Pirmais emociju vilnis Floridā sākās ar aligatoru tūri, kas ļāva mums dabiskā vidē vērot kā ta šiem klājas!
Sēdāmies iekšā laivā, kura milzīgā ātrumā dzinās pa purvaino dūksnu. Pie tam reiz pa reizei kārtīgi braucot sānslīdē, dullais gids, mēģinājāja izspiest no kāda tūrista spalgu spiedzienu.
Sākumā man bija tiešām bail, bet kad pieradu pie trakajiem pagriezieniem un driftēšanas, tad jau likās jautri un baudāmi. Tas prāsīja vien pāris minūtes, līdz bijām iebraukuši dziļāk purvainajās un mitrajās prērijās.
Gids, kurš sēdēja visaugstāk, ik pa laikam mums deva norādes, kurā vietā skatīties, lai ieraudzītu gozējamies aligatoru. Izmēros pilnīgi normāli. Nekas šausmīgi liels, biedējošs vai ārptātīgs. Tādus mēs esam pieraduši redzēt zoo parkos, kur viņi pārbaroti, resni un dusmīgi bola acis.
Te goda vārds, likās ka viņi smaida. Tādu ņirdzīgu smaidiņu. Pārsvarā, pāraugušas zāles pleķītī bija izstiepušies, lai uzņemtu saules enerģiju. Ik pa laikam bija arī kāds purva putns, bet man no tiem sajēga maza. Gids gan, kā jau visās, manis piedzīvotajās tūrēs, bārstījās ar humoru. Viss forši, gaumīgi un jautri.
Tālāk devāmies uz Koraļļu pili, kuru izveidojis latvietis Edvards Liedskalniņš. Ievērojama vieta, kura apvīta ar neskaitāmiem stāstiem un versijām par pašu galveno, kā viens pats cilvēks varēja pārvietot un izveidot milzīgos tonnām smagos kaļķakmens bluķus šādā parkā?
Parks veidots par godu viņa līgavai, kas palikusi dzimtenē. Viņš visus šos milzīgos bluķus pārvedis vienatnē un nakts laikā, sakot, ka ir atklājis piramīdu celtniecības paņēmienus.
Leģendām apvīta vieta, līdz pat tam: kāpēc viņa krēsls un gulta, bija iekārta ķēdēs, kas turējās pie griestiem?
Par daudz nezināmā, par daudz teiku, nostāstu, minējumu un leģendu... Nekādas konkrētības. Tāpēc tagad man plauktā ir grāmata ar nosaukumu: Koraļļu pils - Edvards Liedskalniņš. dzīves stāsts un neatminētais noslēpums.
Izlasīšu un nosakidrošu. Ha....kā tad :D
Spīdēja pusdienlaika saule un bija tik karsti.....ka es lielāko daļu nosēdēju ēnā, prātuļojot par visiem šiem koraļļu klučiem. Visdrīzāk lielais karstums bija parasta organisma pielāgošanās, un īstenībā nebija tik karsti cik likās, bet tomēr likās, ka bija.
Un dienas fināliņš nepārpotami bija pats dienvidu galējais punkts-pilsēta Key West.
Nokļūstot galamērķī, tīri salīdzināšanai, tāda kā Jūrmalas kūrorta sajūta. Čilliņš, apkārt miers, šalko okāns, jahtas, veikaliņi, bāri, daudzviet ''Key lime pie'' izkārtnes, bet tad to turpmāk- apkopošu vienu pilsētu vienā izsmeļošā stāstā!
bilde no googles
Sākumā man bija tiešām bail, bet kad pieradu pie trakajiem pagriezieniem un driftēšanas, tad jau likās jautri un baudāmi. Tas prāsīja vien pāris minūtes, līdz bijām iebraukuši dziļāk purvainajās un mitrajās prērijās.
Gids, kurš sēdēja visaugstāk, ik pa laikam mums deva norādes, kurā vietā skatīties, lai ieraudzītu gozējamies aligatoru. Izmēros pilnīgi normāli. Nekas šausmīgi liels, biedējošs vai ārptātīgs. Tādus mēs esam pieraduši redzēt zoo parkos, kur viņi pārbaroti, resni un dusmīgi bola acis.
Te goda vārds, likās ka viņi smaida. Tādu ņirdzīgu smaidiņu. Pārsvarā, pāraugušas zāles pleķītī bija izstiepušies, lai uzņemtu saules enerģiju. Ik pa laikam bija arī kāds purva putns, bet man no tiem sajēga maza. Gids gan, kā jau visās, manis piedzīvotajās tūrēs, bārstījās ar humoru. Viss forši, gaumīgi un jautri.
Tālāk devāmies uz Koraļļu pili, kuru izveidojis latvietis Edvards Liedskalniņš. Ievērojama vieta, kura apvīta ar neskaitāmiem stāstiem un versijām par pašu galveno, kā viens pats cilvēks varēja pārvietot un izveidot milzīgos tonnām smagos kaļķakmens bluķus šādā parkā?
Parks veidots par godu viņa līgavai, kas palikusi dzimtenē. Viņš visus šos milzīgos bluķus pārvedis vienatnē un nakts laikā, sakot, ka ir atklājis piramīdu celtniecības paņēmienus.
Leģendām apvīta vieta, līdz pat tam: kāpēc viņa krēsls un gulta, bija iekārta ķēdēs, kas turējās pie griestiem?
Par daudz nezināmā, par daudz teiku, nostāstu, minējumu un leģendu... Nekādas konkrētības. Tāpēc tagad man plauktā ir grāmata ar nosaukumu: Koraļļu pils - Edvards Liedskalniņš. dzīves stāsts un neatminētais noslēpums.
Izlasīšu un nosakidrošu. Ha....kā tad :D
Spīdēja pusdienlaika saule un bija tik karsti.....ka es lielāko daļu nosēdēju ēnā, prātuļojot par visiem šiem koraļļu klučiem. Visdrīzāk lielais karstums bija parasta organisma pielāgošanās, un īstenībā nebija tik karsti cik likās, bet tomēr likās, ka bija.
Un dienas fināliņš nepārpotami bija pats dienvidu galējais punkts-pilsēta Key West.
Pa ceļam ieturējāmies tipiski amerikāniskā stilā tendētu ēstūzi un aidā uz pašu galiņu galiņu. Pasakaini skati. No abām pusēm debesszils ūdens, tilti, salas, tilti un viens vienīgs ceļš, kuram pa vidu gaiši zils betona valnis, kas atdala pretimbraucošo joslu no mūsējās. Bet pludmales gan pē pē. Nenocietušies līdz galam, piestājām vienā random vietā, lai apmērcētu īkšķi, kā teica Mikus. Iegrābāmies smirdīgā un lipīgi dubļainā pludmalē. Bradāšana pa ūdeni nekāda nesanāca, bet oi oi oi ainava gan smuka.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru