Balkānu ceļojums

Mēnesis balkānos pagāja kā nebijis. Kur palika laiks? Kāpēc tas tik ātri aizskrēja?
Vēl tā īsti nēesmu atjēgusies un kamēr man tāds lirisks noskaņojums ir jāsavelk visi gali. Ir jāapkopo šis pirmais visneparedzemākais, fleksiblākais, izaicinošākais un drosmīgākais ceļojums.
15. septembrī izlidojot no Rīgas, ceļojuma plānotais maršruta garums, kurš būtu jāveic stopējot, bija plānots 3514 km.
Šodien ieguglējot reālo veikto maršrutu, tas sastādīja 6366 km.
Tika apmeklētas 13 valstis( Itālija, Slovēnija, Horvātija, Serbija, Maķedonija, Grieķija,Turcija, Bulgārija, Rumānija, Ungārija, Slovākija, Polija, Lietuva) Redzētas un izdzīvotas 20 pilsētas. (Bergamo, Verona, Venēcija, Trieste, Ļubļana, Zagreba, Novi Sad, Belgrada, Skopje, Bitola, Edesa, Tesaloniki, Tekirdag,Stambula, Sofija, Bukareste, Iaši, Cluj-Napoca, Košice un Varšava)
Cik gan robežas tika šķērsotas, cik valūtas mainītas, cik nakstmājas mainītas. Bija satikti tūsktošiem cilvēku un redzētas dažādas dabas skatu izmaiņas.
Automašīnas, ar kurām mēs pārvietojāmies visa šī mēneša laikā tika secīgi uzskaitītas un gala skaitlis ir 76!
Cik gan vietās un pozās tika rakstīts šis blogs, cik gan vēl es daudz tajos gribēju pateikt...
Es varu likt vairākus daudzpunktus un ilgi uzskaitīt visu to, kas ir bijis, bet vakar kopā ar Dinu veicot dziļo SWOT analīzi par šo ceļojumu nonācām pie uzskatāma pārskata un izveidojām nominācijas šoferīšiem un mūsu hostiem. Tātad:

Labākais hosts - Skopje
Ekstrēmākais- Košice
Garlaicīgākais- Novi Sad
Smieklīgākais - Sofija
Mīļākais- Tesaloniki/Bitola
Fleksiblākais - Bergamo
Neveiklākais - Verona
Neparedzamākais -Trieste
Vienmuļākais - Ļubļana
BESTīgākais - Zagreba
Pārsteidzošākais- Belgrada
Informatīvākais - Iaši
Sirsnīgākais - Bitola
Draudzīgākais - Stambula
Neitrālākais - Bukareste
Piesmēķētākais - Cluj-Napoca
Ekskluzīvākais - Varšava

Un tagad par šoferīšiem!!!

Visspilgtākais šoferis - Leduskāja
Visneparedzamākais - Turcijas
Vispiemērotākais mums- Sporta toijota
Visbīstamākais -šūmahers
Viselegantākais- biznesmeņi
Visgarākais brauciens - Latvietis
Vismuzikālākais - Fūras svilpotājs
Visfrīciskākais - 2 puiši pīpētāji
Visdevīgākais - Albānis
Vissmirdīgākais - sliktā elpa
Vissmieklīgākais- Brat
Vismehāniskākais - durvis bez roktura
Visaizkustinošākais - Febe
Bezkaunīgākais - ''Good job''
Visārzemnieciskākais - ķīnietis
Visdzerstošākais - Asterix & Obelix




Man vairāk nav ko teikt!!!
Mēs to izdarījām
Check!!

Attā līdz nākamajam ceļojumam

Ar cieņu Sanča

Kosice(Slovakija)

Tad nu milie draudzinji, ir iesacies musu atrais atpakalcels uz majaam.
Sodien skersojam divas robezhas-izbraucaam no Rumanijas, iebraucaam Ungarija, izbraucam no Ungarijas un iebraucam SLovakijaa.
So, atvadiijamies no zirgu pajuuugu zemes, kas tik daudzviet bija redzami. Chigaani chupu chupaam sasedushies klabinajaas zirgu ratos un smaidiigi tik brauca talaak. Skaista zeme - pilna ar kontrastiem un jauniem paversieniem. Daba loti baudaama un skaista.
Tagad esam pie Viktora, un atgustamies, lai atkal pilnu sparu riit, pariit un aizpariit vareetu merot apjomiigus attalumus lai ieveltos tik loti milajaa Latvijaa.
Shii treveleeshana ir aizraujosha, mes nevaram paredzet nevienu nakosho sekundi, mes laujamies, mes piedziivojam, mes riskeejam.
Aaaa tu nezini, ko nozime treveleeshana?
N, kas? TReveleeshana
G, kaa? TReveleeshanas
D, kam? TReveleeshanai
A ko? TReveleeshanu
I ar ko? ar TReveleeshanu
L kur? TReveleeshanaa
V Balkaanu celojums!!!!

Mes dodamies juusu virziena, mees nakam, gaidiet!!!

Cluj-Napoca(Rumanija)

Mūsu stiepiens uz Drakulas dzimteni Cluj-Napoca uzsākās jau pirms 7 no rīta. Nopurinājāmies par dzestro rītu un soļojām uz ''izejas pozīciju''. Pa ceļam mūs pavadīja vairāki suņuki, kas te daudzviet sastopami. Viņi te visvairāk bomžojas.
Un arī jāsaka, ka uz lielceļiem ir ļoti daudz sabrauktu dzīvnieciņu. Spēj tik saprast kura dzīvnieciņa zarniņas atkal mētajas uz ceļa.
Laikam vairs neatkārtošos ento reizi par stopēšanas priekiem. Viss gāja kā pa dēli. Pirmajā automašīnā klausījāmies šī gada eirovizijas dziesmu izlasi, nākošajā šhoferis mums nopirka brokastis, trešais atkal nesaās ka psihopāts un līkumā iegāja ar 140 km/h, ceturtais bija stulbs onka - idiots, kas Dinai uzplijās ar kaudzi jautājumiem rumāņu valodā, un pēdējais šoferis atkal bija kā eņģelis, jo aizveda mūs līdz norādītajai adresei.
Lai gan celš nebija sarežģīts un pie tam mēs šķērsojām kalnu pāreju 140 km apmērā, vakarā mēs bijām iztukšotas un pilnīgi nespējīgas uztaisīt ballīti kārtējā naktsmāju vietā. Es atlūzu uzreiz pēc 9 vakarā.
Rīts iesākās ar biezu miglas kārtu pār visu pilsētu.
Kamēr tā nostājās - mēs luņojāmies pa dīvānu un domājām ko šī diena sniegs.
Kopā ar Krisu, kas bija nobriedusi visu dienu pavadīt kopā ar mums, uztuntulēja ap kaklu raibu šalli un mēs devāmies centra virzienā.
Šī pilsēta bija ļoti mierīga. Ar vepilsētas raksturu, vairākām mazām ielām, baznīcu torņiem un siltu rudenīgu noskaņu.
Apmeklējām tipiskākās vietiņas un pēc tam ļoti čillīgā kafūzī pļāpājām par ikdienisšķo - visi gribēja uzzināt par mūsu ceļojumu.
Vieta bija īpaša ar to, ka it viss- sienas, mēbeles, gleznas un lampas bija izgatavotas no kartona. Tada ekoloģiska vietiņa, lai mierīgi pavadītu laiku.
Mēs gan aizrēcāmies kā tādi āpši - bija jautriņi :)
Mājas gaisotnē tapa smukas vakariņas, un vakars jau bija neparedzams.
Mēs pat nenojautām uz kurieni mūs grib aizvest atpūsties, (ja būtu zinājušas uzreiz attiektos) bet nu nosauksim to par Drakulas pekli. Bārs , kurā ieradāmies, bija zilu dūmu pilns. Kā jau zināms Rumānija ir smēķējošaa valsts - viņi to dara visur un bez jebkāda ierobežojuma. Pie tam tas bija hard rock caffe. Jēziņas, knapi noturējos, bet nu kaut kā vienu stundu mēs tur izturējām. Piesūcāmies ar riebīgo dvaku un nejēgā priecājāmies par gūto pieredzi redzēt Drakulas pekli.
Paldies :)

Iaši(Rumānija)

Sākot jau no Skopjes(Maķedonijā),mēs izkāpam no sākumā plānotā maršruta un aizlaidām uz Bitolu, tad uz Grieķiju, tad uz Turciju un joprojām mēs nebijām atpakaļ maršrutā, jo mums bija jādodas uz Brašovu- Rumānijas vidienē, taču mēs izdomājām aizplēst uz Iaši, pilsētu pie pašas Moldovas robežas un papētīt dzīvi tur.
Stopēšana sākās ar lielu FUCK...FUCK...FUCK...FUCK...FUCK...FUCK...
Lija lietus!
Pretīgs un slapjš lietus!
Bet kas jādara - jādara. Tā kā bijām sagatavojušās uz visu, no mugursomas dziļumiem izvilkām savus plēves kostīmus :) un čaukstēdamas devāmies stopēt.
Tādā suņa laikā visi par mums apžēlojās un veiksmīgi nomainījām mašīnas, bet arī tās niekas 10 minūtes, kas mums bija japavada ārā, bija graujošas.
Likās, ka vēsais gaiss un lietus mūs izmērcēs kā vistas. Dažas spalvas sacēlās un mēs vēsumu sajutām, bet tad kad Iaši pilsētā ievēlāmies Valy istabā, palika pavisam silti.
Atguvušas iepriekšējo siltuma līmeni asinīs, apārstējām aukstuma trieku ar kādu grādīgo un pusnaktī pēkšņi tikām uzaicinātas uz nakts izbraucienu pa pilsētu.
Pirmos iespaidus pilsētā ķērām, nakts lampiņu apspīdēto namu burvībā.
Ieraugot galveno katedrāi tā vien likās, ka aiz stūrā parādīsies Drakula. Kā jau zināms Rumānija ir ļaunā Drakulas dzimtene un te ir simtiem stāstu un leģendu par viņa dzīves gājumu.
Arī nākošajā dienā mēģināju uziet dažādas versijas par Drakulu, bet arī vietējie par to neko daudz pastāstīt nevarēja.
Dienas gaismā mums ekskursiju pa pilsētu vadīja Alex, arhitektūru studējošs čalis ar lielu mīlestību pret ēku dizainu daudzveidību un ēku projektu plānojumiem. Ar to visu mēs tikām iepazīstinātas. Tā kā pilsēta norisinajās festivāls, kādas ielas garumā bija izvietotas teltis un pārdots viss iespējamais. Vietejie gardumi, trauki, ķīnas štrunti un apģērbi.
Drēbītes jāsaka,šoreiz bija mūsu mērķis, jo pēc pēdējās sasalšanas un domām par Latvijas rudeni, nospriedām , ka jāiepērk vēl lielāka kārta, jo ar visām iespējamajam drēbem, kas man bija mugurā, sapratu ka līdz Latvijai neizdzīvošu. Veiksmīgākais pirkums bija rumāņu tipiskie zābaciņi. Neizbēgami nespēju izvairīties no kaulēšanās un iegādājos zābīšus par 38. viņu naudiņām.
Kaulējoties iepatikāmies pārdevējas vīram un kamēr viņa skaitīja naudu, mēs aiz muguras tikām sacienātas ar Palinku - viņu vietējo dzērienu, kas cēlies no Transilvānijas reģiona.
Un jāsaka, ka rīt mēs tur nonāksim, jo dosiemies uz Drakulas galvaspilsētu Cluj - Napoca.

Bukareste(Rumānija)

No rīta svarīgākais uzdevums bija dušā atbrīvoties no Sofijas mitruma smakas, kas bija iesūkusies matos un visapārt mums. Čiki briki un mēs varējam doties talāk.
Mūsu mērķis un viens no šī ceļojuma uzdevumiem bija apmeklēt Rumāniju. Šajā dienā devamies uz galvaspilsētu - Bukaresti. Ceļš nebija viegls un īss, taču arī šoreiz mēs mašīnas nomainījam diezgan ātri. Smagākais tajā bija tas, ka pirmais šoferis, kas mūs savāca no Sofijas - pēc tam mūs izsvieda kaut kur ellē ratā uz highway - pilnīgs sviests!!!!
Sakumā es nemaz nekāpu ārā. Centos ieskaidrot, ka mēs nedrīkstam stopēt uz ātrceļa. Šis nesaprata. Tad latviski sāku skaidrot, lai brauc uz priekšu un kad būs piemērota vieta - mēs kāpsim ārā. A šis ne pa kam.
Sadusmojos, nolamājos un izkāpam turpat.
Taja brīdī domāju - auzas ir!!! Nu kurš idiots stāsies un savāks mūs no ātrceļa??
Turpat bija nobrauktuve uz tuvējo ciemu un sapratām, ka tur arī ir jābrauc, lai arī uz nobrauktuves ātrums bija salīdzinoši liels.
Beidzot arī piestāja kāds jauns vīrietis un likās, ka glābtas esam, bet pēc dažām minūtēm nonākušas nekurienes vidū atkal kūņojamies ārā un ar divu apsargu palīdzību tikām nogādātas ķipa uz labāko izejas pozīciju, lai tiktu mums vēlamajā virzienā.
Stāvējām, grozījāmies un pamanījām šī ceļojuma laikā savus pirmos konkurentus.
A tur divi čalīši, īkšķīšus pacēluši, mums virs galvām uz gaisa tilta, stāv uz ātrceļa un svētā mierā stopē.
Domājam, auni tādi!!! Nemūžam viņi nenostopēs.
Sūdu.
Nepagāja trīs minūtes un viņus notīrīja no lielceļa.
Spriedam, ka nav ko ākstīties un jāiet viņu pēdās.
Ieņemot iepriekšējo puišu vietu, acīm pavērās neparedzamais. Pretējā pusē stāvēja vēl čētri pāri ar gados jauniem puišiem, kas pretējā virzienā darīja TO pašu. Vāks.
Tas mums bija kas jauns!!! Bet nu jāsaka, ka nostrādāja.
Mūs paņēma kāds kungs gados, kas savā ādas salonā tērptajā autiņā, kūpināja cigāru. Iespaids tā neko!
Pusmurgaini kaut ko krieviski vervelējot, mūsu ceļi šķīrās un jau pēc tam atradāmies nākamajā auto un tas bija neviens cits kā Šumahers.
Vīrietis spieda ārā visu ko varēja un maucot ar 160 km/h manevrēja ar mašīnu kā psihopāts. Visādas domiņas rosījās pa prātu, taču ikviena apdzīšana tomēr beidzās laimīgi. Visa ceļa laikā likās, ka tūlīt izsmērēsimies pret pretimbraucošās mašīnas stiklu, tāpat kā neskaitāmie knišļi - mūsu mašīnas stiklā.
Ņemot vērā, ka vairs nebija ātrceļš, bet gan brauktuve ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā, tas bija vājprātīgākais brauciens.
Ik pa brīdim centos noskaņoties dabas baudīšanai, taču mans šofera instinkts darīja savu un es ar prātu visu laiku sekoju līdzi. Brauciena laikā gar acīm āri pazibēja saulespuķu plantācijas un skaisti dabas skati. Bet nu ko nu tur - tas bija ļoti ātri, bet iesvīst varēja poamatīgi, gan no stresa gan no 28 grādu stabiņa atzīmes.
Lai nu kā-Bukarestē nokļuvām veiksmīgi un bijām gatavas pilsētas iekarošanai, kas sekoja nākošajā rītā.
Pilsētas centrā ieripojām ar maigiem metro rīboņas ritmiem un diena varēja sākties. Pirmais spilgtais iespaids bija tiešām spilgts, jo ieraudzījām strūklaku, kuras ūdens nebija ūdens krāsā, bet gan spilgti sarkanā krāsā.
Likās Wooowwww, bet tad domāju, gan jau kādam ir sagribējies pēc PR akcijas un uzmeistarojis šādu sarkano strūklaku. Tā arī bija, jo pienākot pie košā brīnuma, atklājās, ka tā ir filmas''True Blood'' promo aktivitāte. Nu O.K. Pēc asinīm ūdens gluži neizskatījās, bet pēc tāda ķīmiska aveņu dzēriena gan!
Lai nu kā, pēc tam dūrāmies uzmeklēt parlamenta ēku, kas ir vislielākā pasaulē, kā ''parlamenta ēka'' un otra lielakā ēka kā ''ēka'' aiz ASV esošā Pentagona.
Viens no maniem sapnīšiem bija piepildījies, jo apmēram gadu es te kāroju nokļūt.
Ēka tiešām liela un iespaidīga. Balta, daudzstāvaina, smagnēja, augsta un saules apsīdēta.
Turpinoties pastaigai redzējam vairākas citas lielas un skaistas celtnes, brīvības monjumentu, parkus utt.
Un vakarā atrodoties zem sedziņas atkal bija miers mājā un patīkami laba sajūta par redzēto.

Sofija(Bulgārija)

Nu viss. Beidzot bija pienācis laiks tusties ārā no Grieķijas un turpināt ceļu. Bijām visu sagatavojušas jaunai darba dienai, proti, kartes izprintētas un ceļa norādes sagatavotas.
Mašīnas viena nomainīja otru un jau pēc dažu stundu brauciena, bijām pie Bulgārijas robežas. Te mums bija jāmeklē jauna mašīna, kas kārtējo reizi visiem apkārtējiem ļaudīm bija lieliska izklaide. Uz mums nolūkojās gan policisti, gan nogurušie kravinieku šoferi, gan kafejnīcu apkalpojošais personāls. Mahājāmies ar Sofijas uzrakstu un drīz vien putekļu mākonī, pie mums piestāja melns sporta autiņš. Es domāju daudziem tur nekurienes vidū iespiestajiem rutīnas ļaudīm atkārās žoklis. Džeks i labi angliski runāja i dikti draudzīgs bija, bet pats pēc skata kā balināts gailis. Blondo matu ērkuli noslēpa kepons, taču skats bija tāds so..so :)
Pilsēta mums bija kārtējais jaunums un šoreiz tāds kreptīgs un spilgts. Bulgārijas galvaspilsēta palika atmiņā ar to, ka ļoti, ļoti, ļoti atgādināja padomju laiku skarto zemju likteni, tikai te tas liktenis tāds bēdīgs.
Šī pilsēta ir galīgi aizlaista. Piedrazota, bomžīga, dzīves līmenis arī tāds ne īpaši, sabiedriskais transorts rūsošs un grabošs, bet nu pilsētas skaistā puse bija saulrietā apspīdētās mājas un katedrāles.
Lai nu kā tur ar to visu sadzīvi, pilsēta ir ļoti skaista.
Izbaudījušas pēcpusdienas zelta staru saulrietu, devāmies uz nakstmāju pusi. Viens divi satumsa, mēs bijām izkāpušas no 10. tramvaja un taustījāmies pēc pareizās adreses. Tonakt naktsmājas bija sarunātas ar couchsurfing palīdzību un pusis, kas teicās mūs izmitināt, savu laimīgo dzīvi dzīvo bez mobilā telefona. Mums vien bija lapiņa ar viņa mājas adresi un ciparu virknējums ar parastās līnijas telefona numuru, gadījumam ''ja nu kas''. Par laimi tumsā uzgajām kādu ļoti atsaucīgu jaunekli, kas caur mazajām ieliņām mūs aizveda līdz pareizajai adresei. Mēs tālāk uzmeklējām vajadzīgo ielas numuru, taču vārtiņi bija ciet. Pagrozījusies ap sētas mietiem, es atmūķēju vārtiņus no otras puses un mēs bijām pagalmā. Puisi bija teicis, ja gadījumā ierodamies ātrāk, lai droši nākam pagalmā un gaidam viņu tur, tāpēc man šī vārtiņu atmūķēšana, nelikās nekas ļauns.
Stāvot pie mājas sākām domāt, kā viņš var dzīvot ceturtajā stāvā, ja mājai ir tikai trīs stāvi?? Nu neko - ilgi jau tumsā nestāvēsim, zvanījām uz norādīto parasto telefona līniju. Dzirdam, ka mājā iezvanās telefons. Saķiķīnājāmies un gaidījam, kad pacels...
Klausulē sāka runāt kāda paveca sieviete bulgāru valodā, bet Dina tikai aktīvi centās ieskaidrot, ka te pagalmā ir divas meitenes, kas vēlas palikt pie viņa dēla pa nakti. Nez' ko viņa par to padomāja un kā tas no malas izklausījās? :D
Rezultātā no mājas iznāca puiša krustmāte, kas bija informēta par mūsu ierašanos un veikli ierādīja mums nakšņošanai atvēlētās telpas. Sava(puiša vārds) vēl nebija ieradies mājās. Mēs pa to laiku varējam lūrēt apkārt un mēģināt uzminēt kāds viņš būs.
Mājas augšējais stāvs bija labā puvuma stāvoklī. Aromāts bija neaprakstāms. Mitrs un savilcies ar visu iespējamo - vēēeē!
Noņirdzāmies par stūrī esošajām raskladuškām kad čalis jau bija klāt. Apkrāvies ar paprikas krellēm, puisis smaidīgu seju steidzās ar mums sadraudzēties. Dinu lika pie darba paprikas kreļļu atritināšanā, ko bērni viņam bija uzdāvinājuši bērnudārzā. Sava strādā kā brīvprātīgais un dzīvē jūtas tāds gaužām laimīgs.
Kad laiks bija doties pie miera, no stūra tika izceltas raskladuškas un tika sagatavota guļamzona. Mēs jau nemaz nepretojāmies, jo kur aiz kalniem ir tas skaistais bērnības laiks, kad tika snauduļots šajās brezenta klātajās atspergultās? Es gan tomēr izvēlējos gulēt uz grīdas, kas šajā reizē tika izklāta ar mīkstu aitādas segu un čaviņās līdz rītam.

Atpakaļ Grieķijā

Atgriezušās atpakaļ no Turcjas, bijām nogurušas bet ļoti laimīgas, jo bija pievarēti vairāki simti kilometru, iztukšotas miega rezerves un ar blīkšķi varējām ievelties savā gultā. Pie Frenka jutāmies kā mājās, tāpēc nolēmām pakavēties ilgāk šajā saules pilnajā pilsētā un paņēmām nelielu atvaļinājumu šī ceļojuma laikā.
Vairs nebija nekur jāskrien un atkal aktīvi jāplivinās ar pilsētu uzrakstiem uz lielceļa. Bija miers un klusums. Nav tā, ka mums stopēšana jau ir piegriezusies. Nebūt nē, taču ir pienācis laiks atskatīties uz piedzīvoto un nedaudz atvilkt elpu. Un te to var darīt mierīgi un nesteidzoties. Gaisa temperatūra kā mūsu tipiskaja vasarā, debesis līdz pat pašai jonosfērai pilnīgi zilas un mēs te jūras malā sēžam un nekustamies.
Rehabilitācijas vakars Thessalonikos pēc Turcijas apskates pagāja nu tik rāmi kā nekad.
Uzrīkojām filmu vakaru un sēžot pie plazmas televizora, kas aizņem vienu sesto daļu no visas sienas, nosaktījāmies trīs filmas pēc kārtas.
Vakardiena pagāja jau daudz aktīvāk. Bet viss sākās jau pie brokastu galda, pirmkārt, mums tika pasniegta auzu pārslu biezputra ar auglīšiem. Nu tik forši un latviski, ka tiešām šeit gribas palikt un nebraukt nekur atpakaļ.
Otrkārt, Frenks paziņoja, ka viņam ir vārda diena.
Treškārt, mums bija paredzēta ekskursija pa pilsētu, kas beidzot notika, jo šajā pilsētā bijām pavadījušas vairākas dienas, bet vienīgais ko bijām redzējušas bija jūra un Frenka dzīvoklis.
Staigājot pa pilsētu un apskatot vairākas ''vēstures kaudzes''jau kalām vakara plānus. Sen bija skaidrs, ka mēs viņu pārsteigsim ar kādu garšīgu latviešu pārsteigumu, un šī diena bija atbilstoša, lai pašas beidzot varētu pašiverēties pa virtuvi.
Es gāju uz pilnu banku un nolēmu pagatavot Grieķu salātus, taču Dina pievērsās saldajam un gatavoja latviešu 'šaldo desu'' no cepumiem un iebiezinātā piena. Pa ceļam uz virtuvi tapa vēl pašu rociņām gatavots apsveikums, kurā ar google transleitera palīdzību grieķu valodā uzrakstījām dažus zelta vārdus mūsu jaukajam vīrietim.
Bļāviens, lai arī uzrakstītais bija pavisam vienkāršs, kļūdas tomēr tur atradās. Bet enīvēj visiem prieks bija neaprakstāms gan dāvanu pasniedzot, gan viņam dāvanu saņemot.
Tā nu mēs vakarā visi dūdojam un degustējām sagatavotos gardumus.
Liels man bija šoks un pārsteigums, kad Frenks paziņoja, ka tie nav nekādi Grieķu salāti!!! Es domāju, ka nu cauri ir!!!
Velti es tur veikalā stāvēju un domāju kurš no visiem tūkstots fetas sieriem ir labākais un sīpolu izraudātās acis tūlīt paliks vēl sārtakas, bet tad viņš turpina... ''Tie ir daudz labāki par grieķu salātiem!!'':)
Wiiii wiii wiiiii
Smaidot šņakstinājām talāk un tad jau bija pienācis arī ''saldās desas'' izgājiens :)
kas arī nepārpotami bija izdevusies lieliski un kopā ar auglīšiem deva mums visiem iepriekš vel neizbaudīta ēdiena buķeti.
Ta nu mēs te dzīvojam. Laimīgi, smaidīgi un paēduši.
Šoreiz tāds ēdiena blogs sanāca, bet nu rīt atsāksim savu Balkānu ceļojumu un būs atkal aktīva kustība un jaunu zemju iekarošana.
Nākamā pietura Sofija -Bulgārija.

Ņujorka

Kad beidzot saule bija mūs sasildījusi un gaisa temperatūra kārtējo reizi šī ceļojuma laikā atļāva izmesties plānajās drēbēs, mēs iejukām pūlī, lai vairāk iepazītu šīs zemes raksturu.
Pirmais, kur atdūrāmies tepat aiz stūra, bija lētu apavu krāvumi. Ar pusķīšiem, svītriņām, lentītēm- ko tik sirds vēlas. Un tās lupatas. Ieliņas pārbāztas ar krāsainiem audumu gabaliem, kleitas, svārki nu da jeb kas. Viss tik lēts un skaists. Par kvalitāti gan nespriedīšu. Bet nu ik katram mums taču skapī mētājas kāds apģērba gabals ar uzrakstu "made in Turkey". Izvēle ir un es domāju pieprasījums arī. Nākošais lietu krāvums, kam vienkārši garām nevar paiet ir spīdošā bižutērija. Ārprātā piepildītie veikaliņi un ielu pārdevēji to vien dara, kā vaktē daiļā dzimuma pārstāves šajā pasaku valstībā. Tur var atrast VISU! Pat zeltītas cūkas auskaru formā un sudraba auskarus karotes izskatā.
Nenoturējāmies un iepirkām pirmos "sūdiņus", ko aizvest draudzenēm :)
Lēti un smuki. Ko tad vēl??
Dienas otrajā pusē smēlāmies mieru sēžot piekrastē un vērojot divas lietas- aktīvo kuģīšu satiksmi, kas darbojas kā sabiedriskais transports, nogādājot cilvēkus uz Āziju, Eiropu un vēl uz visām citām debess pusēm, kā arī stipri aizrautīgos spiningotājus, kas sastājušies rindiņā viens pēc otra, meistarīgi atmetot savu makšķerkātu, stiepa iekšā ūdenī savus pludiņus. Pa kādai spindzelei viņi tur izvilka, bet sapratu, ka hobijs vien tas ir nevis kaut kāda iztikas pelnīšana.
Un tā viņi tur visu vakaru copē.
Jaunieši balkus trinšķina ģitāru, tirgotaji apkārt piedāvo visu ko vien var izdomāt: salvešu paciņas, semuškas, saulessbrilles, sezama riņķīšus, slavenās kukurūzas vāles, ceptos kastaņus utt.
Bet kas darās uz ielām.... Tās ir pārbāztas. Ar visu. Tur ir automašīnas, kas brauc kā viņām ienāk prātā, tur ir sabiedriksias transports , tur ir neskaitāmi simti taksometru un tur ir miljoniem cilvēku. Burzma, steiga, rīvēšanās, kustība.
Bet ko tad lai dara? Viņi visi te dzīvo. Viņi strādā, viņi iepērkas, viņi pārvietojas un viņi izklaidējas.
Un tas ir nākamais stāsts.
Vakarā tikām uzaicināttas uz slavenāko party vietu Stambulā, kura mums esot noteikti jāapmeklē, savādāk viens un divi - visu varam palaist garām.
Dzelteno takšu pilsētā, drīz vien tikām izsviestas vietā ar nosaukumu TAXIM, kas arī ir izslavētā tusiņu vieta. Ak tu tētīt!!!
Sakumā bija jāatgūstas no redzētā, taču tā viņiem ir ikdiena brīvdienu vakaros. Lai vieglāk tev būtu saprast, tad tas ir patuveni tā, kad 18. novembrī Rīgā krastmalā beidzas uguņošana. Taču ir jāpareizina ar 10.
Iela pa kuru plūda cilvēki bija nebeidzami gara, taču kā pastāstīja mūsu draugi, īstie notikumi un noslēpumi notiek tieši sānieliņās. Tādā vienā mēs arī nokļuvām.
Vietejie saspiedušies kā slķītes sēdēja pie saviem galdiņiem un mēģināja ēst. Kapēc mēģināja? Tāpēc, ka vairums galdiņu ir novietoti uz ielas, kuriem garām lēni šļūc visi tusētgribētāji un otrkārt tāpēc, ka vietiņas ir tik maz, ka starp galdiņiem sēdošie cilvēki atrodas tik tuvu, ka mierīgi var izlasīt visus jaunumus viņu telefonos, kas kavējot laiku tur kaut ko gribēja atrast.
Šādi šļūcot visai masai līdzi, no galda pilnīgi vēsi nejauši var nonest kādu salātu šķīvi vai vīna pudeli. Vienu brīdi man pat šķita, ka viņiem nebūtu nekas iebilztams, ja es tur nostātos un mierīgi paniekotos no viņu riekstu traukiem.
Viss tā cieši un draudzīgi :) Īstenībā nenormāli. Bet viņiem visiem te taču jādzīvo, jāstrādā, jāmācās un jaizklaidējas - visiem 15 miljoniem Stambulas iedzīvotaju.
Tad nu beigās bijām izlauzušies tur, kur mums vajadzēja. Klubs atradās sešos stāvos un pie tam, lai gribētu noļūt uz augšējo, vajadzēja braukt ar liftu, čupiņās pa trīs.
Pirmajā stāvā, kā sapratām tusējas urlas pie kaut kādas vietējās šlāgermūzikas, nezinu kas bija pa vidu, taču mūsu stāvā sākumā skanēja latino ritmi, kas vēlāk mijās ar tādu vietējo Lauri Reiniku. Bija tīri kratāma mūzika, iztēlojos ka tā ir baigi stilīga, ņemot vērā spilgto turkiš iezīmi visās mūzikas skaņās.
Līdz rīta gaismai protams tur nebijām, taču sava kultūras daļa tika sasmelta un bijām priecīgas par šīs otrās Ņujorkas iepazīšanu.

Stambula-Turcija

Meitenēm āķis lūpā. Nu tāds, ka tik turies, un kur tad vēl citur kā Turcijā mēs tagad varētu atrasties? Izdomājām un aizbraucām. Bet ne tas labākais pārsteigums mūs te sagaidīja. Laiks ir tāds, ka suni ārā nedzītu. Bet mēs te tādās grieķu noskaņās un visai plānās drēbēs apģērbušās atbraukušas, lai izkāptu no Eiropas robežām. Kāpēc? Tāpēc, ka Stambulā atrodoties vienā tilta pusē tu esi Eiropā, bet pārbraucot pāri tu esi Āzijā. Check!!
Spītējot īslaicīgam lietum, dienu pavadījām apskatot visus pilsētas lepnumus.
Ļoti atšķirīga zeme. Ielās redzami galvenokārt vīrieši. Viņi ir lielākie tirgotāji, kebaba cepēji un ratu stūmēji. Sievietes gan te tādas trauslas būtnes. Viņas IR!
Atrodoties pie Sultanahmed mošjas, nebeidza pārsteigt šī īpašā valsts garša. Mikrofonā tika skaitītas kaut kādas lūgšanas, kas izdziedātas īpašos viļņojumos. Sēdējām un baudījām.
Tālu bijām atkūlušās, bet bija tā vērts šajā pārpildītajā pilsētā kurā dzīvo 15 miljoni iedzīvotāji. Kāds vīrs izteica salīdzinājumu, ka tas ir fiftī fiftī ar Ņujorku. Hi ha, tad jau var teikt, ka esmu bijusi arī tur!
Lai nu kā pilsēta kā tāda mani neuzrunāja. Man tā ir par lielu. Tas nav tā, ka pus stundā no centra vari aizsļūkt līdz Juglai, te ir pavisam citi attālumi. Un vispār te nekas nav jāsalīdzina ar Latviju. Priecājies un baudi, ja jau esi nonācis Turciijā.
Ļoti patīkams bija galvenā tirgus laukuma apmeklējums. Par laukumu to īsti arī nevar nosaukt, bet gan par tādu kā vairāku kvartālu ielu labirintu zem jumta, kur var var maldīties krāsainu trauciņu, ūdenspīpju, rotaslietu, lakatuu, austrumu saldumu, zelta, garšvielu un citu labumu virknēs. Tirgotaji ir prasmīgi līdz pēdējai pilītei. Viņi cīnīsies par tavu uzmanību līdz tam kamēr tu jau būsi pazudusi aiz stūra, i ta vēl viņš bļaus- Sinjora sinjora You want- I will show you something :)
Uzskrūvētajām cenām šļūcām garām un mazajās ieliņās un citās vēl turciskākās vietās iegādājāmies to ko vēlējāmies.
Labs sanāca mēģinājums kaulēties par ūdenspīpes cenu. Vīrs pārdeva par 100 Lirām, bet es uzreiz teicu, ka maksāšu ne vairāk kā 50.
Smaidot atvadoties vīrs teica, ka man ir labs sākums, lai iegādātos preci.
Bļāviens, būtu tak ņēmusi to pīpi, bet nu pārlieku stiklotais korpuss manī māca bažas kā šis raibais skaistums beigās nonāks līdz Rīgai.
Uz vakarpusi nonākušas mājīgajā dzīvoklī, ierušinājāmies siltākajās drēbēs un atslīgām mierā. Sasniegta jau sestā valsts šī ceļojuma laikā un bija iemesls mazliet pasvinēties ar vietējiem.
Nakošo dienu gaidījam ar vēl lielāku interesi, tīri laikapstākļu ziņā.
Un kāds pārsteigums- saule spīd un smaida. Metāmies ārā un atkal taustījāmies pēc jaunām atklāsmēm par šo valsti.