Mirušo putnu zeme

Ceļš atpakaļ uz Beļģiju!
Kādas divas stundas vēl pakavējāmies Parīzē līdz nonācām savā izejas pozīcijā uz lielceļa. No rīta vēl satikām Fares papļāpājām par vakardienas pārgājienu - no kura viņam iepletās acis. Ar kājām noiet tādus attālumus, viņi laikam nav raduši, bet nu prieks vēl tagad nav zudis, ka to izdarījām. Atdevu čalim apartamentu atslēdziņas un magnētisko karti, kas bija piekodināts kā pie bikts, ka es to nekādā gadījumā nedrīkstu pazaudēt - nu nesanāca arī :)
Atvadījāmies no francūzieša un ar acs kaktiņu nolūrot uz Eifeli spērāmies savā virzienā.
Ā, pa ceļam vēl nopirku māsai lakatiņu ar Eifeļa piedūrienu uz tā. Kā nu ne?! Eifelis paliek Eifelis - jāved taču mājās :)
Atkal tika izvēlēta stopēšanas metode un bijām ceļā uz A1 šoseju, lai vicinātos ar iepriekšējā naktī sagatavotajiem uzrakstiņiem. Nopriecājāmies, ka metro aizved tieši līdz vietai, kas izved ārā no Parīzes, tāpēc sparīgu gaitu pagājāmies vēl nedaudz uz priekšu. Nedaudz.... vēl mazlietiņ, vēl nedaudz un vēl mazliet, ka beigās jau gribējās uzsprāgt no tā, ka kartē norādītais ceļš jau pirms kādiem 2. km bija izgājis no manas kartes robežām un mēs tikai varējām fantazēt uz kuru pusi ir aizgriezies A1 ceļš. Mums par to vairs nebija ne mazākās nojausmas, kad tas pazuda pazemes tunelī. Mēs tik ik pa laikam lūdzām visus svētos, lai tajā tunelī šis nav nogriezies un vienu vai otru pusi. Mēs, protams, gājām tikai taisni uz priekšu, līdz uzdūrāmies 70 centu bagetei - tādai pavisam franciskai, kraukšķīgai, svaigai un dievīgai. Noskrupstinājām bageti vienā setā un kā smejies turpinājām savu nelielo rīta pastaigu līdz Dieviņ nogrābsties atradām daudz maz pieklājīgu vietu stopēšanai. Te i mašīnas maliņā smuki varēja piestāt i pat A1 lielceļš tepat vien bija.
Ikreiz ir interesanti pavērot pirmo garāmbraucēju žestus, ko viņi ātrumā mēģina mums parādīt. Tie bija dažādi. Visvairāk gan taurēšana un māšana ar rociņām, kas mums reāli besīja ārā. Bija arī tādi, kas ar rādāmo pirktu rādīja pie deniņiem. Un tad tik spēj zīlēt vai tas ir tāpēc, ka mēs stāvam idiotiski nepiemērotā vietām, vai mēs esam idiotes tāpat vien, ka mēs tur stāvam???
Neņēmām vērā nevienu apzīmējumu, jo vieta tiešām bija piemērota gan tam, lai automašīna varētu mierīgi apstāties nevienu netraucējot, gan bijām ģeogrāfiski pareizā vietā mūsu galamērķa ziņā. Šo vietu mēs ilgi atcerēsimies, jo nīkušas uz ceļa vairāk par stundu sāka zust cerība, ka kāds francūzis vai iete vispār ir tik draudzīgi, lai paņemtu mūs savā auto salonā. Omulību mazliet traucēja ceļa malā redzamie saulē kaltētie putni, kas vienkāršāk sakot bija pagalam beigti un sakaltuši normāla izmēra kraukļi vai kas tur....turklāt sabraukti (tur vajadzētu CSI komandu ar Horāciju priekšgalā, lai identificētu to putnu sugu - mēs nespējām) :)
Garīgais jau bija tuvu ‘’čābīgajam’’, kad nu beidzot viens kārtīgs cilvēks apstājās ceļa malā un teicās pavest kādu gabaliņu. Gabaliņš nebija liels, bet nu tas bija rādītājs, ka atkāpšanās ceļa vairs nebūs (goda vārds iepriekš jau sākām štukot plānu B, ja plāns A aiziet greizi).
Tā nu jaukais onka izlaida mūs vietā, kur sākas maksas ceļš. Temperatūra nebija mīlīga tāpēc mazmājiņā savilkusi mugurā visas savas iespējamās ādiņas, devos ārā, lai atkal sāktu vicināties ar skaistajiem uzrakstiņiem. Situācija atkal neizskatījās patīkama, jo kad automašīnas izbrauca no ‘’maksas vārtiņiem’’ tās aiztraucās prom cik nu ātri vien varēja.
Bet velns jau nav tik melns kā to mālē, jo īsti kārtīgi vēl nepacēlušas lapiņu kāds apstājās un bija gatavs mūs aizvest. Vīrietis jauks un patīkams turklāt vēl strādā par pilotu!!! Tikko brauc taisnā ceļā no Santjego un kaut kad parīt laikam lidos uz Japānu. Tā nu es atkal varēju ar viņu verkšķēt 200 km garumā, līdz mums bija jākāpj ārā kādā benzīntankā. (piebildīšu, ka viņš bija tik izpalīdzīgs, ka no sava galamērķa, kas atradās Francijas pierobežas pilsētelē - mūs ieveda Beļģijā). Tad gan jutāmies uzreiz kā mājās un līdz Briselei šķīra vien kādi 80 km.
Līdz nākošajai pilsētai mūs aizveda jauneklis Ernesta Gulbja izskatā. Varbūt, ka tas arī bija viņš, bet nu čalis neklausīja mūs nemaz, jo aizveda tur kur viņam labāk patīk, nekā sākumā bija sarunāts. Ai, ko tur daudz, tādās reizēs labāk uz priekšu kustēt, nekā domāt kur mēs nonāksim, un vispār ko tad mēs vispār no Beļģijas zinājām?? Kartes mums nebija nevienai valstij, kur nu vēl pilsētām.
Jautrākais sākās, kad pēdējā piegājienā aiz mums apstājās taksis, sakot, ka ‘’Don’t worry about money,’’ aizvedīs tāpat!!! Šas – kur tas redzēts, ka taksis tagad ņems un mūs vizinās?? Trīsreiz noskandinājām, ka taksim mēs nemaksāsim, taču viņš bija nepielūdzams un tā nu mēs sēdāmies mašīnas salonā un dudinājām uz priekšu. Čalis nebija vietējais un ādas krāsa arī neliecināja, ka viņš ir eiropietis, taču tas, ka viņš nemeloja arī bija fakts un tā nu mēs sveikas un veselas nonācām pilsētā, nešķiroties ne no viena Eiro.
Ilgas pēc mazajiem draudziņiem, kas Parīzē nebija sastopami un vēlme nonākt siltās mājās bija mūsu pirmā vēlme izkāpjot no mašīnas.
Centrā nodrošinājāmies ar laba garastāvokļa uzturētājiem – mazajiem draudziņiem ‘’krīgiem’’ un sākām vakarēt pie kādas kolonnu ēkas sliekšņa. Te nu dzima mūsu prasmes un iemaņas kā atvērt pudeli ja nav pudeļu attaisāmā. Sīkums vien bija un tā nu mēs paukšķinājām vaļā pudeles vienu pēc otras uz būvgružu sētas mieta. Jāsaka, ka tas ir visai labs iepazīšanās veids, jo vīrieši pievērš uzmanību tādām aktivitātēm. Cik tas bija vērtīgi viņu acīs, ka tādas viegli iereibušas čiksas apstrādā to sētas mietu es nezināju - īstenībā tas mūs nemaz neuztrauca.... Galvenais, ka mums bija mūsu ’’mazie draudziņi’’.