Gaisā jūtams mitrumiņš, bet mēs jau agrāk piecēlušās, bijām sagatavojušās un stāvējām uz šosejas lai stopētu uz Parīzi. Daudz nedomājušas iepriekšējā vakarā apjēdzām, ka Parīze ir nepieklājīgi tuvu, lai laistu garām šādu iespēju un to neapmeklētu tāpēc uzreiz lūkojām pēc kontaktiem un sacensībās par to uz kuras mobilo telefonu mums atnāks sms ar pozitīvu atbildi par naktsmājām, es biju uzvarētāja un varēju uzsākt komunikāciju ar Fares, kurš bija mūsu jaunais franču draudziņš. Bet nu līdz tam mums vēl bija kā sacīt jāpastrādā uz ceļa :)
Ar stopēšanu nebija problēmu - veikli pārlēcām no vienas mašīnas uz otru un arī pēc 40 minūšu nīkšanas pie kādas paplukušas frī kartupeļu ēstuves, varējām uzelpot, jo līdz kaulam ietekmīgais šoferis mūs aizveda līdz pašai Parīzei. Līdz pašai Parīzes lidostai es gribēju teikt. Pa ceļam varēju noklausīties bizbizbizmeņa piedzīvojumus par entajām valstīm, kurās viņš ir bijis, kā arī ietekmīgajiem tusiņiem kopā ar Chris Brown, Usher un pārējiem Miami saules apspīdētajiem mīluļiem. Miami starp citu, viņam ir vismīļākā tusiņu pilsēta, pēc kuras seko Dubaijas piedāvātās lepnības..... Tā nu iesēžoties metro tīri vai kā loterijā vinnējot - ietrāpījāmies vagonā, kurā spēlēja kāda muzikantu grupa un tika veidots arī video par šo ampelēšanos.
Bitīt matos kod vai pirkstā, bet mēs to bijām sasniegušas!!!! Stāvējām platā smaidā kaut kādā Parīzes metro stacijā un jau iegrābāmies pirmajā kartē, kurā ieraudzījām Eifelīti. Nebijām tālu no mērķa – vēl tikai dažas minūtes gājiena un diženā dzelzs konstrukcija bija mūsu acu priekšā. Jā, dienas laikā Eifeli labāk saukt par dzelzs konstrukciju, bet vakarā jau droši var saukt par Eifelīti, jo tad tas ir visskatāmākais! Zeltā spīdošs un lampiņām apmirdzēts. Kādu stundu neatgājām no lielā zvēra, līdz fočēšanās kāre jau bija pierimusi. Un ne jau mums pašām tā apsīka. Redz tiklīdz bijām atkāpušās tālāk no Eifeļa, lai paķertu kādu citādāku rakursu, mums priekšā apstājās divas ugunsdzēsēju mašīnas, no kurām kā pupas izbira kaudze ar ugunsdzēsējiem - seksuļām. Džeki izmetušies īsos šortiņos un krekliņos izstaipījās un uzsāka laisku skrējienu pa parciņu. Noskrējuši kādus 3 apļus, dzēsēji tā vien smaidīja, kad kārtējo reizi paskrēja mums garām. Laikam gribēja nobildēties. Nesanāca :)
Kā nākošais mūsu plānā sekoja nokļūšana līdz saviem apartamentiem, kā izteicās Fares! Kārtējo reizi nožulījušas divstāvīgajā metro devāmies līdz Luksemburgai – tādā vārdā nodēvēta pietura, kurā mums bija jākāpj ārā. Ar french kiss jau nu nē, bet parastajiem kiksiņiem mūs laipni sagaidīja Fares un aizveda līdz ‘’apartamentiem’’. Kamēr gājām nevarējām vien izštukot kur mūs ved, bet galu beigās mums tika ierādīta koju istabiņa ar guļamo platību otrajā stāvā jeb griestu rajonā.
Viens mīnuss gan bija – pārāk karsti! Jau tā plus 18 grādus siltajā Parīzē tur tika kurināts uz pilnu klapi! Nekauņas!
Atvilkušas elpu uz dažām minūtēm nolēmām, ka ar Eifelīti vien nav ko aprobežoties un jāredz kaut daļiņa no skaistās Parīzes. Vilku ārā karti, kuru man iedāvināja kāds tūrists un nevarēju vien noskatīties uz dažādajiem objektiem kartē. Nolēmām kustēties gar Sēnas upi, kur bija krietni daudz ko apskatīties. Jā, skatīties tiešām bija ko un iet arīdzan. Matemātika nav mana stiprā puse, bet ņemot vērā, ka nonstopā gājām 5. stundas un ja pieaudzis cilvēks stundas laikā noiet 5. km, tad mēs nogājām +/- 25 km!
Skan drausmīgi un joprojām ceru, ka tas skaitlis nav tik liels!!!!
Un tagad jāsaka tā, ka esmu nogājusi visa mēneša normu. Savas kāju eņģes ir izkustinātas un mugurā arī tā kā dur :D
Un tulzniņa uz kājas joprojām atgādina par skaisto laiku, kas pavadīts pilsētā, jo tā nav šāda tāda tulzniņa, bet gan Parīzes tulzniņa!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru