinot saprast kas ir tas vai kas tas?
Toreiz man bija pirmā, lielā mārketinga izpēte šajā veikalā :)
Par restorāna pirkumiem- viss skaidrs, tur mūždien jāpērk viens un tas pats, atkarībā no tā cik valriekstus vai ananāsus iepriekšējā reizē esmu par daudz apēdusi un ir jāiepērk no jauna :D
Bet pirkumi mājām gan ir raibu raibie, jo ņemot vērā ka Dāvids man ir uzticējis bosa vietu virtuvē -es atļaujos iegādāties visādus brīnumus.
Viņš piemēram savu mūžu nezināja ko iesākt ar avakado vai, piemēram, tomātiem savā sulā. Tagad šie produkti ir ikdiena viņa virtuves noliktavā!
Sevi arī lutinu, tāpēc pērku kārumus un mežrozīšu džemu, kas ir mans jaunatklājums par Norvēģiju. Labi, nezinu no kurienes tas ir cēlies, bet to es te dievinu.
Kad divas reizes esmu ratus piekrāvusi līdz griestiem, sākas interesantākā iepirkšanās daļa - maksāšana.
Un ne jau ar naudu es te manipulēju.
Ikreiz pirms došanās uz veikalu Dāvids uz papīra lapeles uzraksta zīmīti, kas man jāiedod kasierei.
Cik es saprotu, tad tur ir teikts, ka Sanita Indrika šodien iepirksies restorānā privātām vajadzībām un ka lai iesit divus atsevišķus rēķinus sistēmā pie viņa uzvārda.
Lieliski!!
Tā nu es katru reizi smaidot vicinos ar savām zīmītēm, kas domātas kasierēm. Divas mani jau pazīst, bet pagājušo reizi bija jauks puikiņš, kurš ar interesei izlasīja manu zīmīti un pēc tam tik skaitļoja visu kopā.
Nu vot šitā te forši viņi ar zīmītēm sazinās.
Nē nu ok- katra zīmīte tomēr ir īpaša: ar konkrētu datumu un parakstu apakšā :D, bet kaut kā liekas, ka mūsu Rimi šitā neietu cauri. Vajadzētu pilnvaru no notāra un uzņēmuma zīmogu trijās vietās un drošības pēc, vēl pašai līdzi būtu jāpaņem rekvizītu zīmodziņš :D (nu ja nu kas atgadās)
Sarakstu, kas nepieciešams restorānam saraksta bijusī Dāvida sieva, kas te strādā par pavāri. Pirmajās reizēs mans saraksts tika 98% pārtulkots uz latviešu valodu (ananāsi un apelsīni izrunājas tāpat kā mums un tulkot nevajag:D), lai es neko neazimirstu nopirkt. Bet tagad jāsaka, ka esmu iemācījusies pilnīgi visus pārtikas produktus, kas man jāpērk, izņemot saldētus darzeņus. Tiem ir dikti jocīgs nosaukums, ko es nepūlos atcerēties. Ar burkāniem un desiņām gāja līdzīgi,bet kaut kā tomēr iegaumēju.
Nu vot...tagad es kā tanks eju pa visu veikalu ar tiem ratiem un nav vairs nevienam jājautā kur atrodas ogas vai citronu krems, kas novietoti dīvainās vietās. Ogas - maizes nodalījumā, bet citronu krema pulveris - blakus zaļumu stendam. WTF??
Kad vienā šādā reizē 400 Ls ir iztērēti, mēs visu nedēļu varam papriecāties un ikdienas garšīgi ieturēt maltītes.
Nosaukums M 44 ir tāpēc, ka tas atrodas lielceļa malā ar tādu pašu cīparu. Un pie šī cīpara es arī pieturos visu laiku, kad man jāmēro rinķveida izbrauciens pa kaimiņpagastiem, lai aizbrauktu pakaļ kartupeļiem Hoff mājā un pakaļ jēra gaļai kas ir Haland kjott mājā. Apmaldīties nevaru, ja vien stūrēju pa 44 ceļu.
Pirmajā reizē pārtikas nodaļā pavadīju 2h, kas iespējams ir mans lielākais rekords. A man tur baigi interesanti... :)
Nebūt nav tā, ka šis laiks paiet lasot etiķetes un mēģinot saprast kas ir tas vai kas tas?
Toreiz man bija pirmā, lielā mārketinga izpēte šajā veikalā :)
Par restorāna pirkumiem- viss skaidrs, tur mūždien jāpērk viens un tas pats, atkarībā no tā cik valriekstus vai ananāsus iepriekšējā reizē esmu par daudz apēdusi un ir jāiepērk no jauna :D
Bet pirkumi mājām gan ir raibu raibie, jo ņemot vērā ka Dāvids man ir uzticējis bosa vietu virtuvē -es atļaujos iegādāties visādus brīnumus.
Viņš piemēram savu mūžu nezināja ko iesākt ar avakado vai, piemēram, tomātiem savā sulā. Tagad šie produkti ir ikdiena viņa virtuves noliktavā!
Sevi arī lutinu, tāpēc pērku kārumus un mežrozīšu džemu, kas ir mans jaunatklājums par Norvēģiju. Labi, nezinu no kurienes tas ir cēlies, bet to es te dievinu.
Kad divas reizes esmu ratus piekrāvusi līdz griestiem, sākas interesantākā iepirkšanās daļa - maksāšana.
Un ne jau ar naudu es te manipulēju.
Ikreiz pirms došanās uz veikalu Dāvids uz papīra lapeles uzraksta zīmīti, kas man jāiedod kasierei.
Cik es saprotu, tad tur ir teikts, ka Sanita Indrika šodien iepirksies restorānā privātām vajadzībām un ka lai iesit divus atsevišķus rēķinus sistēmā pie viņa uzvārda.
Lieliski!!
Tā nu es katru reizi smaidot vicinos ar savām zīmītēm, kas domātas kasierēm. Divas mani jau pazīst, bet pagājušo reizi bija jauks puikiņš, kurš ar interesei izlasīja manu zīmīti un pēc tam tik skaitļoja visu kopā.
Nu vot šitā te forši viņi ar zīmītēm sazinās.
Nē nu ok- katra zīmīte tomēr ir īpaša: ar konkrētu datumu un parakstu apakšā :D, bet kaut kā liekas, ka mūsu Rimi šitā neietu cauri. Vajadzētu pilnvaru no notāra un uzņēmuma zīmogu trijās vietās un drošības pēc, vēl pašai līdzi būtu jāpaņem rekvizītu zīmodziņš :D (nu ja nu kas atgadās)
Sarakstu, kas nepieciešams restorānam saraksta bijusī Dāvida sieva, kas te strādā par pavāri. Pirmajās reizēs mans saraksts tika 98% pārtulkots uz latviešu valodu (ananāsi un apelsīni izrunājas tāpat kā mums un tulkot nevajag:D), lai es neko neazimirstu nopirkt. Bet tagad jāsaka, ka esmu iemācījusies pilnīgi visus pārtikas produktus, kas man jāpērk, izņemot saldētus darzeņus. Tiem ir dikti jocīgs nosaukums, ko es nepūlos atcerēties. Ar burkāniem un desiņām gāja līdzīgi,bet kaut kā tomēr iegaumēju.
Nu vot...tagad es kā tanks eju pa visu veikalu ar tiem ratiem un nav vairs nevienam jājautā kur atrodas ogas vai citronu krems, kas novietoti dīvainās vietās. Ogas - maizes nodalījumā, bet citronu krema pulveris - blakus zaļumu stendam. WTF??
Kad vienā šādā reizē 400 Ls ir iztērēti, mēs visu nedēļu varam papriecāties un ikdienas garšīgi ieturēt maltītes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru