Iegādātā ekskursija pa 22 eiro no personas notika piektdienā. Tā bija rietumu puses salas apskate ar kārdinošāko objektu - Timanfaya nacionālo parku.
Pulcējoties pie Pinokio bāra, ik pa laikam piebrauca kāds divstāvīgais autobuss un savāca tūristiņus. Ekskursiju galamērķi bija pietiekoši lielā izvēlē, tālab arī orientēties, kurš autobuss būs īstais, mums nebija nojausmas.
Autobusi ātri viens otru nomainīja, un grupas vadītāji, veikli sašķiroja gaidītājus, katrs pa saviem autobusiem. Stājāmies vien rindā, lai uzprasītu, kurā mums jāsēžas, kad jau no muguras mums tuvojās grupas vadītājs un pārtvēra mūs uz blakus stāvošo autobusu. Bijām iesēdinātas īstajā un brauciens sākās.
Protams, pagāja vēl kāda stunda, kamēr šādā garā uzlasījām pārējos mūsu tūres sabiedrotos, no tuvākām un tālākām viesnīcām.
Pirmais apskates objekts bija trepes :D
Piestājām kādā ceļmalas kafūzī, kur puse jau skrēja pa WC un otra puse skrēja pāri ceļam, lai uzkāptu augšā pa kāpnēm un paietos kādu perimetru pa augšieni. Vilkāmies arī mēs.
No augšas pavērās mierīgā vulkānu ainava, kuru nošķeltās spicītes tālumā atspīdēja saules staros. Drusciņ pagozējāmies un jau bija laiks doties uz manis iepriekš pieminēto parku.
Montanas del Fuego (Parque Nacional de Timanfaya) ir vulkānu paradīze, taču līdz tai bija jāmēro diezgan episks ceļa posms caur parka teritoriju. Domājat parks tāds zaļš un kupliem krūmiem klāts?
Nekā!!!
Viss vienos melnos lavas klučos, kuriem neredz ne gala ne malas. Hektāriem vien viss tumšs un lavas porainu akmeņu apsēsts. Diezgan kolosāls skats. Paskatoties atpkaļ, horizontā kā tieva čūskiņa pazuda asfaltētais ceļš.
Mazie aplīši atgādināja mazus vulkānu krāterīšus. Nez tas tā bija izdomāts, vai netīšām sanācis?
Un tā šie mazie krāterīši bija nosējuši visu kalna pakāji un ne vienu vien. Skats atkārtojās kamēr vien izbraucām no ieleju teritorijas.
Laiks bija pienācis pusdienām. Bijām atgriezušies tajā pašā ceļmalas ēstūzī, kurā bijām sākot rītu. Tad sapratām, ka attālumi te ir smieklīgi. Apgriezies ap savu asti un esi nonācis tur kur biji.
Ēdienu klāsts bija gana plašs. Vēlies ko izvēlies. Prieku sagādāja paelja, jo te- salā vēl nebijām paspējušas nobaudīt. Dažādi salāti, augļi, gaļi, dārzeņi - visa pietika. Tikai ne vietas uz šķīvja, jo pagaršot, protams, gribas no visa pa bišķītim. Arī saldo un vietējos apelsīnus un un un .....
Rezultātā pārstiepām kuņģi, ka uznāca miegs un tālāk nekur negribējās braukt. Bet bija jākustās.
Vēl daži objekti, kas ievērības cienīgi un obligāti apskatāmi. Viens no tiem- ezers El Golfo.
Ezeriņš izveidojoties blakus okeānam, kurā savairojusies aļģe, kas ūdens krāsu iekrāsojusi spilgti zaļu.
Google un photoshopa tas izskatās tā:
Vēl pēdējais objekts bija dabiski izgrauzušās klints arkas, kuras apskaloja okeāns. Uz tām brauciens bija tik vien cik vajadzēja tikt klintij otrā pusē.
Saucās La Hervideros. Skaists skats, kad piesēžot maliņā, var skatīties kā bangojošie viļņi metās virsū stāvklintij un uzputo zilo ūdeni koši baltu.
Un visapkārt lava vien.
Jau sāka apnikt, ka neko citu neredz kā tikai melno poraino izstrādājumu.
No tās Lanzarotē neizbēgt ne mirkli. Bet to te māk izmantot. Noslīpējot, izmantojot būvniecībā, daudzviet redzama trotuāru klājumos, vai kādos akcentiņos fasādēs, sienās, grīdās, puķu dobēs.
Arī mūsu viesnīcas interjerā lava daudzviet bija sastopama. Nemaz nerunājot par suvenīriem, kur lava apieta visos iespējamos veidos. Un lavu mēs atvedām arī mājās - Ilze kā suvenīru aizveda kuli ar lavas atlūzu drupačām ko salasīja uz Los Logos salas.
Bet tas rīt.
Pulcējoties pie Pinokio bāra, ik pa laikam piebrauca kāds divstāvīgais autobuss un savāca tūristiņus. Ekskursiju galamērķi bija pietiekoši lielā izvēlē, tālab arī orientēties, kurš autobuss būs īstais, mums nebija nojausmas.
Autobusi ātri viens otru nomainīja, un grupas vadītāji, veikli sašķiroja gaidītājus, katrs pa saviem autobusiem. Stājāmies vien rindā, lai uzprasītu, kurā mums jāsēžas, kad jau no muguras mums tuvojās grupas vadītājs un pārtvēra mūs uz blakus stāvošo autobusu. Bijām iesēdinātas īstajā un brauciens sākās.
Protams, pagāja vēl kāda stunda, kamēr šādā garā uzlasījām pārējos mūsu tūres sabiedrotos, no tuvākām un tālākām viesnīcām.
Pirmais apskates objekts bija trepes :D
Piestājām kādā ceļmalas kafūzī, kur puse jau skrēja pa WC un otra puse skrēja pāri ceļam, lai uzkāptu augšā pa kāpnēm un paietos kādu perimetru pa augšieni. Vilkāmies arī mēs.
No augšas pavērās mierīgā vulkānu ainava, kuru nošķeltās spicītes tālumā atspīdēja saules staros. Drusciņ pagozējāmies un jau bija laiks doties uz manis iepriekš pieminēto parku.
Montanas del Fuego (Parque Nacional de Timanfaya) ir vulkānu paradīze, taču līdz tai bija jāmēro diezgan episks ceļa posms caur parka teritoriju. Domājat parks tāds zaļš un kupliem krūmiem klāts?
Nekā!!!
Viss vienos melnos lavas klučos, kuriem neredz ne gala ne malas. Hektāriem vien viss tumšs un lavas porainu akmeņu apsēsts. Diezgan kolosāls skats. Paskatoties atpkaļ, horizontā kā tieva čūskiņa pazuda asfaltētais ceļš.
Lēnām uzbraucot galapunktā un izkāpjot no busa, vējš aprāva šalles un citus plenderīgos apģērba gabalus. Bijām ieradušies vienā no šova elementu plačiem. Te notika lavas temperatūras eksperimenti. Pirmajā vietā, visiem sastājoties glītā aplītī, katram no lāpstas iedeva sauju ar karstiem akmentiņiem. Tos darbinieks, vienkārši pagrāba no zemes, kas bija mums visiem zem kājām. Šādā virskārtā, aptuveni 20 cm zem zemes temperatūra bija ~200 grādi. Vairums no biedriem, kas paķēra akmentiņus, uzreiz tos nosvieda zemē, jo noturēt bija neiespējami. Kamēr lāpsta pa apli atceļoja līdz mums, akmentiņi bija patīkami silti.
Nākošais eksperiments notika paejoties tālāk. Tur bija iekārtota tāda kā atvere, kurā darbinieks ar metāla dakšu, bedrē iebāza kušķi ar salmiem. Dažu sekunžu laikā tā uzliesmoja un nočaukstēja, ka nemetās. Tas bija aptuveni 2 metru dziļumā, kur temperatūra sasniedza 2000 grādus.
Trešais eksperiments bija nākošajā punktā, kur bija speciāli ierīkotas metāla caurules, kurās ielejot spaini ar ūdeni, pēc kādām piecām sekundēm, ar skaļu paukšķi gaisā uzšāvās stāvs un balts ūdens tvaiks. Te bija aptuveni 10 m liels dziļums un temperatūra tur jau sasniedza 4000 grādus.
Ja pazemē temperatūra bija gaužām karsta, tad virszemē pavisam vēsi. Pilnai programmai mūs visus pluinīja vējš un tā visi sabēgām nojumē, kur sekoja nākošais eksperimets vai gluži vienkārši ikdienišķa procedūra. Uz vulkāna karstajām dzīlēm tika grillēti cāļi. Tā izskatījās kā speciāli izbūvēta aka, virs kuras uzlikti režģi un uz tiem rāmi brūnēja zeltaini cāļi. Ūdens, protams, akā nebija, cik vien dibenā varēja redzēt kaudzi, kurā sakrājušies iztecinātie putnu tauki.
Uzkavēties šaurajā telpiņā bija ļoti patīkami, jo mūs apņēma kvēlais dabas dzīļu siltums.
Bet nu cik tad ilgi var skatīties uz čaukstošiem cāļiem - tā stāvēdams, var nosiekaloties. Šoviņi bija galā un lecām pa busiem un sekoja, kā es saku ekskursija uz mēnesi.
Tas bija aptuveni 40 minūšu brauciens caur vulkānu klajumiem. Braucām pa šauriem ceļiem, kas paredzēti tikai parka apskates vajadzībām un izbrakt ceļu drīkst tikai speciālie ekskursiju autobusi. Dažviet kājas sastinga, kad lielais lempis pagriezienā lēni mainīja virzienu, bet aiz stikla pavērās stāva kraujas mala, lavas drupaču izskatā.
Dažādas apaļas atveres, lavas porainums un skarbums. Viss apkārt liekas miris, bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Brīžiem krāsu gammas mainās. No melnas uz sarkanu, tad uz oranžu. Tas viss no dažādajiem minerāliem, kas izmesti no zemes dzīlēm.
Ļoti ļoti iespaidīgs skats! Mans bērnības sapnis bija uzkāpt kāda vulkāna galā, lai redzētu kāda izskatās atvere, pa kuru reiz šāvusies lava, visos debespušu virzienos. Nu reiz tas bija noticis. Klusēju un pie sevis gavilēju.
Nobraucot atpakaļ pakājē, sekoja vēl viena atrakcija, kuru ilgi nevarēju sagaidīt.
Izbrauciens ar kamieļiem.
Lopiņi rindiņā sasēdināti, gaidīja nākošo kravu, kas jāizstaidzina pa parka teritoriju. Brauciens maksāja 6 eiro, kas gribēja tas brauca, kas negribēja tie sēdēja autobusā vai staigāja garām kamieļiem. Mēs, protams, metāmies kupriem virsū un gatavojāmies startam. Uz viena kamieļa sēdināja pa pārīšiem, katru nosēdinot kamielim savā vēdera pusē. Pieregulējot līdzsvaru, kādam sānos piesēja papildus smilšu maisu, kādam nē.
Tā nu saķēdēti pa 12 kamieļiem vienā rindiņā, lēni cilpojām pa taku. P ato laiku varējām izčamdīt un sabužināt mīļos kamielīšus. Visvairāk nācās komunicēt ar kamieli, kas soļoja aiz mums, jo vinš ar savu atkārušos lūpu bieži vien bija tuvāk sasniedzams nekā mūsējā ģīmis.
Brauciens ilga aptuveni 30 minūtes, kuru laikā mērojām nelielu ceļa posmu pa vulkāna pakājē ierīkoto pastaigu taku.
Nokāpjot, prātoju, kas nez būs nākošais lopiņš kura mugurā sanāks pavizināties? Novembrī uz ziloņa, janvārī uz kamieļa.Varētu izmēģināt žirafi vai vismaz cūku.
Nākamais pit stops bija vīna darītava un vīnogu plantācijas La Geria. Vietējā salas vīnotava, kas apgādā salas iedzīvotājus ar visa veida vīnogu izstrādājumiem. Ievēlāmies darītavas firmas veikalā, kurā varēja degustēt dažādos vīnus.
Es jau sacerējos, ka mūs sēdinās pie gariem galdiem, nokrautus ar entajām vīna glāzēm un rausim iekšā ka tik čaukstēs vien. Nu kā jau tādās lepnās darītavās pienākas, A sūdu!
Iedzina tādā kā sķūņa izskata ierīkotā veikalā, kur ne visai atsaucīga dāma dalīja šotiņglāzītes. Tajās bija salieti divu veidu baltvīni: saldais un sausais. Tik maz ka līdz kuņģim nemaz netika. Man kā grūtniecei, tik vien arī vajadzēja :D
Lūk arī visa degustācija bija galā.
Apejot stendus, tajos bija skatāmi ento šķirņu veidi. Es tikai nesapratu, kapēc deva nogaršot tikai divus vīnus? Par mārketingu viņi nemaz nedomā? Pircēju skaits bija gana liels, kas reāli kaut ko pirka, kāpēc gan nevarētu izgaršot vairākus, lai aizvestu uz mājām sev piemērotāko? Tieši šī iemesla pēc mēs speciāli neko nenopirkām, lai gan gribējām. Bet kā var zināt kādu ņemt, ja tikko nogaršotie vīni riktīgi nepatika?
Bez vīniem varēja iegādāties arī dažādus kremus, sviestus, šampūnus un ziepes ar vīnogu aromātu. Ja viss tad jau viss no vīnogām.
Kamēr vairums planēja pa veikalu, izejot ārā varēja pavērot īpatnējās vīnogu plantācijas. Atrodoties uz vulkāniskās salas, ierīkojot vīnogu plantācijas, jābūt īpaši radošiem. Jādomā kā saglabāt stādam atbilstošo mitruma līmeni, pasargāt no izžūšanas un arī kā to pasargāt no vējiem. Tā nu visa kalna ieleja bija izrotāta mazos pusaplīšos, kuru centrā atradās vīnogu stāds, paslēpjoties no dabas kataklizmām aiz neliela lavas akmeņu krāvuma. Tik precīzi, tik simteriski, tik nereāli, ka tam nabaga stādam jāaug vulkāniskajā zemē. Bet redz ka aug un viss notiek.
Un tā šie mazie krāterīši bija nosējuši visu kalna pakāji un ne vienu vien. Skats atkārtojās kamēr vien izbraucām no ieleju teritorijas.
Laiks bija pienācis pusdienām. Bijām atgriezušies tajā pašā ceļmalas ēstūzī, kurā bijām sākot rītu. Tad sapratām, ka attālumi te ir smieklīgi. Apgriezies ap savu asti un esi nonācis tur kur biji.
Ēdienu klāsts bija gana plašs. Vēlies ko izvēlies. Prieku sagādāja paelja, jo te- salā vēl nebijām paspējušas nobaudīt. Dažādi salāti, augļi, gaļi, dārzeņi - visa pietika. Tikai ne vietas uz šķīvja, jo pagaršot, protams, gribas no visa pa bišķītim. Arī saldo un vietējos apelsīnus un un un .....
Rezultātā pārstiepām kuņģi, ka uznāca miegs un tālāk nekur negribējās braukt. Bet bija jākustās.
Vēl daži objekti, kas ievērības cienīgi un obligāti apskatāmi. Viens no tiem- ezers El Golfo.
Ezeriņš izveidojoties blakus okeānam, kurā savairojusies aļģe, kas ūdens krāsu iekrāsojusi spilgti zaļu.
Google un photoshopa tas izskatās tā:
Skaista bilde lai parādītu cik tālu no okeāna tas izveidojies. Bet nu reālitātē tā krāsa tāda arī bija- indīgi zaļa.
Saucās La Hervideros. Skaists skats, kad piesēžot maliņā, var skatīties kā bangojošie viļņi metās virsū stāvklintij un uzputo zilo ūdeni koši baltu.
Jau sāka apnikt, ka neko citu neredz kā tikai melno poraino izstrādājumu.
No tās Lanzarotē neizbēgt ne mirkli. Bet to te māk izmantot. Noslīpējot, izmantojot būvniecībā, daudzviet redzama trotuāru klājumos, vai kādos akcentiņos fasādēs, sienās, grīdās, puķu dobēs.
Arī mūsu viesnīcas interjerā lava daudzviet bija sastopama. Nemaz nerunājot par suvenīriem, kur lava apieta visos iespējamos veidos. Un lavu mēs atvedām arī mājās - Ilze kā suvenīru aizveda kuli ar lavas atlūzu drupačām ko salasīja uz Los Logos salas.
Bet tas rīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru