Ņemot vērā laika joslu, mums visi rīti sākās laicīgi, tāpēc dienas laikā varējām pagūt daudz. Šī diena bija paredzēta pilsētas apskatei, tā teikt nesteidzīgā solī bija ieplānots apiet perimetru.
Pēc rīta noskaņas ni sūda nevarēja saprast par dienas laikapstākļiem. It kā mākoņains, it kā vēss, un it kā Kanāriju salas. Jopcik - jābūt taču jūtamām izmaiņām, kaut arī tas ir janvāris!!
Lēnu garu izkasījušās no viesnīcas, savācām pekelītes, jo uz pārējām dienām bijām izvēlējušās citu viesnīcu, kurp arī devāmies. Nometām mantiņas un devāmies ''kāju ekskursijā''.
Piekraste tukša, tūristu maz, nekas neliecinātu, ka vakarā te viss ies ņigu ņagu, kā to redzējām vakar ierodoties. Daži aktīvisti veica treniņus, pelēkajās okeāna smiltīs, bet satikšanos ar smilīm mēs piedzīvosim tikai vakarā.
Ar katru minūti, gaiss iesila daudz vairāk, saule apspīdēja pilsētu un mēs tik gājām. Nu tā aizgājām, ka nenojaušot nelielos pilsētas izmērus, pārvērtējām kartes izmērus.
Proti, meklētais vecpilsētas centrs, bija tik tuvu, ka mēs pārliecinoši to meklējām gandrīz jau izejot no pilsētas robežām, jo nelikās ka viss ir tik tuvu. Tā nu apejot teju apkārt visai pilsētai, tikai ne cauri vēsturiskajam centram, sāku čortoties, kādā plušķainā nomalē esam nonākušas?!
Bet nav sliktuma bez labuma. Te labāk varēja novērtēt vulkāniskās salas plašumus. Tālumā pavērās vientuļi vulkāni, debesu horizontā zīmējot asus zigzagus. Viss tāds dzeltenīgs un šķietami sauss. Pļavu zālīte zaļa, taču tāda knapa, izspraukusies caur lavas iežu brikšņiem.
Turpat apkārt akmeņu krāvumi, kas precīzāk bija lavas iežu bluķi - asi, stūraini un poraini.
Pēc rīta noskaņas ni sūda nevarēja saprast par dienas laikapstākļiem. It kā mākoņains, it kā vēss, un it kā Kanāriju salas. Jopcik - jābūt taču jūtamām izmaiņām, kaut arī tas ir janvāris!!
Lēnu garu izkasījušās no viesnīcas, savācām pekelītes, jo uz pārējām dienām bijām izvēlējušās citu viesnīcu, kurp arī devāmies. Nometām mantiņas un devāmies ''kāju ekskursijā''.
Piekraste tukša, tūristu maz, nekas neliecinātu, ka vakarā te viss ies ņigu ņagu, kā to redzējām vakar ierodoties. Daži aktīvisti veica treniņus, pelēkajās okeāna smiltīs, bet satikšanos ar smilīm mēs piedzīvosim tikai vakarā.
Ar katru minūti, gaiss iesila daudz vairāk, saule apspīdēja pilsētu un mēs tik gājām. Nu tā aizgājām, ka nenojaušot nelielos pilsētas izmērus, pārvērtējām kartes izmērus.
Proti, meklētais vecpilsētas centrs, bija tik tuvu, ka mēs pārliecinoši to meklējām gandrīz jau izejot no pilsētas robežām, jo nelikās ka viss ir tik tuvu. Tā nu apejot teju apkārt visai pilsētai, tikai ne cauri vēsturiskajam centram, sāku čortoties, kādā plušķainā nomalē esam nonākušas?!
Bet nav sliktuma bez labuma. Te labāk varēja novērtēt vulkāniskās salas plašumus. Tālumā pavērās vientuļi vulkāni, debesu horizontā zīmējot asus zigzagus. Viss tāds dzeltenīgs un šķietami sauss. Pļavu zālīte zaļa, taču tāda knapa, izspraukusies caur lavas iežu brikšņiem.
Turpat apkārt akmeņu krāvumi, kas precīzāk bija lavas iežu bluķi - asi, stūraini un poraini.
Izmisušas atgriezāmies pilsētas centrā un nespēju vien aptvert, cik stulbu loku bijām apgājušas, Tad vien gribējās tik atpakaļ uz viesnīcu un atvilkt elpu. Ha, perimetrs tiešām bija apiets.
Plaza Azul teritorija bija fantastiska. It kā prom no visiem, taču ar visām ērtībām un skatu uz pilsētas daili. Baseina ūdens žilbinoši zils, taču, protams neapsildīts un peldētgribētājus tur varēja sastapt vien dažus. Diena jau bija palikusi pavisam karsta, un nolēmām iziet pazvilnēt siltajā janvāra saulē turpat uz mūsu terases. Noskaņai vēl paņēmām papaiju ar aplesīnu sulu un tā teikt esi sveicinātas laiskās brīvdienas.
Bet nu diez cik laiskas jau nesanāca, jo iegādājām pilsētā pieejamās ekskursiju tūres. Ko tad - gulēt atbraucām vai ko?
Jāredz bija pēc iespējas vairāk, lai varētu iepazīt salas daudzveidību.
Tas mūs sagaidīja nākošajās dienās, bet līdz tam bija jāapčamda pludmales smiltis.
Ak jēziņ, ja varētu izstāstīt šīs sajūtas un pirmo satikšanās burvību. Neticējās, ka vulkāniskais skarbums var būt tik maigs un glāsmains. Smiltis kā kašmira putekļi, ja tādi vispār būtu :D
Gribējās mesties vilnītī iekšā smiltīs un iekužināties iekšā kā tādai sliekai. Cik patīkamas bija šīs sajūtas!!!
Bet kur nu - pieklājīgi pačubinājos tāpat ar kāju pirkstiem, kuri momentā bija melni. Likās ka viss paliec netīrs, bet nu tā tikai īpatnējā smilšu krāsa. Smiltiņas pielipa un pārklāja ādu ar melnajiem lavas puteklīšiem. Tās burtiski izslīdēja caur pirkstiem.
Tā arī pavadot laiku piekrastē, nolocījām pa saldējumam un gaidījām nākošo dienu, kas paredzēta pavadīt kopā ar mūsu Kanāriju piparmeiteni :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru