Lanzarotes salai mums bija jāsaka ''Attā'', jo nākošās dienas bija izvēlētas pavadīt Fuerteventuras salā. Kanārju sala, kura kartē skatoties, atrodas kā nākošā aiz Lanzarotes - dziļāk okeāna ūdeņos.
Attā teicām arī Kristīnei - mūsu foršajai salas gidei un pavadonei, jo arī šajā rītā viņa bija kopā ar mums, aizvedot līdz ostai Playa Blanca pilsētā un sagaidot mūsu Ffred Olsen prāmi.
Priekšā jauni notikumi, jauna sala, cerams arī jauni dabas skati, jo acis sāpēja no lavas kraukšķīgā melnuma, kas klāja Lanzaroti.
Mierīgā un līganā braucienā tuvojāmies jaunajai salai. Izkāpjot uz sauzemes, laiks likās mānīgs un radīja šaubas kāds tas būs dienas garumā, jo mums bija paredzēts vēl neliels izbrauciens un netālu esošu salu - isla de Lobos.
Ai domājām, ko tur prātot, ņēmām un braucām, turklāt laiva uz salu atiet pavisam drīz un bildes no salas izskatījās gana vilinošas, lai to nepaskatītu. Tāda kā maza paradīzīte.
Brauciens uz priekšu un atpakaļ izmaksāja 15 eiro. turklāt pats var izvēlēties cik ilgi tur vēlies uzkavēties, galvenais paspēt uz pēdējo laivu 16:00, jo tad citu iespēju, kā nokļūt atpakaļ neesot.
Gan jau ka ir, jo uz salas arī kāds dzīvoja, bet nu tas nebija mūsu mērķos-nokavēt laivu.
Brauciens izvērtās straujšs un ūdens šļakatām pilns. Laiva bija maza un ņipra, kas pēc 40 minūtēm, mūs izsvieda mazās salas krastos.
Un tad nu dari ko gribi.
Sala pazīstama ar to, ka īpašos migrācijas posmos ir roņiem pārblīvēta. Bet ne šajā laikā, kad tur bijām mēs. Par roņiem vien liecināja viens akmenī iztēsts tēls, izkāpjot piestātnē.
Salā bija ierīkotas gājēju takas, kas pa garāku vai īsāku maršrutu ļāva izbaudīt salas dabas ainavu.
Nekas rožains tas nebija, Te točna nekā cita nebija kā lavas drupaču labirinti. Bet ceļi veda gar piekrasti, kur saceltas necilas mājiņas- tāds kā neliels zvejnieku ciematiņš. Akmeņainos krastus apskaloja putojošs ūdens un radās tāda nostaļģiska sajūta.
Ātrākie ceļojtāju pāri jau bija pazuduši līkumotajās takās, bet mēs klīstot pa salas vidieni, apmetām cilpu un neviļus nošķēlām pa vidēji garāko maršrutu.
Ilze nemitīgi grābstījās gar takas malām uz uzlasīja pa kādai lavas atlūzai. Tā viņa bija pielasījusi pus ķerzi, un laimīga stiepa savus dārgumus. Sak' būšot draugiem suvenīri. Es tik nosvīpsnāju, ka lieki velk sev tādu smagumu līdzi, bet tiešām izrādījās, ka viņas draugi un kolēģi ieplestām actiņām brīnījās un priecājās par šo natūro suvenīru, kas esot bijis labākais kas pārvests uz Latviju.
Logos salā kārdinošākā izskatījās balto smilšu pludmale, kas google attēlos izskatījās pilnīgi netipiski šīm vulkāniskajām salām.
Un bija arī - ātri atradām mazo pludmales ielocīti un gāzāmies slīpi. Atlikušo laiku veltījām gulšņāšanai un ainavas vērošanai. Ik pa laikam te silti te auksti, ka nekādīgi līdz bikini izmēriem nevarējām izmesties. Cik vien plivinājām kleitas augšā un lejā. Pēc laika, attopoties pamanījām, ka aiz mums savairojies riktīgs tūristu bars, kas fonā kāri locīja iekšā follijā ietītas bagetes maizes. Šķiet ļaudis bija apgājuši visu garo maršrutu ap salu un nu baudīja līdzi paņemtās pusdienas.
Kad laiks bija doties uz piestātni, es biju palikusi bez vienas zeķes. Neviens tak to neņemtu, kam to vajag?: es domāju. Kad biju izrakusies cauri visām pekelēm, atradu to aptuveni 10 metru tālumā aizpūstu pludmales smiltīs.
Attā teicām arī Kristīnei - mūsu foršajai salas gidei un pavadonei, jo arī šajā rītā viņa bija kopā ar mums, aizvedot līdz ostai Playa Blanca pilsētā un sagaidot mūsu Ffred Olsen prāmi.
Priekšā jauni notikumi, jauna sala, cerams arī jauni dabas skati, jo acis sāpēja no lavas kraukšķīgā melnuma, kas klāja Lanzaroti.
Mierīgā un līganā braucienā tuvojāmies jaunajai salai. Izkāpjot uz sauzemes, laiks likās mānīgs un radīja šaubas kāds tas būs dienas garumā, jo mums bija paredzēts vēl neliels izbrauciens un netālu esošu salu - isla de Lobos.
Ai domājām, ko tur prātot, ņēmām un braucām, turklāt laiva uz salu atiet pavisam drīz un bildes no salas izskatījās gana vilinošas, lai to nepaskatītu. Tāda kā maza paradīzīte.
Brauciens uz priekšu un atpakaļ izmaksāja 15 eiro. turklāt pats var izvēlēties cik ilgi tur vēlies uzkavēties, galvenais paspēt uz pēdējo laivu 16:00, jo tad citu iespēju, kā nokļūt atpakaļ neesot.
Gan jau ka ir, jo uz salas arī kāds dzīvoja, bet nu tas nebija mūsu mērķos-nokavēt laivu.
Brauciens izvērtās straujšs un ūdens šļakatām pilns. Laiva bija maza un ņipra, kas pēc 40 minūtēm, mūs izsvieda mazās salas krastos.
Un tad nu dari ko gribi.
Salā bija ierīkotas gājēju takas, kas pa garāku vai īsāku maršrutu ļāva izbaudīt salas dabas ainavu.
Nekas rožains tas nebija, Te točna nekā cita nebija kā lavas drupaču labirinti. Bet ceļi veda gar piekrasti, kur saceltas necilas mājiņas- tāds kā neliels zvejnieku ciematiņš. Akmeņainos krastus apskaloja putojošs ūdens un radās tāda nostaļģiska sajūta.
Ātrākie ceļojtāju pāri jau bija pazuduši līkumotajās takās, bet mēs klīstot pa salas vidieni, apmetām cilpu un neviļus nošķēlām pa vidēji garāko maršrutu.
Ilze nemitīgi grābstījās gar takas malām uz uzlasīja pa kādai lavas atlūzai. Tā viņa bija pielasījusi pus ķerzi, un laimīga stiepa savus dārgumus. Sak' būšot draugiem suvenīri. Es tik nosvīpsnāju, ka lieki velk sev tādu smagumu līdzi, bet tiešām izrādījās, ka viņas draugi un kolēģi ieplestām actiņām brīnījās un priecājās par šo natūro suvenīru, kas esot bijis labākais kas pārvests uz Latviju.
Logos salā kārdinošākā izskatījās balto smilšu pludmale, kas google attēlos izskatījās pilnīgi netipiski šīm vulkāniskajām salām.
Un bija arī - ātri atradām mazo pludmales ielocīti un gāzāmies slīpi. Atlikušo laiku veltījām gulšņāšanai un ainavas vērošanai. Ik pa laikam te silti te auksti, ka nekādīgi līdz bikini izmēriem nevarējām izmesties. Cik vien plivinājām kleitas augšā un lejā. Pēc laika, attopoties pamanījām, ka aiz mums savairojies riktīgs tūristu bars, kas fonā kāri locīja iekšā follijā ietītas bagetes maizes. Šķiet ļaudis bija apgājuši visu garo maršrutu ap salu un nu baudīja līdzi paņemtās pusdienas.
Kad laiks bija doties uz piestātni, es biju palikusi bez vienas zeķes. Neviens tak to neņemtu, kam to vajag?: es domāju. Kad biju izrakusies cauri visām pekelēm, atradu to aptuveni 10 metru tālumā aizpūstu pludmales smiltīs.
Atpakaļceļā bijām tikpat daudz aptraikšķītas ar ūdeni cik šurpceļā un izkāpjot krastā, sākās mūsu ceļš uz jaunajām mājām. Paņēmām atstātās mantas no biļešu pārdošanas ofisiņa, kurā strādāja jauka darbiniece, un devāmies uz autobusu pieturu. Mums bija jādodas uz klusu zvejnieku ciematiņu El Cotillo otrā salas pusē. Brauciens ar autobusu maksāja 3,25 eur un ceļā pavadījām +/- 1h.
Te nu bija iespēja novērtēt ainavu salas vidienē un caurbraucot apskatīt dažas salas mazpilsētas. Ceļvežos daudzviet bija teikts, cik eksotiski un forši Fuerteventurā ir apmesties tieši mazos ciematiņos, sajust okeāna auru un pilsētas īsto garšu. Tieši tas kā domāju arī es, tāpēc likās ka El Catillo būs īstā vieta.
Iespējams citā sezonā...
Tā bija kā mirušo pilsēta. Apkārt kā izslaucīts. Vienīgos cilvēkus redzējām, kad kopā izkāpām no autobusa, taču viss apkārt nenotiekošais likās mulsinošs.
Ciematiņš tiešām mazs un ātri vien atradām mūsu dzīves vietas adresi, taču ne pašus apartamentus. Apgājām teritorijai apārt 2 reizes un vēl pa neīstajiem vārtiņiem iegājām iekšā, līdz beidzot, tādā kā rindu mājiņu celiņā atradām mūsu durvis, pie kurām tāpat kādu pus stundu nočakarējāmies līdz atkodām interesanto durvju atvēršanas mehānismu.
Nu reiz bijām pie vietas. Tieši pie okeāna, baltu viesnīctipa apartamentu bulvārī. Vakariņu nolūkos gājām sīkāk izpētīt apkārtni.
Viss redzētais vēstīja, ka te ir sērfotāju epicentrs. Entie sērfdēļu veikali, nomas un servisa pakalpojumi bija ik uz soļa. Tad vairāki resrorāni, kuri, protams bija ciet. un daži suvenīrveikali, kuros nebija neviena apmeklētāja, līdz tajos ieklīdām mēs.
Noteikti feina vieta vasaras sezonā, lai to izsjustu vēl krāsaināk.
Mēs, atrodot vienīgo normālo pārtikas veikalu, ieprikām šo to rītdienas plānu realizēšanai un devāmies mājās ārstēties, jo jupis viņu rāvis, bet norāvusi ta es biju kaut ko.
Salvešu pakas un iepirktie apelsīnu un kivi kilogrami deva cerību, ka varēšu noturēties uz kājām un izvilkt atlikušās dienas. 
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru