Aizlietā sirds

Čau, ilgi nebija kaut kā nekas rakstījies, tāpēc šis iztrūkstošais robs ātri vien jālabo ar svaigākajām un svaigākajām atmiņām par notikumiem Beļģijā.
Šeku reku arī aizsākas šī gada pirmais trieciens uz Eiropas ārzemēm, kas bija pateicoties Gunčas ilgstošajiem kaucieniem ‘’Braucam uz Beļģiju, braucam uz Beļģiju, braucam uz Beļģiju....un tā visu laiku līdz es pateicu ‘’Nu davai!’’
Meičai zeme jau pilna ar emocijām un iepriekš piedzīvotiem ūberīgiem notikumiem, bet man gan tas bija kas jauns.
Ceļojums sākās ar smaržīgu pārsteigumu lidostā tā bija košļenīte no Anitas ar pavisam jauku un konkrētu novēlējumu uzsākot ceļojumu. Ehh...kā man patīk šīs personīgās pieejas un mazie prieciņi.
Sažļambājusi visu mutē tad nu trijatā varējām sēsties iekšā vienā no Eiropā lētāko aviokompāniju lidmašīnām un spert ārā pirmos prikolus. (Anita izcēlās)
Ko tur daudz- nosēdāmies labi un arī līdz Briseles centram aizstopējām veiksmīgi, Jā jā stopējām, pa taisno no lidostas, tas tā mums tīri asinīs... Labais onka mūs aizveda līdz pašam Atomam un atlīdzībā par to saņēma ‘’Laimas’’ saldumu no manām ķepām.
Prieciņš ta prieciņš, bet vakara pirmais uzdevums bija iegādāties ķiršu alu, jeb KRIEK, kas mūsu visu garšas kārpiņām bija kā medus maize.
Njā pēc veikala apmeklējuma pudele bija rokā un aliņš iekšā skaisti zaigojās, bet kā tad lai tiek pie tās mantas klāt??? Mūsu dūdu kompānija nebūt vēl nebija iepraktizējusies atvērt pudeli ar dažādiem trikiem vai roku kustībām izmantojot dažādas atvēršanas metodes balstoties uz kādu fizikas likumu kā to dara džeki, tāpēc rijot siekalas jautājām palīdzību garāmskrienošajam džekiņam, kas itin veikli atkorķēja pudeli ar skaistu paukšķi gar kāpņu malu. Noskaidrojām vien to, ka viņš bija no Horvātijas (laikam).
Vīhā dzīvīte un gardais Beļģu aliņš!!!!! Čillojām uz trepēm un pavisam neraustoties no policijas tukšojām alus pudeles. Sekoja nākamais vakara uzdevums – sagaidīt Aleksi, kas bija mūsu vakara izklaidētājs un arī hostotājs. Tā tas arī notika stacijā slaistoties un vērojot vietējos ļautiņus un Aleksis visā savā spožumā bija klāt. Čalis izskatījās nedaudz saminstinājies par to ar ko vispār tagad ir sapinies, bet nu uzsākot vieglas sarunas par ‘’bla bla’’ kā atbraucām un ko jau paspējām sadarīt, viņš atraisījās un kopā ejot uz mašīnu ierēcām par kaut ko nezinu ko......
Sākās ekskūršens pa Briseli, kas jāsaka bija ļoti ļoti sapnānots, sakārtots un ērts pasākums. Apskatījām visu pēc kārtas un bez maldīšanās, kā tas ir parasti, kad speramies kaut kur uz savu galvu... Nestāstīšu tagad par visiem čurājošajiem puikām un meitenēm, baznīcu torņiem un visu pārējo ko var apskatīt Briselē,( to varēsi apskatīties galerijās), bet nu uz beigām viss jau bija mazliet ZB, jo nedaudz nogurdināja garā pastaiga, un arī fakts par to ka kaut kur čurksteļo Krīks( rakstu kā izrunā). Tad nu beidzot pienāca arī ilgi gaidītais brīdis par pasēdēšanu krodziņā izbaudot daudzos banānu, mango, šokolādes, persiku, ķiršu alus veidus.
Ar to vien vakars nebeidzās, jo lokācijas vietu nomainījām uz citu bāru, kurā it kā varot dejot. Bet tas nenotika vārda tiešākajā nozīmē, jo mēs dejojām citā veidā – savās sarunās un stāstos par un ap savām mazajām dzīvītēm.
Smaidi un smiekli nebeidzās līdz kuņģis sāka dancot, jo gribējās uzkost ko normālāku nekā iepriekš stacijā notiesātās gaļas bumbiņas. Tad nu kebabu ērtuvē ar nosaukumu BEST of Kebabs, iepazināmies ne tikai ar uzstājīgo gaļas rullīšu pārdevēju, bet arī ar kādu čali, kas Gunču nodēvēja par Moniku ( pārklausīšanās pēc) Turpat arī dzima Pokitas stāsts, bet nu kur tad tik daudz stāstu pie viena vakara?
Viss noslēdzās ar kopsaucēju : Food is good – beer is food!!!
Aleksis aizvizināja līdz mājai un princeses devās pie miera, lai rīt šo valsti ieraudzītu dienas gaismā.

tagad pa labi un augšā skaties sarkastā nākamos stāstiņus...


kā arī noskataties manis pašas saceptos video ar daudzām smukām bildītēm un video brīžiem iz ceļojuma:
video linki te:

http://www.vimeo.com/19976073 (bildites)
http://www.youtube.com/watch?v=CrEOdRoMBso (bildites+video)
kā arī facebooka : http://www.facebook.com/profile.php?id=1218074687

‘’After week our bloods gonna be lika a beer’’

‘’After week our bloods gonna be lika a beer’’ neizbēgams fakts, no kura nav pasargāts neviens, kas ierodas Beļģijā lai izbaudītu alu. Mēs tādas bijām un mums garšoja. Tas vēl viens no teicieniem, kas tika patērēts šajā nedēļā.

Bet nu rīts nebūt nesākās ar alu, bet gan ar tipiskām beļģu brokastiņām, skaistā namā ar skatu uz iekoptu pagalmu un zaļu jo zaļu dzīvžogu (viņiem esot ziema ), laukā spīdot saulei un pretī sēžot burvelīgajam liktenim !! (Dažādu sakritību pēc, sarunājoties mums ar Aleksi bija viens izsauciens – It’s a destiny!!!)
Izštukojuši dienas plānus, devāmies pilsētas virzienā un padevāmies muzeju priekšā. Bija ieplānots apmeklēt divus muzejus, ko arī izdarījām. Tas bija interesanti un noderīgi mūsu smadzeņu krokām.
Apmeklējām mūzikas instrumentu muzeju, kurā bija skatāmi nu da visu pasaules instrumentu veidi kā arī to interpretējums skaņu celiņa veidā, kas džinkstēja ausīs uzliekot smieklīgas austiņas. Un tad nu gan mēs izskatījāmies pēc kaut kādiem ogļračiem ar ķipa kaut kādu lampiņu uz galvas, bet tas jau nemainīja izzināšanas kāri. Redzējām gan Lady Gagas akardeoniņu ar spožām kristālveida pogām, gan gandrīz nomirušus klavesīnus un no govju kuņģiem izbāztas dūdas....visa daile mums pie kājām – spēj tik klausīties un dungot līdzi. Vispār ieteiktu apmeklēt šo muzeju ikvienam klasiskās gan neklasiskās mūzikas mīlošam interesentam. Vērtīgi!!!
Pēc 2 h muzikālā pārsteiguma devāmies uz aviācijas muzeju, kas sākumā šķita gaužām neinteresants. Tur bija apskatāmi dažādas gleznas ar murgainiem vīriņiem pie sienas, kā arī Beļģijas vēstures izklāsts, kas man kaut kā nepiedūra, taču beigās kad tikām pie smagās tehnikas un lidaparātu apskates, bija jau daudz interesantāk. Vispār jāizsaka viens liels pluss muzejam par tā saturu, jo izklaides ziņā tur var atrast dažādus veidus un paņēmienus kā apmeklējumu padarīt daudz interesantāku, piemēram, iekāpjot īstā lidaparātā un apskatīties kā viss izskatās no iekšienes vai arī redzēt telpisku interpretējumu kādai no kara ainām un daudzām citām fīčām.
Paguruši atkal no divu stundu šļūkšanas pa muzeja plašajām telpām un angāriem, vēders sauca pēc kāda kebaba un tad nu vienā no centra ieliņām padevāmies grieķu pārdevējiem, kas itin veikli ievilina tūristus savās ēstuvēs. Lai jau ņemās un vilina, jo kebabi tur tiešām ir labi (nemaz negribās testēt Latvijas piedāvātos murdziņus). Tā nu tīksmībā sapriecājušies arī par Marijas satikšanu – meiča no Rumānijas, kas sirdī gaužām mīļa un jauka meitene, devāmies uz veikalu iepirkt mazos draudziņus – krīgus un devāmies uz nākošo apmešanās vietu -Louvain-la-Neuve pilsēteli. Spiegdamas un lūztošu sirdi ietekmētas negribējām šķirties no Alekša, tāpēc vēl kaut kādā auto stāvvietā uzbliezām kārtējo un ento group-picture un tad nu gan devāmies tālāk pasaulē laimi meklēt.

Čillauts

Louvain-la-Neuve - Pilsēta, kur atpūsties, nesteigties un vienkārši baudīt dzīvi, ja ir kompānija un alus!
Ujjj, bet kāds alus... visu pēc kārtas. Tātad ierašanās jaunajā miteklī bija atkal gaužām jauka un ar aliņu apveltīta, jo griezies uz kuru pusi gribi, tas vienkārši pats no sevis spiedīsies iekšā acīs.
Nometušas stūrī visas pekeles, devāmies ārā iemēģināt vietējo nakts dzīvi un pirmajā krogā sastopot citu Aleksi apzinājām šīs pilsētas burvību, kas saucās tikai vienā vārdā ‘’Pež’’ Tas ir persiku alus, kas vietējo valodā tā arī jāizrunā. Nu kā sacīt ne izdzerties ne spēt beigt jūsmot par šo garšas buķeti, kas pavadītajās dienās aizvietoja gan tēju, gan ūdeni.
Jāsaka tā, ka šī pilsēta nedara neko citu kā tikai tusē. Ikvakars paiet cilvēku ņirboņā un visu laiku kaut kur rīb un cilvēki priecājās. Daudz iepazināmies ar jauniem cilvēkiem, gan tādiem, kas par velti dala pildspalvas un reizē arī piedāvā seksu gan arī tādus kas sajūsminās par mūsu ceļojumu un tautu atšķirībām.
Tā nu sūcot kārtējo ‘’pežiņu’’(atvainojos, bet savādāk nevar pateikt) un skatoties kā pilsētas centrālajā laukumā vietējās tautas masas mēģina klunkurēt folkmūzikas dejas ritmos, iepazināmies ar Adrianu, kuru pēc tam satikām Erasmus ballītē un nākot atpakaļ mājās iepazināmies jau ar citu Adrianu, kas tā sacīt pats apjuka savās vēlmēs un ar savu čirkaino frizūru nozuda ap stūri pie saviem dīvainajiem draudziņiem. Vai vārds Adrians te ir izplatīts? Diezgan...
Runājot par klubiem, varu jums dot padomu, proti, domājot par to ko vilkt kājās nemaz nešauboties velc ārā no skapja gumijas zābakus ( nav pat svarīgi vai uz tiem ir puķītes, baltas pumpiņas vai citi pokemoni) Tu vislabāk iederēsies sabiedrībā, ja Tev būs līdz celim gari zaļā armijnieku toņa krāsas gumpelīši un mugurā kaut kādi nebūt džemperi-vēlams divi, lai varētu bizot apkārt pa visu pilsētu nedomājot par to kur nolikt mēteli. Arī mums tā ieteica darīt vietējie, taču mammīt mīļo - paldies, klepu es māku saķert arī citā veidā!!! Un vēl par tiem zābakiem – tie kājās ir jāvelk viena un nepārprotama iemesla pēc – klubos grīdas ir vienkārši pielietas, aizlietas, lipīgas, slapjas, aizdi.....as un pretīgas. Un ir pat tāds klubs, kurā nekautrējoties var darīt visas savas dabiskās vajadzības, lai arī cik tās būtu lielas vai mazas. Un tā, nu lūk vienā vakarā klejojot pa nemierīgo pilsētu, jau pa gabalu sajutām ‘’īpašu’’ aromātu. Pietuvojoties pie durvīm un pabāžot galvu kluba telpu virzienā bišķiņ apcirtās dūša. Kā nu ne? Tas pēc mūsu domām tas ‘’slavenais’’ klubs vien bija kur viss TAS ir atļauts. Mazās šausmiņas un ārprāta paliekas, bet nezinu cik veseli ļautiņi tur pat tusējās un dzēra alu....pjuk, es pat atcerēties negribu. Viņi ir traki!!!!
Bet garie gumijas zābaki nav jāvelk tikai uz šo klubu, pārējos ir pietiekami daudz mitruma satura uz grīdas, tā, ka glaunās kurpītes nemaz nedomā vilkt, pat i bagāžā nav ko likt iekšā !!!
Vakaru vislabāk noslēgt ieejot uz māju pusi tuvākajā tikpat slapjā klubiņā, paķert katrai pa divām ‘’pežiņām’’ un sūcot garšīgo alu iet mājās.
Uzticētajā mājā, kura bija atstāta mūsu rīcībā ik rītu sākām ar nesteidzīgu rītēšanu (vakarēšanu taču nevar teikt) pie brokastu galda, fonā skanot iekurbulētam mūzikas kanālam. Te nu mums ar Anitu arī radās īpašā ceļojuma dziesma, kuru tikai mūsu īpašajā interpretējumā skan tā kā tai jāskan. Vienīgais nosacījums ir dziesmai nezināt vārdus un tad viss sanāks. Nu nav jau arī nekāds noslēpums- tā ir Bruno Mars dziesma ‘’Grenade’’. Un kopš tā brīža man arī nav ne mazākās vēlmes zināt visu vārdus no galvas, jo tad zudīs šīs dziesmas brīnumainā burvība.
Par murrāšanu ezera krastā ar alus pudeli rokās un kulinārijas mākslas izpausmēm daudz nestāstīšu – tas viss bija un laiks atļāva to darīt. Baudījām mieru un relaksāciju pēc iepriekšējo dienu piedzīvotajiem pārgājieniem, bet mums vēl nemaz prātā neienāca cik gari un nogurdinoši pārgājieni mums vēl būs priekšā. Un tas viss jau nākošajā dienā, kas ir cits stāsts.

Gribu uz Parīzi

Gaisā jūtams mitrumiņš, bet mēs jau agrāk piecēlušās, bijām sagatavojušās un stāvējām uz šosejas lai stopētu uz Parīzi. Daudz nedomājušas iepriekšējā vakarā apjēdzām, ka Parīze ir nepieklājīgi tuvu, lai laistu garām šādu iespēju un to neapmeklētu tāpēc uzreiz lūkojām pēc kontaktiem un sacensībās par to uz kuras mobilo telefonu mums atnāks sms ar pozitīvu atbildi par naktsmājām, es biju uzvarētāja un varēju uzsākt komunikāciju ar Fares, kurš bija mūsu jaunais franču draudziņš. Bet nu līdz tam mums vēl bija kā sacīt jāpastrādā uz ceļa :)
Ar stopēšanu nebija problēmu - veikli pārlēcām no vienas mašīnas uz otru un arī pēc 40 minūšu nīkšanas pie kādas paplukušas frī kartupeļu ēstuves, varējām uzelpot, jo līdz kaulam ietekmīgais šoferis mūs aizveda līdz pašai Parīzei. Līdz pašai Parīzes lidostai es gribēju teikt. Pa ceļam varēju noklausīties bizbizbizmeņa piedzīvojumus par entajām valstīm, kurās viņš ir bijis, kā arī ietekmīgajiem tusiņiem kopā ar Chris Brown, Usher un pārējiem Miami saules apspīdētajiem mīluļiem. Miami starp citu, viņam ir vismīļākā tusiņu pilsēta, pēc kuras seko Dubaijas piedāvātās lepnības..... Tā nu iesēžoties metro tīri vai kā loterijā vinnējot - ietrāpījāmies vagonā, kurā spēlēja kāda muzikantu grupa un tika veidots arī video par šo ampelēšanos.
Bitīt matos kod vai pirkstā, bet mēs to bijām sasniegušas!!!! Stāvējām platā smaidā kaut kādā Parīzes metro stacijā un jau iegrābāmies pirmajā kartē, kurā ieraudzījām Eifelīti. Nebijām tālu no mērķa – vēl tikai dažas minūtes gājiena un diženā dzelzs konstrukcija bija mūsu acu priekšā. Jā, dienas laikā Eifeli labāk saukt par dzelzs konstrukciju, bet vakarā jau droši var saukt par Eifelīti, jo tad tas ir visskatāmākais! Zeltā spīdošs un lampiņām apmirdzēts. Kādu stundu neatgājām no lielā zvēra, līdz fočēšanās kāre jau bija pierimusi. Un ne jau mums pašām tā apsīka. Redz tiklīdz bijām atkāpušās tālāk no Eifeļa, lai paķertu kādu citādāku rakursu, mums priekšā apstājās divas ugunsdzēsēju mašīnas, no kurām kā pupas izbira kaudze ar ugunsdzēsējiem - seksuļām. Džeki izmetušies īsos šortiņos un krekliņos izstaipījās un uzsāka laisku skrējienu pa parciņu. Noskrējuši kādus 3 apļus, dzēsēji tā vien smaidīja, kad kārtējo reizi paskrēja mums garām. Laikam gribēja nobildēties. Nesanāca :)
Kā nākošais mūsu plānā sekoja nokļūšana līdz saviem apartamentiem, kā izteicās Fares! Kārtējo reizi nožulījušas divstāvīgajā metro devāmies līdz Luksemburgai – tādā vārdā nodēvēta pietura, kurā mums bija jākāpj ārā. Ar french kiss jau nu nē, bet parastajiem kiksiņiem mūs laipni sagaidīja Fares un aizveda līdz ‘’apartamentiem’’. Kamēr gājām nevarējām vien izštukot kur mūs ved, bet galu beigās mums tika ierādīta koju istabiņa ar guļamo platību otrajā stāvā jeb griestu rajonā.
Viens mīnuss gan bija – pārāk karsti! Jau tā plus 18 grādus siltajā Parīzē tur tika kurināts uz pilnu klapi! Nekauņas!
Atvilkušas elpu uz dažām minūtēm nolēmām, ka ar Eifelīti vien nav ko aprobežoties un jāredz kaut daļiņa no skaistās Parīzes. Vilku ārā karti, kuru man iedāvināja kāds tūrists un nevarēju vien noskatīties uz dažādajiem objektiem kartē. Nolēmām kustēties gar Sēnas upi, kur bija krietni daudz ko apskatīties. Jā, skatīties tiešām bija ko un iet arīdzan. Matemātika nav mana stiprā puse, bet ņemot vērā, ka nonstopā gājām 5. stundas un ja pieaudzis cilvēks stundas laikā noiet 5. km, tad mēs nogājām +/- 25 km!
Skan drausmīgi un joprojām ceru, ka tas skaitlis nav tik liels!!!!
Un tagad jāsaka tā, ka esmu nogājusi visa mēneša normu. Savas kāju eņģes ir izkustinātas un mugurā arī tā kā dur :D
Un tulzniņa uz kājas joprojām atgādina par skaisto laiku, kas pavadīts pilsētā, jo tā nav šāda tāda tulzniņa, bet gan Parīzes tulzniņa!!!

Mirušo putnu zeme

Ceļš atpakaļ uz Beļģiju!
Kādas divas stundas vēl pakavējāmies Parīzē līdz nonācām savā izejas pozīcijā uz lielceļa. No rīta vēl satikām Fares papļāpājām par vakardienas pārgājienu - no kura viņam iepletās acis. Ar kājām noiet tādus attālumus, viņi laikam nav raduši, bet nu prieks vēl tagad nav zudis, ka to izdarījām. Atdevu čalim apartamentu atslēdziņas un magnētisko karti, kas bija piekodināts kā pie bikts, ka es to nekādā gadījumā nedrīkstu pazaudēt - nu nesanāca arī :)
Atvadījāmies no francūzieša un ar acs kaktiņu nolūrot uz Eifeli spērāmies savā virzienā.
Ā, pa ceļam vēl nopirku māsai lakatiņu ar Eifeļa piedūrienu uz tā. Kā nu ne?! Eifelis paliek Eifelis - jāved taču mājās :)
Atkal tika izvēlēta stopēšanas metode un bijām ceļā uz A1 šoseju, lai vicinātos ar iepriekšējā naktī sagatavotajiem uzrakstiņiem. Nopriecājāmies, ka metro aizved tieši līdz vietai, kas izved ārā no Parīzes, tāpēc sparīgu gaitu pagājāmies vēl nedaudz uz priekšu. Nedaudz.... vēl mazlietiņ, vēl nedaudz un vēl mazliet, ka beigās jau gribējās uzsprāgt no tā, ka kartē norādītais ceļš jau pirms kādiem 2. km bija izgājis no manas kartes robežām un mēs tikai varējām fantazēt uz kuru pusi ir aizgriezies A1 ceļš. Mums par to vairs nebija ne mazākās nojausmas, kad tas pazuda pazemes tunelī. Mēs tik ik pa laikam lūdzām visus svētos, lai tajā tunelī šis nav nogriezies un vienu vai otru pusi. Mēs, protams, gājām tikai taisni uz priekšu, līdz uzdūrāmies 70 centu bagetei - tādai pavisam franciskai, kraukšķīgai, svaigai un dievīgai. Noskrupstinājām bageti vienā setā un kā smejies turpinājām savu nelielo rīta pastaigu līdz Dieviņ nogrābsties atradām daudz maz pieklājīgu vietu stopēšanai. Te i mašīnas maliņā smuki varēja piestāt i pat A1 lielceļš tepat vien bija.
Ikreiz ir interesanti pavērot pirmo garāmbraucēju žestus, ko viņi ātrumā mēģina mums parādīt. Tie bija dažādi. Visvairāk gan taurēšana un māšana ar rociņām, kas mums reāli besīja ārā. Bija arī tādi, kas ar rādāmo pirktu rādīja pie deniņiem. Un tad tik spēj zīlēt vai tas ir tāpēc, ka mēs stāvam idiotiski nepiemērotā vietām, vai mēs esam idiotes tāpat vien, ka mēs tur stāvam???
Neņēmām vērā nevienu apzīmējumu, jo vieta tiešām bija piemērota gan tam, lai automašīna varētu mierīgi apstāties nevienu netraucējot, gan bijām ģeogrāfiski pareizā vietā mūsu galamērķa ziņā. Šo vietu mēs ilgi atcerēsimies, jo nīkušas uz ceļa vairāk par stundu sāka zust cerība, ka kāds francūzis vai iete vispār ir tik draudzīgi, lai paņemtu mūs savā auto salonā. Omulību mazliet traucēja ceļa malā redzamie saulē kaltētie putni, kas vienkāršāk sakot bija pagalam beigti un sakaltuši normāla izmēra kraukļi vai kas tur....turklāt sabraukti (tur vajadzētu CSI komandu ar Horāciju priekšgalā, lai identificētu to putnu sugu - mēs nespējām) :)
Garīgais jau bija tuvu ‘’čābīgajam’’, kad nu beidzot viens kārtīgs cilvēks apstājās ceļa malā un teicās pavest kādu gabaliņu. Gabaliņš nebija liels, bet nu tas bija rādītājs, ka atkāpšanās ceļa vairs nebūs (goda vārds iepriekš jau sākām štukot plānu B, ja plāns A aiziet greizi).
Tā nu jaukais onka izlaida mūs vietā, kur sākas maksas ceļš. Temperatūra nebija mīlīga tāpēc mazmājiņā savilkusi mugurā visas savas iespējamās ādiņas, devos ārā, lai atkal sāktu vicināties ar skaistajiem uzrakstiņiem. Situācija atkal neizskatījās patīkama, jo kad automašīnas izbrauca no ‘’maksas vārtiņiem’’ tās aiztraucās prom cik nu ātri vien varēja.
Bet velns jau nav tik melns kā to mālē, jo īsti kārtīgi vēl nepacēlušas lapiņu kāds apstājās un bija gatavs mūs aizvest. Vīrietis jauks un patīkams turklāt vēl strādā par pilotu!!! Tikko brauc taisnā ceļā no Santjego un kaut kad parīt laikam lidos uz Japānu. Tā nu es atkal varēju ar viņu verkšķēt 200 km garumā, līdz mums bija jākāpj ārā kādā benzīntankā. (piebildīšu, ka viņš bija tik izpalīdzīgs, ka no sava galamērķa, kas atradās Francijas pierobežas pilsētelē - mūs ieveda Beļģijā). Tad gan jutāmies uzreiz kā mājās un līdz Briselei šķīra vien kādi 80 km.
Līdz nākošajai pilsētai mūs aizveda jauneklis Ernesta Gulbja izskatā. Varbūt, ka tas arī bija viņš, bet nu čalis neklausīja mūs nemaz, jo aizveda tur kur viņam labāk patīk, nekā sākumā bija sarunāts. Ai, ko tur daudz, tādās reizēs labāk uz priekšu kustēt, nekā domāt kur mēs nonāksim, un vispār ko tad mēs vispār no Beļģijas zinājām?? Kartes mums nebija nevienai valstij, kur nu vēl pilsētām.
Jautrākais sākās, kad pēdējā piegājienā aiz mums apstājās taksis, sakot, ka ‘’Don’t worry about money,’’ aizvedīs tāpat!!! Šas – kur tas redzēts, ka taksis tagad ņems un mūs vizinās?? Trīsreiz noskandinājām, ka taksim mēs nemaksāsim, taču viņš bija nepielūdzams un tā nu mēs sēdāmies mašīnas salonā un dudinājām uz priekšu. Čalis nebija vietējais un ādas krāsa arī neliecināja, ka viņš ir eiropietis, taču tas, ka viņš nemeloja arī bija fakts un tā nu mēs sveikas un veselas nonācām pilsētā, nešķiroties ne no viena Eiro.
Ilgas pēc mazajiem draudziņiem, kas Parīzē nebija sastopami un vēlme nonākt siltās mājās bija mūsu pirmā vēlme izkāpjot no mašīnas.
Centrā nodrošinājāmies ar laba garastāvokļa uzturētājiem – mazajiem draudziņiem ‘’krīgiem’’ un sākām vakarēt pie kādas kolonnu ēkas sliekšņa. Te nu dzima mūsu prasmes un iemaņas kā atvērt pudeli ja nav pudeļu attaisāmā. Sīkums vien bija un tā nu mēs paukšķinājām vaļā pudeles vienu pēc otras uz būvgružu sētas mieta. Jāsaka, ka tas ir visai labs iepazīšanās veids, jo vīrieši pievērš uzmanību tādām aktivitātēm. Cik tas bija vērtīgi viņu acīs, ka tādas viegli iereibušas čiksas apstrādā to sētas mietu es nezināju - īstenībā tas mūs nemaz neuztrauca.... Galvenais, ka mums bija mūsu ’’mazie draudziņi’’.

pēdējie pilieniņi

Pēdējās dienas pagāja to vien darot, kā slaistoties pa pilsētu un sapņainām acīm strebjot pēdējos ķiršu alus malciņus, taču kaut kas pārsteidzošs mūsu garšas kārpiņām notika tajā pašā vakarā, kad ieradāmies Briselē, jo Berni (mūsu cetrurtais hostotājs) aizveda mūs padzerties uz vietējo klubiņu. Te mēs nonācām ciešā kontaktā ar jaunu Kriek šķirni, kas bija mmmmmm mmmm mmmmmm. Nu ļoti baudāms un garšīgs alus !!! Un, protams, pats par sevi saprotams, ka bija arī jauni beļģu kontakti ar dažādām vēlmēm papriecāties pa nakti. Saprotams, ka tās vēlmes pie viņiem pašiem arī palika :D
Tā nu arī nākamajā dienā luņojām un sākām ārstēt savus emocionālos stāvokļus pēc Parīzes, kur es ar Anču saķērām pa pārītim iesnu. Bet mēs ar to joprojām esam ļoti priecīgas, jo tās nav šādas tādas iesnas, bet gan iesnas no Parīzes!!! :)
Tas liek mums likties daudz labāk.
Par šito turpmāk atceraties, jo ja no kāda ceļojuma atbrauciet ar kādu kaiti - tā nebūs vairs šāda tāda, bet gan ļoti īpaša :)

Pie Berni tika izdzerts arī pēdējais beļģu alus piliens, kas vislabāk garšoja un garšos tikai Beļģijā. Zeme kur atgriezties un vēl kādreiz padzerties.
Atgriešanās dienas rīts tipiski bija pavisam negribīgs, jo tad visi notikumi un piedzīvojumi automātiski paliek tikai un vienīgi atmiņās....
Sajaukušas vilcienus uz pilnīgi pretējo pusi un dažas no mums nervos dabūjušas nedaudz vairāk adrenalīna, nekā parasti - gandrīz nepaspējām uz lidmašīnu. Man gan kaut kā viss ‘’easy’’ šķita, jo visas šīs nedēļas izdzertā alus daudzums iedarbināja mēreno režīmu un satraukties par tādu nieku kā nokavētu lidmašīnu un netikšanu mājās, mīnus 20 grādiņu aukstumā nemaz nesatrauca :D
Protams, tā ir ironija, jo manas aknas vairs to neizturētu, taču viss piedzīvotais ir vērtējams nevis ar mīnus 20 atzīmi bet gan ar plus 18!!!
Un kopš šī brīža tā līdz kaulam zinu savu dzīves moto – ‘’Meitene grib un meitene dabuj’’ !!!!
Iepūtiet!
Čau!

Oslo - vasara

Šodienas notikumus tā pa īstam apjēdzu tikai tad, kad Nesodenā kopā ar Dinu un Gunitu lūkojāmies tālumā un gandrīz kopā izelpojām piedzīvoto. Īstenībā tas bija lielā un nezināmā piedzīvojuma atrisinājuma – tāds īsts, pilnīgs un ēterisks.
Tātad...
Rīgā svaidoties pa ielām, mani nepameta no ‘’laivas izmestā cilvēka’’ sajūta, kad apzinājos to, ka īstenībā bija jāpasēž, normāli jāpadomā par savām iecerēm un jāsagrāmato plaukti smadzenēs, lai tikai pēc tam drudžaini mestos uz lidostu un pazustu no Latvijas uz piecām dienām.
Un te mēs arī esam! Astoņos pī em stāvējām vienā no Oslo pilsētas lidostām un ar it kā rūdītu stopētāja pieredzi sirdī, vilkām ārā kartona gabalu ar uzrakstu ‘’Oslo centre by car’’.
Goda vārds tā likās idiotiska rīcība vietējiem( gan jau viņi joprojām tā domā), bet tik stulbi gan tas vairs nebija, kad pēc desmit minūtēm jau atradāmies kvalitatīva audi markas automobiļa salonā. Sirdis iežēlinājām kādam labo gados esošam pārim, kuri izrādīja interesi par to vai mums maz ir kur palikt, atrodoties Oslo!
Pateicoties laipnajam pārim par gana ērto un ātro nokļūšanu līdz pilsēta centram, iedāvinājām šiem cepumu kārbu, priekā neizsakāmi smaidīdamas. Žviukt ārā no mašīnas un jau lēcām uz Akera pusi, no kuras nāca gana gaumīgas mūzikas skaņas.
Piestātne viegli vibrēja no vieglajiem un ķermeniski brīvajiem deju soļiem, ko radīja traki dažādie cilvēki uz koka dēļiem.
Tur dejoja kundziņš iespīlēti zilos džinsos ar balti plandojošos svārkos ģērbtu sievieti, jautrs old school īpatnis ar augsti uzrautām zeķēm un gaišām štrumbantēm pār viņa kreklu, visās miesās omulīga un trekna sieviete, kā arī mūsdienīgs jaunietis ar hūti galvā, kas virpināja miņukos tērptu jaunu dāmu.
Kas viņiem kopīgs? Kaifs dejojot un smaidot pretī savam partnerim!!! Ko viņi dejoja, kas tā bija par mūziku-man nav zināms, bet saprast to, ka viņi Mīl sevi, JŪT otru un bija LAIMĪGI tieši tajā brīdi vārēja saprast par kuģīša kapteinis, kas tik tikko bija iestūrējis piestātnē.
Un arī mums bija laiks doties- uzmeklēt naktsmājas Nesodenā – sala, kas pilna ar jau izdzīvotām sajūtām un iespaidiem viesojoties Norvēģijā februārī (skat. dienasgr. Oslo prieciņi)
Miers, aizmirstība, nekas. Tāds bija mans stāvoklis, kad lēni plūdām ar kuģīti vajadzīgajā virzienā.
Tik dvēselisku miera baudu var gūt tikai te, kad jānolūkojas uz Oslo pilsētu, tai atkāpjoties arvien tālāk un tālāk no krasta. OK. Drusku jau aizpeldēju saldkairās lirikās par pilsētas ainavu, taču mieru nedaudz iztraucēja viss nezināmais par nezināmo Ole, kas bija pieteicies par mūsu naktsmāju saimnieku.
Izkāpjot uz salas, izprintētais e-pasts bija iespiests rokās un mēs tik dūrām uz priekšu norādītajā virzienā. Pat apmaldīties nepaspējām, kad jau stāvējām viņa mājas/kalna pakājē. Uzreiz bija skaidri zināms – AURA IR!!!
Nedroši soļi augšup un aiz stūra mūs sagaidīja čillojoša kompānija trīs jaunu meiteņu un trīs čaļu sastāvā. Ole + viņa bērni ar draugiem un draudzenēm. Smaidi, sarunas un grillēti baklažāni ar pikantām sēnēm bija mūsu pirmā maltīte Lagveien ielā.
Nelielā koka māja deva tik spēcīgu auru, ka tajā esošais viss mākslinieciskais gars bija jāsagremo mazliet atejot no tā, proti, izdomājām doties nelielā pastaigā, lai aplūkotu vietējo apkārtni.
Atrodot nelielu klintsgabalu, apsēdāmies un vērojām kā Oslo no ~ 2 km attāluma, pārtop par mirgojošu planētu...Satumsa.
Iestājās vakars, domas izplēnēja – mēs bijām ieradušās – brīvdienas bija sākušās.