Rāmā garā brokastis bija paēstas, frizūra uztaisīta un atlika vien sagaidīt Kristīni. Jāsaka, ka šis bija pirmais ceļojums, kad beidzot bija līdzi mana personīgā friziere, kura katru rītu varēja uzburt versiju par jaunu matu sakārtojumu un es visu dienu nesatraukties par savu matu stāvokli :) Bija kas pieskata :)
Tā nu Kristīne, kā mazais žipčiks piebrauca pie mūsu viesnīcas, sameta mūs iekšā un varējām doties ceļā. Obligātajā plānā bija aplūkot lavas alas - Cuevas de Los Verdes, kas atrodas salas ziemeļos.
Rīta mundrumam uzprasījāmies uz latte tasi, tāpēc nekavējoties tikām aizvestas uz viņas zināmo labāko kafeinīcu. Siltajam dzērienam pieplusojot klāt Kristīnes izslavētās ''bagels'' brokastu maizītes, kas pildītas ar svaigu sieru un kraukšķīgu bekonu un bijām nodrošinātas ar garšīgiem našķiem dienas garumā.
Kā jau vulkāniskā sala, apkārtne bija tāda pelēcīga. Kalni- tie paši vulkāni, visi kā viens, pelēki un pliki. Bez kādām dzīvības pazīmēm. Acīm vien pavērās tāls klajumu horizonts ar vulkāniskajiem kalniem abās pusēs.
Pa ceļam uz galamērķi, apstājāmies pie kaktusu dārza un nolēmām to apmeklēt. Ja jau kaktusi te slaveni - tad jāiet lūkot visas šķirnes pēc kārtas.
Jardin de Cactus teritorijā viss no vienas vietas bija nosēts ar adatainajiem augiem. Lieli, mazi, apaļi, gari, milzīgi un smieklīgi. Visa kā pietika.
Bet nu tāpat sava stunda pagāja kamēr apskatījām visus durstīgos apstādījumus. Protams visam gribas vēl pieskaties un apčamdīt kāds nu kurais ir. Visiespaidīgākais laikam bija kas līdzīgs ziemassētku kaktusam ko pie mums audzē podiņos, bet tur tas bija apmēram trīs manu augumu lielumā, stāvs un stinrgs. Nekas neliecinātu, ka ir pildīts ar želejainu masu, kas parasti ir kaktusu iekšienē.
Vēl sekoja neliels pārbrauciens un bijām klāt pie Cuevas de Los Verdes. Pie ieejas paziņoja, ka tūliņ sāksies jauna grupas tūre, tāpēc atlika vien nedaudz pagaidīt pie ieejas, iztēlojoties kā izskatīsies tur dziļumā?
Ala veidojusies, lavai izšaujoties no vulkāna un plūstot uz okeānu, strauji atdziestot. Tā panākts efekts, ka ala ir kā caurule, pa kuras iekšieni var staigāt un aplūkot dabas veidoto brīnumu. Takas garums bija vairāk kā pietiekošs, lai neizbrīnītos par lavas varenumu. Iedomājoties vien, ka te pirms cik tur tiem tūkstošiem gadu, lava traukusies zibens ātrumā uz okeānu, bet tagad mēs tur varam staigāt. Alas lepnums un prieks ir tās iekšienē ierīkota koncertzāle, kur tiek sniegti klasiskās mūzikas koncerti. Tas viss dēļ akustikas, kas pievilina mūzikas baudītājus. Bet ne tas vien. Ala glabā arī kādu noslēpumu, kuru katreiz jauna tūristu grupa atklāj. Un viens noteikums ir tāds, ka tie kas ir bijuši un to uzzinājuši, nedrīkst teikt citiem. Un ticiet man - tas bija kaut kas Wow !! Labrāt to izstāstītu, bet daudz vairāk emociju Tev tas sagādās, ja pats to kādreiz uzzināsi. Būs tā vērts!!
Alā pavadījām stundu, staigājot pa ļoti šaurām un tikpat plašām takām. Viss bija foršs un iespaidīgs, jo pirmo reizi tiku apmeklējusi tik lielas un pirmkārt, jau lavas alas kā tādas.
Tas bija dienas prieks un piedzīvojums.
Virzoties atpakaļ no salas ziemeļiem uz vidieni, pa ceļam apskatījām nelielu piekrastes pilsētiņu ar molu. Kā arī paviesojāmies Lanzarotes salas kādreizējā galvaspilsētā Teguise. Rāma, klusa pilsēta ar mega šaurām ielām, skaistu baznīcas torni un vēsturiskām ielām. Ļoti patika noskaņa, ko tur noķērām.
Tā nu Kristīne, kā mazais žipčiks piebrauca pie mūsu viesnīcas, sameta mūs iekšā un varējām doties ceļā. Obligātajā plānā bija aplūkot lavas alas - Cuevas de Los Verdes, kas atrodas salas ziemeļos.
Rīta mundrumam uzprasījāmies uz latte tasi, tāpēc nekavējoties tikām aizvestas uz viņas zināmo labāko kafeinīcu. Siltajam dzērienam pieplusojot klāt Kristīnes izslavētās ''bagels'' brokastu maizītes, kas pildītas ar svaigu sieru un kraukšķīgu bekonu un bijām nodrošinātas ar garšīgiem našķiem dienas garumā.
Kā jau vulkāniskā sala, apkārtne bija tāda pelēcīga. Kalni- tie paši vulkāni, visi kā viens, pelēki un pliki. Bez kādām dzīvības pazīmēm. Acīm vien pavērās tāls klajumu horizonts ar vulkāniskajiem kalniem abās pusēs.
Pa ceļam uz galamērķi, apstājāmies pie kaktusu dārza un nolēmām to apmeklēt. Ja jau kaktusi te slaveni - tad jāiet lūkot visas šķirnes pēc kārtas.
Jardin de Cactus teritorijā viss no vienas vietas bija nosēts ar adatainajiem augiem. Lieli, mazi, apaļi, gari, milzīgi un smieklīgi. Visa kā pietika.
Bet nu tāpat sava stunda pagāja kamēr apskatījām visus durstīgos apstādījumus. Protams visam gribas vēl pieskaties un apčamdīt kāds nu kurais ir. Visiespaidīgākais laikam bija kas līdzīgs ziemassētku kaktusam ko pie mums audzē podiņos, bet tur tas bija apmēram trīs manu augumu lielumā, stāvs un stinrgs. Nekas neliecinātu, ka ir pildīts ar želejainu masu, kas parasti ir kaktusu iekšienē.
Ala veidojusies, lavai izšaujoties no vulkāna un plūstot uz okeānu, strauji atdziestot. Tā panākts efekts, ka ala ir kā caurule, pa kuras iekšieni var staigāt un aplūkot dabas veidoto brīnumu. Takas garums bija vairāk kā pietiekošs, lai neizbrīnītos par lavas varenumu. Iedomājoties vien, ka te pirms cik tur tiem tūkstošiem gadu, lava traukusies zibens ātrumā uz okeānu, bet tagad mēs tur varam staigāt. Alas lepnums un prieks ir tās iekšienē ierīkota koncertzāle, kur tiek sniegti klasiskās mūzikas koncerti. Tas viss dēļ akustikas, kas pievilina mūzikas baudītājus. Bet ne tas vien. Ala glabā arī kādu noslēpumu, kuru katreiz jauna tūristu grupa atklāj. Un viens noteikums ir tāds, ka tie kas ir bijuši un to uzzinājuši, nedrīkst teikt citiem. Un ticiet man - tas bija kaut kas Wow !! Labrāt to izstāstītu, bet daudz vairāk emociju Tev tas sagādās, ja pats to kādreiz uzzināsi. Būs tā vērts!!
Alā pavadījām stundu, staigājot pa ļoti šaurām un tikpat plašām takām. Viss bija foršs un iespaidīgs, jo pirmo reizi tiku apmeklējusi tik lielas un pirmkārt, jau lavas alas kā tādas.
Tas bija dienas prieks un piedzīvojums.
Virzoties atpakaļ no salas ziemeļiem uz vidieni, pa ceļam apskatījām nelielu piekrastes pilsētiņu ar molu. Kā arī paviesojāmies Lanzarotes salas kādreizējā galvaspilsētā Teguise. Rāma, klusa pilsēta ar mega šaurām ielām, skaistu baznīcas torni un vēsturiskām ielām. Ļoti patika noskaņa, ko tur noķērām.
Pa to laiku vēderi bija piekaltuši pie mugurkaula un dikti kārojām nogaršot kādu tipisku spāņu ēdienu, Šoreiz izlēmām par labu tapām, kad jau Kristīne stūrēja vajadzīgā restorāna virzienā.
Un bija atkal forši. Pie letes varēja izvēlēties ko tik negribi, Sākot ar baltmaizēm un krabja masas pildījumiem, beidzot ar sutinātiem baklažāniem un truša gaļu. Mūsu tās dienas tapas bija visai pazīstamas latvijas virtuvei, taču enīvēj tās bija un paliek tapas - spāņu uzkodas/ēdiens-sauc kā gribi. Vēsturiski savu nosaukumu ieguvušas, kad bāros pasūtot kādu dzērienu vajadzēja uzlikt kaut ko glāzīte pa virsu lai mošķi neliedo iekšā, tā teikt uzlikt tapu vai korķi, lai pasaudzētu dzērienu. Un nu mūsdienās - slaveno tapu industrija izaugusi līdz smalkām uzkodu maizītēm vai tikpat pretēji olīvu pildītam trauciņam, kas arī palien zem šī vārda ''tapas''.
Es mielojos ar jau pieminēto krabja gaļas masu kopā ar baltmaizi un vienu mazu pildīto kabacīti. Pārējās dūdas paņēma savai gaumei piemērotus kožamos. Ja sākumā likās ka es zirgu varētu apēst, tad pēc tādām divām uzkodām arī bija gana un labi, ka izsalkuma izmisumā nebija paņemts vairāk.
Lēni vīnojot, par obligātu pasākumu Kristīne izteica apmeklēt lillātās pļavas, kas tagad tik netipiski un koši bija saziedējušas visā Lanzarotē. Viņa to īsti nespēja izskaidrot, bet nekas tāds te 10 gadus vispār nav bijis un šīs puķes vulkānu pakājēs uzzied tikai pa dažiem pušķīšiem, bet ne tādā apjomā kā tas bija tagad.
Domāts darīts - meitenēm gatava vieta romantiskai fotosesijai.
Čiks čiks un bijām klāt. Kleitām plīvojot un lēkājot pa pļavu sabildējām entās bildes. Un bija smuki! Tiešām viss tāds lillīgs-pillīgs. Un neba jau mēs tur bijām vienīgās. Gan vietējie, gan salas viesi, te ik pa laikam piestāja un uzņēma kādu foto. Mēs to darījām visu laiku :D
Te rezultāts:
Aktīvam dienas noslēgumam, devāmies uz Puerto del Carmen jahtu piestātni, kas atgādināja mūsu pašu Andrejsalu, tikai elitārākā līmenī. Šeit švītiņi malkoja vīnu un labus zivju ēdienus, pietauotas krastos šūpojās simtiem baltas buru laiviņas un vien ducis tūristu lēca palielā kuterlaivā, lai veiktu kādu ūdens ceļojumu, pavērojot salas krastus no tāluma.
Mierīga pastaiga mūs sagatavoja mierīgam vakaram, jo atceļā uz viesnīcu pietika vien spēka paņemt lepnu šokolādes kūkas gabalu un notiesāt to okeāna krasta malā sēžot uz lavas bluķa atlūzas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru