Kā jau zinām pozitīvas emocijas mūs ceļ un baro, tāpēc Ilzi-manu māsu īpaši gribējām iepriecināt vārda dienā. Viņa- cilvēks, kas darba rutīnā iestrēdzis, noguris no ierastās vides un teju katru dienu nonāk ''Beša'' stāvoklī. Skaidrs, ka viss apkārt liekas pelēks un garlaicīgs. Ceļojusi viņa nebija ilgi, tāpēc kādā pavisam nejaušā brīvdienā devāmies pie viņas uz darbu paziņot jaunumus, Pirms tam, jau nedēļu iepriekš biju izkaukusi, lai viņa sarunā sev brīvu. Tas, lai mēs ar drošu sirdi varam rezervēt ceļojumu, lai pēc tam tas nebūtu jāatceļ. Neko konkrēti nepateicu,kāpēc kas un kā, bet viņa saprata, ka būs jāpieskata savs krustdēls. Ar gariem zobiem izbrīvējusi nedēļu no darba, ierodoties ciemos, parādījām ceļojuma biļetes. Izrādīja prieku, ka mēs atkal kaut kur dosimies, bet nesaprata, ka ceļojumā dosies viņa pati. Trīs reiz atkārtojot tekstu, beidzot viņai aizrāpoja!!!
Tādas emocijas cilvēka sejā gribētu redzēt ikviens - nu apmēram tā kā miljonu būtu vinnējusi. Bet tas bija viņas miljons - apmaksāts ceļojums par viņas atsaucīgo sirdi un labajiem darbiem.
Līdz ceļojuma dienai bija aptuveni trīs nedēļas, tapēc bija pienācīgs laiks, lai izpriecātos, papriecātos, uzburtu ilūzijas un piebāztu koferi ar nevajadzīgiem štruntiem.
Izlidošanas diena bija pacilāta, tas tīri vērojot māsas noskaņojumu. Viņai kā siltummīlim, janvāra dzestrumā aizdoties uz salām Āfrikas krastos, bija vairāk kā patīkams notikums.
Un to visu pierādīja ierašanās Lanzarotes lidostā.
Sajūtot patīkamo un pavasarīgi silto laiku, bija laiks mesties prieka dejā. Lidostā vien atlika sagaidīt mūsu Lanzarotes salas atbalsta komandu - Kristīni. Klases biedrene no pamatskolas laikiem, kas tolaik bija mierīgs skuķis ne ar ko īpašu neizceļoties, bet kas tagad viņa par piparu. Ui ui.
Dzīvojot uz salas, atplaukusi Spānijas saulē un uzziedējusi ar temperementīgu košumu. Prieks par satikšanos un mūsu piedzīvojumi varēja sākties.
Līdz mūsu viesnīcai Puerto del Carmen pilsētā bija vien neilgs brauciens. Salas izmēri nelieli, tāpēc attālumi starp galamērķiem bija viegli un ērti veicami. Pilsētas ainava no tāluma atstāja gaišu un mīļu noskaņu. Vietējais arhitekts noteicis likumu, ka māju augstums nedrīkst pārsniegt palmu līmeni tālab skatam pavērās palmu koku alejas ar zaļo lapu pušķīšiem, zem kuriem paēnā paslēpušās baltas ēkas. Jā - mājas salā visas baltas baltas, vairojot gaišumu un miera sajūtu.
Vakars pagāja ļoti pacilāti. Ilze izmetusies pavasarīgās miesās, priecājās par silto vakaru, lai gan man tā pavisam nešķita. Viņa bija uzkarsējusi savas asinis ar ceļojumu kā tādu. Nu lai priecājas :)
Viesnīcas Panorama apartamenti bija vienkārši, bet pirmā stāva atpūtas telpa uzbūra atvaļinājuma sajūtu, ja vēl tāda nebija radusies. Viss ieturēts jūrnieku stiliņā, tāds gaišs, svītrains un enkurains :)
Mums atlika vien sagaidīt Kristīni, lai dotos pirmajās vakariņās. Skaidri zinājām, ka griba jūras veltes, bet pašu ēdiena izvēli atstājām Kristīnes ziņā. Viņa taču vietējā - būtu grēks neuzticēties. Tā nu rezultātā, izbraucām no pilsētas un vakariņas ieturējām viņas mājvietas miestiņā - kolumbiešu ēstūzī, baudot vietējo ēdienu- gambas al ajillo. Perfekti, lai vēl kaut ko biebilztu.
Garneles pasniegtas īpašā māla trauciņā, skaļu čurkstot eļļā, jo tikko izņemtas no krāsns.
video kā čurkst
Tā, vēl kādu minūti pie galda pagaidot, lai norimstās trakie ēdiena tvaiki, varējām sākt savu vakarēšanu. Sarunās plānojām salas apskati un dienu plānu, priekā vērojot kā klusais meitēns no Rugājiem pārtapis riktīgā jalapeno [halapeņo] pipariņā, kas spridzina, žestikulē, koķetē ar bārmeni un piešķir mūsu pirmajai dienai uz salas foršu pozitīvismu. Vakara izskaņā saņemam no bārmeņa liķierīšu šotus par viesošanos un var teikt ka Ilzes vārda diena noslēgusies godam. Viņa starā un pozitīvisma devu sarijusies priecīgi gaidīja nākošo dienu.
Tādas emocijas cilvēka sejā gribētu redzēt ikviens - nu apmēram tā kā miljonu būtu vinnējusi. Bet tas bija viņas miljons - apmaksāts ceļojums par viņas atsaucīgo sirdi un labajiem darbiem.
Līdz ceļojuma dienai bija aptuveni trīs nedēļas, tapēc bija pienācīgs laiks, lai izpriecātos, papriecātos, uzburtu ilūzijas un piebāztu koferi ar nevajadzīgiem štruntiem.
Izlidošanas diena bija pacilāta, tas tīri vērojot māsas noskaņojumu. Viņai kā siltummīlim, janvāra dzestrumā aizdoties uz salām Āfrikas krastos, bija vairāk kā patīkams notikums.
Un to visu pierādīja ierašanās Lanzarotes lidostā.
Sajūtot patīkamo un pavasarīgi silto laiku, bija laiks mesties prieka dejā. Lidostā vien atlika sagaidīt mūsu Lanzarotes salas atbalsta komandu - Kristīni. Klases biedrene no pamatskolas laikiem, kas tolaik bija mierīgs skuķis ne ar ko īpašu neizceļoties, bet kas tagad viņa par piparu. Ui ui.
Dzīvojot uz salas, atplaukusi Spānijas saulē un uzziedējusi ar temperementīgu košumu. Prieks par satikšanos un mūsu piedzīvojumi varēja sākties.
Līdz mūsu viesnīcai Puerto del Carmen pilsētā bija vien neilgs brauciens. Salas izmēri nelieli, tāpēc attālumi starp galamērķiem bija viegli un ērti veicami. Pilsētas ainava no tāluma atstāja gaišu un mīļu noskaņu. Vietējais arhitekts noteicis likumu, ka māju augstums nedrīkst pārsniegt palmu līmeni tālab skatam pavērās palmu koku alejas ar zaļo lapu pušķīšiem, zem kuriem paēnā paslēpušās baltas ēkas. Jā - mājas salā visas baltas baltas, vairojot gaišumu un miera sajūtu.
Vakars pagāja ļoti pacilāti. Ilze izmetusies pavasarīgās miesās, priecājās par silto vakaru, lai gan man tā pavisam nešķita. Viņa bija uzkarsējusi savas asinis ar ceļojumu kā tādu. Nu lai priecājas :)
Viesnīcas Panorama apartamenti bija vienkārši, bet pirmā stāva atpūtas telpa uzbūra atvaļinājuma sajūtu, ja vēl tāda nebija radusies. Viss ieturēts jūrnieku stiliņā, tāds gaišs, svītrains un enkurains :)
Mums atlika vien sagaidīt Kristīni, lai dotos pirmajās vakariņās. Skaidri zinājām, ka griba jūras veltes, bet pašu ēdiena izvēli atstājām Kristīnes ziņā. Viņa taču vietējā - būtu grēks neuzticēties. Tā nu rezultātā, izbraucām no pilsētas un vakariņas ieturējām viņas mājvietas miestiņā - kolumbiešu ēstūzī, baudot vietējo ēdienu- gambas al ajillo. Perfekti, lai vēl kaut ko biebilztu.
Garneles pasniegtas īpašā māla trauciņā, skaļu čurkstot eļļā, jo tikko izņemtas no krāsns.
video kā čurkst
Tā, vēl kādu minūti pie galda pagaidot, lai norimstās trakie ēdiena tvaiki, varējām sākt savu vakarēšanu. Sarunās plānojām salas apskati un dienu plānu, priekā vērojot kā klusais meitēns no Rugājiem pārtapis riktīgā jalapeno [halapeņo] pipariņā, kas spridzina, žestikulē, koķetē ar bārmeni un piešķir mūsu pirmajai dienai uz salas foršu pozitīvismu. Vakara izskaņā saņemam no bārmeņa liķierīšu šotus par viesošanos un var teikt ka Ilzes vārda diena noslēgusies godam. Viņa starā un pozitīvisma devu sarijusies priecīgi gaidīja nākošo dienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru