Amerika kā tāda!

Vēl gribās savilkt kopsaucēju un uzrakstīt interesantākās un iespējams kādam noderīgas lietas, ceļojot uz Ameriku!

Cilvēki:Pats interesantākais, kas vispār varbūt jebkurā no ceļojumiem. Ja tiek pie ''parastā/pelēkā'' iedzīvotāja klāt, tad tu esi ''paēdis'' šo valsti. 

Katrs tiek tik, cik ļauj katra iespējas, bet piemēram tā pati kasiere veikalos. ''Hello. how are you?'', ''Hello, how're you doing?'' ''Hello Ms, how was you day?'' Un nemaz nesākat iedziļināties un atbildēt uz šiem jautājumiem. Tik daudz jau mēs zinājām, ierodoties štatos, ka tas ir tas pats''Sveiki'' un nekas cits. Mikus vienreiz izmēģināja, kā būs?,  atbildot, ka diena nebija kā vajag un tralalā :D. Meičuks vien nobolīja acis un viss. Viņi nekautrējas komplimentēt. Parasts laima kūkas pārdevējs manā klātbūtnē, nekautrējās lakstoties ap Kristīni un virzīt savas patiesās simpātijas viņas virzienā. Mums jau varētu šķist, ''Ei, ko Tu tur vecīt lej?'' Ienāks nākošā pīrādziņa pircēja un stāstīsi to pašu! Bet varbūt tomēr nē? 

Varbūt viņš bija patiess??

Kikī? :D

Un kā lai mēs to zinam. Cilvēki ir tik interesanti! 

Pat vietu ierādītāja basketbola arēnā, bija tik spilgts tēls, kuru, manuprāt. neaizmirsīs neviens no mūsu kompānijas! Mēs viņu satikām uz divām minūtēm, bet smaids uz mūsu lūpām, kad aizgājām prom bija nepārspīlēts. Tantuks - melnādaina kundze savos labākos gados, ar diviem zelta zobiem, savus nepaklausīgos afroamerikāņu matus savirpinājusi pusgaros makaronos un ar izteiksmīgi rozā toni nokrāsotām lūpām, tik izteiksmīgi žestikulēja un stāstīja kā viņas dēls apspēlētu šitos visus basketbolā, bija vairāk kā priekšnesuma cienīgi.

Rozā motopele uz motocikla. Arī izskatījās, ka sieviete, gados pieklājīgā vecumā. Toties ķivere galvā, rozā ''outfits'' mugurā un tik stūrē, uzsēdusies uz sava nopietnā moča. 

Kultūra, dzīvesveids ir tikpat īsts cik viņi paši. 

Orlando vairums varēja redzēt, ka atrakciju parku apmeklē visu viņu ģimene. Visiem liels, mazs vai apaļš - visiem uzdrukāti īpašie, konkrētā datuma un notikuma krekliņi un tad kopīgā gājienā, baudīja dienu! A kāpēc tā? No kurienes ir šī vēlme vienoties šādās paražās? Bet tādi bija vairums un skaidrs, ka tas ir tā pieņemts. Mums tikai prātot. 

Viņi masveidā nekomplekso par sevi. Cilvēki bauda dzīvi un, piemēram. uzvelk tieši tādu apģērbu kādu labāk varbūt nevajadzētu, bet kāpēc lai to nedarītu, ja tādus ražo, ir tāds piedāvājums un ļoti ļoti patīk!? Es runāju par caurspīdīgiem, vai tīkliņrakstā veidotiem apģērba gabaliņiem, kas uzspīlēti uz lepnām un kolorītām miesām. Detalizētāk, laikam nav jēgas aprakstīt! 

Komunicēšana ar svešiniekiem, viņiem nav nekāds šķērslis. Tajā pašā basketbola spēlē pie mums pienāca jauns puisis un iepazinās, stādoties priekšā, ka viņam ir tāds pats uzvārds, kāds Mikum uz krekliņa un īsi izstāstot savu dzīves stāstu, likām sev noticēt, ka tagad mums draugu pulciņā ir + 1 amerikānis no Ņujorkas, iespējams pat radinieks :).

Ikreiz pēc šāda vai tāda iedvesmojošāka ceļojuma es pati pārvēršos par sievieti ar putniem galvā un atplaukstu sirsnigākās sarunās pie kases, sabiedriskajos vai uz ielas. Bet ilgi jau tas nav, kultūru atšķirības paliek tādas kādas tās ir. 

Viņi ļoti spilgti parāda savu noskaņojumu. Atkal tā pati basketbola spēle, bet te man ir ko stāstīt, jo es satiku aptuveni 20 000 cilvēkus vienādos apstākļos. Pieņemu, ka 70 % no tiem bija amerikāņi, tāpēc vidējo-caurbraucošo vērtējumu varu iegūt un jums uzrakstīt! Pozitīva gaisotne - viņi dejo savā sēdvietā, kas nu jau pārtapusi par stāvvietu, tirina savas ekstremitātes cik vien dabiski, neorganiski, un bezgaumīgi vai baudāmi sanāk. Dzīvo un nekautrējas! Lielo masu valstīs, tā arī ir, ka izstrādājas ''Pofig uz visiem'' sajūta, kas liek dzīvot vieglāk. Ņujorka, Vašingtona, Tokija, Londona vai Bangkoka. Tās ir pilsētas, kas redzējušas visu. Tās nevar pārsteigt, un cilvēkus līdz ar to.  Bet mūsu mazajā sādžā ieslēdzas ''Ko viņš par mani padomās? '' instinkts. 

Nenopeļu nevienu. Mana sādža ir vismīļākā un nav tādas vietas pasaulē kur es citur gribētu dzīvot. Tikai šeit un tagad! Āmen.

Veikali un iepirkšanās paradumi. Tikpat cik liels un bezizmēra var būt vidējais amerikānis, tik lieli un iespaidīgi ir viņu lielveikali. Mēs ar Kristīni vienu pēcpustdienu, proti 8 h pavadījām Vecrīgas lieluma lielveikalā.  Piedāvājums plašs un neizmērojams. Daudz par tiem nav ko runāt. Vairāk varbūt par pašiem iepirkšanās paradumiem! Vai uzreiz ķerties pie ēdiena kultūras un visu kopā aprakstīt.

Cukura līmenis asinīs Amerikai tiešām varētu būt visaugstākais. Tīri vien fakts, ka, vairākkārt papētot sastāvus pārtikas produktos pirmā sastāvdaļa keksiņam ir nevis milti, bet cukurs!

Sākot ar zīdaiņa vecumu, dzēriena pudele, kas piestiprināta pie ratiem ir 1,5 litra limonādes salmiņkrūze. Un pie ratiem ir piestiprināta diemžēl arī vecāka gadagājuma personām. Un es nerunāju par sirmjgalvjiem. Es runāju par normāliem 30-50 gadīgiem cilvēkiem, kuriem sejas āda svaiga, bez vīšanas pazīmēm, bet viņu pārvietošanās ir pārvērtusies par izkāpšanu no mašīnas un iesēšanos iepirkuma ratos. Amerikā uzreiz pie ieejas var iesēsties ar stūri un pedāļiem aprīkotos iepirkuma ratos. Tas viss lai mazināk jākustās. Bet kā ta var pakustēties, ja cilvēks par flaberi pārvērties?

Rindas parastos apģērbu veikalos ik pa laikam var sakrāties ārprātīgi garas un biezas. Es patrāpījos ieiet veikalā, mierīgi apskatīt piedāvājumu un sasodīts arī atrast kaut ko ļoti atbilstošu. Bet nākošreiz zināju, ka sākumā jāpaskatās cik gara rinda ir pie kasēm, lai racionālāk izvērtētu vai šo un šo man vispār vajag, līdz ar to noliku apavus atpakaļ un atgriezos tur vēlāk. Man kā nekā bija 8 h laika, lai atgrieztos :) Mēs latvieši šādās rindās nēesam raduši stāvēt... Vairs nē! Nav Padomju gadi.

Latvieši kas negrib stāvēt rindās, piemēram atrakciju parkos, var iegādāties express pass, kas ļauj apiet rindu un tikt konkrētajā vietā efektīvi ietaupot laiku. Bet ko darīt veikalos? Neko!
Ēdiens.

Te nu man nebūs garu un saliktu pakārtotu teikumu par garšas baudām. Šis galīgi nav galamērķis, kurā viena no prioritātēm būtu virtuves izzināšana.  Nē nu varbūt arī būtu, bet tad šo prioritāti nebūtu tik vienkārši sasniegt. Būtu daudz jāmeklē un jāaizina labākie pavāri, vietas, atmosfēras un pieredzes. Mums tam laikam nepietika.
Ir forši tādās valstīs, kur nolien mazā sānieliņā un ''Hops'' uzrodas kaut kas unikāls...pirmklasīgs. Tāda bija Izraēla, Spānija, Portugāle, Turcija, Grieķija, Itālija.
Labi, bet Amerikā ir vienkārši.
Hamburgers, fritēti kartupeļi, tītara kāja un viss pasaules cukurs! Hamburgerus baudījām vietās ko ieteica mūsu ''vietējie draugi'' vai arī pēc tripadvisor.com atsauksmēm. Personīgi es, nebiju vīlusies nevienā no trijām vietām. Uz vietas gatavots ēdiens no svaigām sastāvdaļām. Koncepts kā Latvijas labo burgernīcu vietās. Visu nosaka mērce un sulīgā gaļa. Ļoti baudāmi un garšīgi. Varbūt pat ''veselīgi''.

Fritēto brīnumu izvēle viņiem ir plaša. Protams kartupeļi, kas ir klasiska piedeva burgerim, plus katrā vietā kāds cits mīklas bumbā samocīts un taukos izdedzināts pārtikas produkts. Bieži vien nenosakāms. Bet kraukšķēja labi. Ko ta citu cilvēkam vajag!? :)
Cepta vai grillēta tītara kāja figurēja daudzviet. Dziļāku stāstu par to nemācēšu pateikt. Pat par to -kā tā garšoja. Vienkārši neizmēģinājām un viss.
Cukurs! Tajā laistījās it viss. Un pie tam milzīgos izmēros. Ok var taču panašķēties ar kādu cepumu vai konfekti, bet ja cepums (viņiem donāts) ir mūsu vidējās picas lieluma izmērā!???
Traki liela pārmērība un punkts.

Bet mums košs ceļojums un iespaidi, kuri ik pa laikam uzpeld atmiņās .
Kaut ko vēl nēesmu pastāstījusi, kaut ko esmu sievišķīgi pārspīlējusi, bet brauciet un ceļojiet. Labāku suvenīru par savām atmiņām jūs nesaņemiet ne no viena!