Kurš gan nav sapņojis par nokļūšanu Amerikā? Atzīstiet! Viens no daudzajiem eiropiešu sapņiem,būt TUR!!
Lielo sapņu zemē..rietumos...tur taču viss citādāk un daudz interesantāk...
Paradoksāli, bet tieši tikpat ļoti mūsu iepazītie amerikāņi sapņo par nokļūšanu Eiropā. Viņi mūs apskauž, ka dzīvojam tik bagātīgā valstu dažādībā, kultūru mantojumos un valodu atšķirībās. Pat jautāja: ''Priekš kam jūs uz Ameriku braucāt?"
Lai nu kā arī būtu, kāds sapņo, bet kāds arī to izdara un aizbrauc! Kā nekā bija kārtējais lēto biļešu piedāvājums un ''hops'' bijām ''vilcienā iekšā!'' Starp skrienošo ikdienu un trijiem mēnešiem, lai sagatavotos līdz braucienam, paspējām arī salasīt līdzi kompāniju, kā smejies''Lai jautrāk!'' Un bija arī! :D
Pārsvarā visu lielo čunguru iztērējuši tepat Latvijā - plānojot maršrutus, rezervējot auto īri, pērkot biļetes par to un to un to un to un šito, lidmašīnā sēdāmies ar pilnu dienu plānojumu un piepildītām dienām div ar pus' nedēļu garumā.
Lidojums normāls, pusmiegains un tomēr gana ātrs, kad jau samieguši acis saulītei, teicām ''Sveiki, Amerika!''
Ā, nē, bija tomēr jau vakarpuse, nebija nekādas saules!
Lāga neiztaustījuši rietumu gaisu, devāmies auto nomas kantora virzienā, lai sasveicinātos ar ''balto govi''. Tā nosaucām mūsu ietilpīgo minivenu!
Nakts melnumā taustījāmies pa tumšajiem ceļiem līdz Mikus iedraudzējās ar gabarītiem, mašīnas jaudu, plūdumu un kopumā Amerikas satiksmi! Īstenībā nekā ārkārtēja. Sīkāk par satiksmes īpatnībām tad turpāk, kādā no stāstiem!
Mūsu pirmās naktsmājas atradām atkal ar gādīgo couchsurfing.com mājaslapu, kas šoreiz mūs visus nosēdināja uz pakaļas.
Tikām uzņemti plašā mājā ar smagiem sārta toņa aizkariem pie sienas, ar Viktorijas laikmeta mēbelēm, smagnējām masīvkoka kumodēm, spoguļiem, abažūru lampām, tamborētiem galdautiņiem un flīžu grīdu. Pa pilnu programmu.
Žoklīšus atkāruši, mēģinājām uzturēt normālu sarunu un iepazīties ar namatēvu, kurš iznāca mums pretī ar zilu džinsu kombinezonu mugurā. Trūka tikai salmu cepures galvā, lai kopumā izskatītos šādi:
Mūsu kompānijas jaunais gals iekārtojās greznajā viesistabā, bet mūs ''vecos ūpjus'' novirzīja uz dziļāko istabu, kas bija tikpat laikmetīga un grezni izcakota, plus vēl pie sienas bija milzīga svētbilde, kā smejies, saldākam miegam.
Izgulējuši atklimatizāciju, visi kā lakstiņi bijām augšā ap pieciem no rīta.
Pamazām piecēlām augšā visu māju: namatēvu Bobu ar viņa 3 skaļajiem suņiem, Pols emocionāli slims cilvēks par kuru rūpējas Bobs un Irānas pilsoni - Šahinu, kas īstenībā bija galvenā persona ar ko kumunicējām couchsurfingā līdz nonācām Boba gādīgajās rokās.
Bobs tajā rītā pie brokastu galda, mūs iepriecināja ar savu dzīvesstāstu un vēlāk izveda īsā ekskursijā pa viņa sulīgi zaļo dārzu. Īstenībā, tieši tad arī man parādījās Amerikas sajūta, kad saules staru apmirdzēta pavērās apkārt visa panorāma. Ko tad tumsā..vakar.. - ni vella jau nevar saprast. tikpat kā brauc pa Pļavniekiem un priecājies par luksaforiem!
Īsumā: Bobs, 76 gadus vecs onka, pats cēlis māju, pieder cementa uzņēmums, visu dzīvi rūpējas par cilvēkiem, strādājis sociālā centrā, speicalizējies cilvēku aprūpē, gatavojas lielajam ceļojumam ''tur augšā'', gejs.
P.s viņa partneris aizgājis pie cita. Ļāva viņam iet, lai otrs jūtas laimīgs.
Tā kā dienas plāni jau sen kā bija ierakstīti ceļojuma plānā, mums bija laiks doties pētīt aligatorus.
Boba rančo atradās netālu no Miami, pilsētā ar nosaukumu Fortlauderdeila. Taču maršruts mūs uz turpmākajām dienām veda dienvidu virzienā prom no Miami- no pilsētas par kuru dzirdēts daudz, redzēts daudz, bet kā būs patiesībā?
Lielo sapņu zemē..rietumos...tur taču viss citādāk un daudz interesantāk...
Paradoksāli, bet tieši tikpat ļoti mūsu iepazītie amerikāņi sapņo par nokļūšanu Eiropā. Viņi mūs apskauž, ka dzīvojam tik bagātīgā valstu dažādībā, kultūru mantojumos un valodu atšķirībās. Pat jautāja: ''Priekš kam jūs uz Ameriku braucāt?"
Lai nu kā arī būtu, kāds sapņo, bet kāds arī to izdara un aizbrauc! Kā nekā bija kārtējais lēto biļešu piedāvājums un ''hops'' bijām ''vilcienā iekšā!'' Starp skrienošo ikdienu un trijiem mēnešiem, lai sagatavotos līdz braucienam, paspējām arī salasīt līdzi kompāniju, kā smejies''Lai jautrāk!'' Un bija arī! :D
Pārsvarā visu lielo čunguru iztērējuši tepat Latvijā - plānojot maršrutus, rezervējot auto īri, pērkot biļetes par to un to un to un to un šito, lidmašīnā sēdāmies ar pilnu dienu plānojumu un piepildītām dienām div ar pus' nedēļu garumā.
Lidojums normāls, pusmiegains un tomēr gana ātrs, kad jau samieguši acis saulītei, teicām ''Sveiki, Amerika!''
Ā, nē, bija tomēr jau vakarpuse, nebija nekādas saules!
Lāga neiztaustījuši rietumu gaisu, devāmies auto nomas kantora virzienā, lai sasveicinātos ar ''balto govi''. Tā nosaucām mūsu ietilpīgo minivenu!
Nakts melnumā taustījāmies pa tumšajiem ceļiem līdz Mikus iedraudzējās ar gabarītiem, mašīnas jaudu, plūdumu un kopumā Amerikas satiksmi! Īstenībā nekā ārkārtēja. Sīkāk par satiksmes īpatnībām tad turpāk, kādā no stāstiem!
Mūsu pirmās naktsmājas atradām atkal ar gādīgo couchsurfing.com mājaslapu, kas šoreiz mūs visus nosēdināja uz pakaļas.
Tikām uzņemti plašā mājā ar smagiem sārta toņa aizkariem pie sienas, ar Viktorijas laikmeta mēbelēm, smagnējām masīvkoka kumodēm, spoguļiem, abažūru lampām, tamborētiem galdautiņiem un flīžu grīdu. Pa pilnu programmu.
Žoklīšus atkāruši, mēģinājām uzturēt normālu sarunu un iepazīties ar namatēvu, kurš iznāca mums pretī ar zilu džinsu kombinezonu mugurā. Trūka tikai salmu cepures galvā, lai kopumā izskatītos šādi:
Izgulējuši atklimatizāciju, visi kā lakstiņi bijām augšā ap pieciem no rīta.
Pamazām piecēlām augšā visu māju: namatēvu Bobu ar viņa 3 skaļajiem suņiem, Pols emocionāli slims cilvēks par kuru rūpējas Bobs un Irānas pilsoni - Šahinu, kas īstenībā bija galvenā persona ar ko kumunicējām couchsurfingā līdz nonācām Boba gādīgajās rokās.
Bobs tajā rītā pie brokastu galda, mūs iepriecināja ar savu dzīvesstāstu un vēlāk izveda īsā ekskursijā pa viņa sulīgi zaļo dārzu. Īstenībā, tieši tad arī man parādījās Amerikas sajūta, kad saules staru apmirdzēta pavērās apkārt visa panorāma. Ko tad tumsā..vakar.. - ni vella jau nevar saprast. tikpat kā brauc pa Pļavniekiem un priecājies par luksaforiem!
Īsumā: Bobs, 76 gadus vecs onka, pats cēlis māju, pieder cementa uzņēmums, visu dzīvi rūpējas par cilvēkiem, strādājis sociālā centrā, speicalizējies cilvēku aprūpē, gatavojas lielajam ceļojumam ''tur augšā'', gejs.
P.s viņa partneris aizgājis pie cita. Ļāva viņam iet, lai otrs jūtas laimīgs.
Tā kā dienas plāni jau sen kā bija ierakstīti ceļojuma plānā, mums bija laiks doties pētīt aligatorus.
Boba rančo atradās netālu no Miami, pilsētā ar nosaukumu Fortlauderdeila. Taču maršruts mūs uz turpmākajām dienām veda dienvidu virzienā prom no Miami- no pilsētas par kuru dzirdēts daudz, redzēts daudz, bet kā būs patiesībā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru