Fuerteventura- isla de Lobos- El Cotillo

Lanzarotes salai mums bija jāsaka ''Attā'', jo nākošās dienas bija izvēlētas pavadīt Fuerteventuras salā. Kanārju sala, kura kartē skatoties, atrodas kā nākošā aiz Lanzarotes - dziļāk okeāna ūdeņos.
Attā teicām arī Kristīnei - mūsu foršajai salas gidei un pavadonei, jo arī šajā rītā viņa bija kopā ar mums, aizvedot līdz ostai Playa Blanca pilsētā un sagaidot mūsu Ffred Olsen prāmi.

Priekšā jauni notikumi, jauna sala, cerams arī jauni dabas skati, jo acis sāpēja no lavas kraukšķīgā melnuma, kas klāja Lanzaroti.
Mierīgā un līganā braucienā tuvojāmies jaunajai salai. Izkāpjot uz sauzemes, laiks likās mānīgs un radīja šaubas kāds tas būs dienas garumā, jo mums bija paredzēts vēl neliels izbrauciens un netālu esošu salu - isla de Lobos.
Ai domājām, ko tur prātot, ņēmām un braucām, turklāt laiva uz salu atiet pavisam drīz un bildes no salas izskatījās gana vilinošas, lai to nepaskatītu. Tāda kā maza paradīzīte.
Brauciens uz priekšu un atpakaļ izmaksāja 15 eiro. turklāt pats var izvēlēties cik ilgi tur vēlies uzkavēties, galvenais paspēt uz pēdējo laivu 16:00, jo tad citu iespēju, kā nokļūt atpakaļ neesot.
Gan jau ka ir, jo uz salas arī kāds dzīvoja, bet nu tas nebija mūsu mērķos-nokavēt laivu.
Brauciens izvērtās straujšs un ūdens šļakatām pilns. Laiva bija maza un ņipra, kas pēc 40 minūtēm, mūs izsvieda mazās salas krastos.
Un tad nu dari ko gribi.

Sala pazīstama ar to, ka īpašos migrācijas posmos ir roņiem pārblīvēta. Bet ne šajā laikā, kad tur bijām mēs. Par roņiem vien liecināja viens akmenī iztēsts tēls, izkāpjot piestātnē.
Salā bija ierīkotas gājēju takas, kas pa garāku vai īsāku maršrutu ļāva izbaudīt salas dabas ainavu.
Nekas rožains tas nebija, Te točna nekā cita nebija kā lavas drupaču labirinti. Bet ceļi veda gar piekrasti, kur saceltas necilas mājiņas- tāds kā neliels zvejnieku ciematiņš. Akmeņainos krastus apskaloja putojošs ūdens un radās tāda nostaļģiska sajūta.
Ātrākie ceļojtāju pāri jau bija pazuduši līkumotajās takās, bet mēs klīstot pa salas vidieni, apmetām cilpu un neviļus nošķēlām pa vidēji garāko maršrutu.
Ilze nemitīgi grābstījās gar takas malām uz uzlasīja pa kādai lavas atlūzai. Tā viņa bija pielasījusi pus ķerzi, un laimīga stiepa savus dārgumus. Sak' būšot draugiem suvenīri. Es tik nosvīpsnāju, ka lieki velk sev tādu smagumu līdzi, bet tiešām izrādījās, ka viņas draugi un kolēģi ieplestām actiņām brīnījās un priecājās par šo natūro suvenīru, kas esot bijis labākais kas pārvests uz Latviju.

Logos salā kārdinošākā izskatījās balto smilšu pludmale, kas google attēlos izskatījās pilnīgi netipiski šīm vulkāniskajām salām.
Un bija arī - ātri atradām mazo pludmales ielocīti un gāzāmies slīpi. Atlikušo laiku veltījām gulšņāšanai un ainavas vērošanai. Ik pa laikam te silti te auksti, ka nekādīgi līdz bikini izmēriem nevarējām izmesties. Cik vien plivinājām kleitas augšā un lejā. Pēc laika, attopoties pamanījām, ka aiz mums savairojies riktīgs tūristu bars, kas fonā kāri locīja iekšā follijā ietītas bagetes maizes. Šķiet ļaudis bija apgājuši visu garo maršrutu ap salu un nu baudīja līdzi paņemtās pusdienas.
Kad laiks bija doties uz piestātni, es biju palikusi bez vienas zeķes. Neviens tak to neņemtu, kam to vajag?: es domāju. Kad biju izrakusies cauri visām pekelēm, atradu to aptuveni 10 metru tālumā aizpūstu pludmales smiltīs.

Atpakaļceļā bijām tikpat daudz aptraikšķītas ar ūdeni cik šurpceļā un izkāpjot krastā, sākās mūsu ceļš uz jaunajām mājām. Paņēmām atstātās mantas no biļešu pārdošanas ofisiņa, kurā strādāja jauka darbiniece, un devāmies uz autobusu pieturu. Mums bija jādodas uz klusu zvejnieku ciematiņu El Cotillo otrā salas pusē. Brauciens ar autobusu maksāja 3,25 eur un ceļā pavadījām +/- 1h.

Te nu bija iespēja novērtēt ainavu salas vidienē un caurbraucot apskatīt dažas salas mazpilsētas. Ceļvežos daudzviet bija teikts, cik eksotiski un forši Fuerteventurā ir apmesties tieši mazos ciematiņos, sajust okeāna auru un pilsētas īsto garšu. Tieši tas kā domāju arī es, tāpēc likās ka El Catillo būs īstā vieta. 

Iespējams citā sezonā...

Tā bija kā mirušo pilsēta. Apkārt kā izslaucīts. Vienīgos cilvēkus redzējām, kad kopā izkāpām no autobusa, taču viss apkārt nenotiekošais likās mulsinošs. 

Ciematiņš tiešām mazs un ātri vien atradām mūsu dzīves vietas adresi, taču ne pašus apartamentus. Apgājām teritorijai apārt 2 reizes un vēl pa neīstajiem vārtiņiem iegājām iekšā, līdz beidzot, tādā kā rindu mājiņu celiņā atradām mūsu durvis, pie kurām tāpat kādu pus stundu nočakarējāmies līdz atkodām interesanto durvju atvēršanas mehānismu. 

Nu reiz bijām pie vietas. Tieši pie okeāna, baltu viesnīctipa apartamentu bulvārī. Vakariņu nolūkos gājām sīkāk izpētīt apkārtni. 

Viss redzētais vēstīja, ka te ir sērfotāju epicentrs. Entie sērfdēļu veikali, nomas un servisa pakalpojumi bija ik uz soļa. Tad vairāki resrorāni, kuri, protams bija ciet. un daži suvenīrveikali, kuros nebija neviena apmeklētāja, līdz tajos ieklīdām mēs. 

Noteikti feina vieta vasaras sezonā, lai to izsjustu vēl krāsaināk. 

Mēs, atrodot vienīgo normālo pārtikas veikalu, ieprikām šo to rītdienas plānu realizēšanai un devāmies mājās ārstēties, jo jupis viņu rāvis, bet norāvusi ta es biju kaut ko. 

Salvešu pakas un iepirktie apelsīnu un kivi kilogrami deva cerību, ka varēšu noturēties uz kājām un izvilkt atlikušās dienas. 

Ekskursija uz vulkāniem

Iegādātā ekskursija pa 22 eiro no personas notika piektdienā. Tā bija rietumu puses salas apskate ar kārdinošāko objektu - Timanfaya nacionālo parku.
Pulcējoties pie Pinokio bāra, ik pa laikam piebrauca kāds divstāvīgais autobuss un savāca tūristiņus. Ekskursiju galamērķi bija pietiekoši lielā izvēlē, tālab arī orientēties, kurš autobuss būs īstais, mums nebija nojausmas.
Autobusi ātri viens otru nomainīja, un grupas vadītāji, veikli sašķiroja gaidītājus, katrs pa saviem autobusiem. Stājāmies vien rindā, lai uzprasītu, kurā mums jāsēžas, kad jau no muguras mums tuvojās grupas vadītājs un pārtvēra mūs uz blakus stāvošo autobusu. Bijām iesēdinātas īstajā un brauciens sākās.
Protams, pagāja vēl kāda stunda, kamēr šādā garā uzlasījām pārējos mūsu tūres sabiedrotos, no tuvākām un tālākām viesnīcām.
Pirmais apskates objekts bija trepes :D
Piestājām kādā ceļmalas kafūzī, kur puse jau skrēja pa WC un otra puse skrēja pāri ceļam, lai uzkāptu augšā pa kāpnēm un paietos kādu perimetru pa augšieni. Vilkāmies arī mēs.
No augšas pavērās mierīgā vulkānu ainava, kuru nošķeltās spicītes tālumā atspīdēja saules staros. Drusciņ pagozējāmies un jau bija laiks doties uz manis iepriekš pieminēto parku.
Montanas del Fuego (Parque Nacional de Timanfaya) ir vulkānu paradīze, taču līdz tai bija jāmēro diezgan episks ceļa posms caur parka teritoriju. Domājat parks tāds zaļš un kupliem krūmiem klāts?
Nekā!!!
Viss vienos melnos lavas klučos, kuriem neredz ne gala ne malas. Hektāriem vien viss tumšs un lavas porainu akmeņu apsēsts. Diezgan kolosāls skats. Paskatoties atpkaļ, horizontā kā tieva čūskiņa pazuda asfaltētais ceļš.

Lēnām uzbraucot galapunktā un izkāpjot no busa, vējš aprāva šalles un citus plenderīgos apģērba gabalus. Bijām ieradušies vienā no šova elementu plačiem. Te notika lavas temperatūras eksperimenti. Pirmajā vietā, visiem sastājoties glītā aplītī, katram no lāpstas iedeva sauju ar karstiem akmentiņiem. Tos darbinieks, vienkārši pagrāba no zemes, kas bija mums visiem zem kājām. Šādā virskārtā, aptuveni 20 cm zem zemes temperatūra bija ~200 grādi. Vairums no biedriem, kas paķēra akmentiņus, uzreiz tos nosvieda zemē, jo noturēt bija neiespējami. Kamēr lāpsta pa apli atceļoja līdz mums, akmentiņi bija patīkami silti. 

Nākošais eksperiments notika paejoties tālāk. Tur bija iekārtota tāda kā atvere, kurā darbinieks ar metāla dakšu, bedrē iebāza kušķi ar salmiem. Dažu sekunžu laikā tā uzliesmoja un nočaukstēja, ka nemetās. Tas bija aptuveni 2 metru dziļumā, kur temperatūra sasniedza 2000 grādus.

Trešais eksperiments bija nākošajā punktā, kur bija speciāli ierīkotas metāla caurules, kurās ielejot spaini ar ūdeni, pēc kādām piecām sekundēm, ar skaļu paukšķi gaisā uzšāvās stāvs un balts ūdens tvaiks. Te bija aptuveni 10 m liels dziļums un temperatūra tur jau sasniedza 4000 grādus. 

Ja pazemē temperatūra bija gaužām karsta, tad virszemē pavisam vēsi. Pilnai programmai mūs visus pluinīja vējš un tā visi sabēgām nojumē, kur sekoja nākošais eksperimets vai gluži vienkārši ikdienišķa procedūra. Uz vulkāna karstajām dzīlēm tika grillēti cāļi. Tā izskatījās kā speciāli izbūvēta aka, virs kuras uzlikti režģi un uz tiem rāmi brūnēja zeltaini cāļi. Ūdens, protams, akā nebija, cik vien dibenā varēja redzēt kaudzi, kurā sakrājušies iztecinātie putnu tauki. 

Uzkavēties šaurajā telpiņā bija ļoti patīkami, jo mūs apņēma kvēlais dabas dzīļu siltums. 

Bet nu cik tad ilgi var skatīties uz čaukstošiem cāļiem - tā stāvēdams, var nosiekaloties. Šoviņi bija galā un lecām pa busiem un sekoja, kā es saku ekskursija uz mēnesi. 

Tas bija aptuveni 40 minūšu brauciens caur vulkānu klajumiem. Braucām pa šauriem ceļiem, kas paredzēti tikai parka apskates vajadzībām un izbrakt ceļu drīkst tikai speciālie ekskursiju autobusi. Dažviet kājas sastinga, kad lielais lempis pagriezienā lēni mainīja virzienu, bet aiz stikla pavērās stāva kraujas mala, lavas drupaču izskatā. 

Dažādas apaļas atveres, lavas porainums un skarbums. Viss apkārt liekas miris, bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Brīžiem krāsu gammas mainās. No melnas uz sarkanu, tad uz oranžu. Tas viss no dažādajiem minerāliem, kas izmesti no zemes dzīlēm.

Ļoti ļoti iespaidīgs skats! Mans bērnības sapnis bija uzkāpt kāda vulkāna galā, lai redzētu kāda izskatās atvere, pa kuru reiz šāvusies lava, visos debespušu virzienos. Nu reiz tas bija noticis. Klusēju un pie sevis gavilēju. 

Nobraucot atpakaļ pakājē, sekoja vēl viena atrakcija, kuru ilgi nevarēju sagaidīt. 

Izbrauciens ar kamieļiem. 

Lopiņi rindiņā sasēdināti, gaidīja nākošo kravu, kas jāizstaidzina pa parka teritoriju. Brauciens maksāja 6 eiro, kas gribēja tas brauca, kas negribēja tie sēdēja autobusā vai staigāja garām kamieļiem. Mēs, protams, metāmies kupriem virsū un gatavojāmies startam. Uz viena kamieļa sēdināja pa pārīšiem, katru nosēdinot kamielim savā vēdera pusē. Pieregulējot līdzsvaru, kādam sānos piesēja papildus smilšu maisu, kādam nē.

Tā nu saķēdēti pa 12 kamieļiem vienā rindiņā, lēni cilpojām pa taku. P ato laiku varējām izčamdīt un sabužināt mīļos kamielīšus. Visvairāk nācās komunicēt ar kamieli, kas soļoja aiz mums, jo vinš ar savu atkārušos lūpu bieži vien bija tuvāk sasniedzams nekā mūsējā ģīmis. 

Brauciens ilga aptuveni 30 minūtes, kuru laikā mērojām nelielu ceļa posmu pa vulkāna pakājē ierīkoto pastaigu taku. 

Nokāpjot, prātoju, kas nez būs nākošais lopiņš kura mugurā sanāks pavizināties? Novembrī uz ziloņa, janvārī uz kamieļa.Varētu izmēģināt žirafi vai vismaz cūku. 

Nākamais pit stops bija vīna darītava un vīnogu plantācijas La Geria. Vietējā salas vīnotava, kas apgādā salas iedzīvotājus ar visa veida vīnogu izstrādājumiem. Ievēlāmies darītavas firmas veikalā, kurā varēja degustēt dažādos vīnus. 

Es jau sacerējos, ka mūs sēdinās pie gariem galdiem, nokrautus ar entajām vīna glāzēm un rausim iekšā ka tik čaukstēs vien. Nu kā jau tādās lepnās darītavās pienākas, A sūdu!

Iedzina tādā kā sķūņa izskata ierīkotā veikalā, kur ne visai atsaucīga dāma dalīja šotiņglāzītes. Tajās bija salieti divu veidu baltvīni: saldais un sausais. Tik maz ka līdz kuņģim nemaz netika. Man kā grūtniecei, tik vien arī vajadzēja :D

Lūk arī visa degustācija bija galā.

Apejot stendus, tajos bija skatāmi ento šķirņu veidi. Es tikai nesapratu, kapēc deva nogaršot tikai divus vīnus? Par mārketingu viņi nemaz nedomā? Pircēju skaits bija gana liels, kas reāli kaut ko pirka, kāpēc gan nevarētu izgaršot vairākus, lai aizvestu uz mājām sev piemērotāko? Tieši šī iemesla pēc mēs speciāli neko nenopirkām, lai gan gribējām. Bet kā var zināt kādu ņemt, ja tikko nogaršotie vīni riktīgi nepatika?

Bez vīniem varēja iegādāties arī dažādus kremus, sviestus, šampūnus un ziepes ar vīnogu aromātu. Ja viss tad jau viss no vīnogām.

Kamēr vairums planēja pa veikalu, izejot ārā varēja pavērot īpatnējās vīnogu plantācijas. Atrodoties uz vulkāniskās salas, ierīkojot vīnogu plantācijas, jābūt īpaši radošiem. Jādomā kā saglabāt stādam atbilstošo mitruma līmeni, pasargāt no izžūšanas un arī kā to pasargāt no vējiem. Tā nu visa kalna ieleja bija izrotāta mazos pusaplīšos, kuru centrā atradās vīnogu stāds, paslēpjoties no dabas kataklizmām aiz neliela lavas akmeņu krāvuma. Tik precīzi, tik simteriski, tik nereāli, ka tam nabaga stādam jāaug vulkāniskajā zemē. Bet redz ka aug un viss notiek. 

Mazie aplīši atgādināja mazus vulkānu krāterīšus. Nez tas tā bija izdomāts, vai netīšām sanācis?
Un tā šie mazie krāterīši bija nosējuši visu kalna pakāji un ne vienu vien. Skats atkārtojās kamēr vien izbraucām no ieleju teritorijas.

Laiks bija pienācis pusdienām. Bijām atgriezušies tajā pašā ceļmalas ēstūzī, kurā bijām sākot rītu. Tad sapratām, ka attālumi te ir smieklīgi. Apgriezies ap savu asti un esi nonācis tur kur biji.
Ēdienu klāsts bija gana plašs. Vēlies ko izvēlies. Prieku sagādāja paelja, jo te- salā vēl nebijām paspējušas nobaudīt. Dažādi salāti, augļi, gaļi, dārzeņi - visa pietika. Tikai ne vietas uz šķīvja, jo pagaršot, protams, gribas no visa pa bišķītim. Arī saldo un vietējos apelsīnus un un un .....

Rezultātā pārstiepām kuņģi, ka uznāca miegs un tālāk nekur negribējās braukt. Bet bija jākustās.
Vēl daži objekti, kas ievērības cienīgi un obligāti apskatāmi. Viens no tiem- ezers El Golfo.
Ezeriņš izveidojoties blakus okeānam, kurā savairojusies aļģe, kas ūdens krāsu iekrāsojusi spilgti zaļu.
Google un photoshopa tas izskatās tā:

Skaista bilde lai parādītu cik tālu no okeāna tas izveidojies. Bet nu reālitātē tā krāsa tāda arī bija- indīgi zaļa. 

Vēl pēdējais objekts bija dabiski izgrauzušās klints arkas, kuras apskaloja okeāns. Uz tām brauciens bija tik vien cik vajadzēja tikt klintij otrā pusē.
Saucās La Hervideros. Skaists skats, kad piesēžot maliņā, var skatīties kā bangojošie viļņi metās virsū stāvklintij un uzputo zilo ūdeni koši baltu.

Un visapkārt lava vien.
Jau sāka apnikt, ka neko citu neredz kā tikai melno poraino izstrādājumu.
No tās Lanzarotē neizbēgt ne mirkli. Bet to te māk izmantot. Noslīpējot, izmantojot būvniecībā, daudzviet redzama trotuāru klājumos, vai kādos akcentiņos fasādēs, sienās, grīdās, puķu dobēs.

 Arī mūsu viesnīcas interjerā lava daudzviet bija sastopama. Nemaz nerunājot par suvenīriem, kur lava apieta visos iespējamos veidos. Un lavu mēs atvedām arī mājās - Ilze kā suvenīru aizveda kuli ar lavas atlūzu drupačām ko salasīja uz Los Logos salas.
Bet tas rīt.

Lanzarotes ziemeļi kopā ar jalapeno

Rāmā garā brokastis bija paēstas, frizūra uztaisīta un atlika vien sagaidīt Kristīni. Jāsaka, ka šis bija pirmais ceļojums, kad beidzot bija līdzi mana personīgā friziere, kura katru rītu varēja uzburt versiju par jaunu matu sakārtojumu un es visu dienu nesatraukties par savu matu stāvokli :) Bija kas pieskata :)

Tā nu Kristīne, kā mazais žipčiks piebrauca pie mūsu viesnīcas, sameta mūs iekšā un varējām doties ceļā. Obligātajā plānā bija aplūkot lavas alas - Cuevas de Los Verdes, kas atrodas salas ziemeļos.
Rīta mundrumam uzprasījāmies uz latte tasi, tāpēc nekavējoties tikām aizvestas uz viņas zināmo labāko kafeinīcu. Siltajam dzērienam pieplusojot klāt Kristīnes izslavētās ''bagels'' brokastu maizītes, kas pildītas ar svaigu sieru un kraukšķīgu bekonu un bijām nodrošinātas ar garšīgiem našķiem dienas garumā.

Kā jau vulkāniskā sala, apkārtne bija tāda pelēcīga. Kalni- tie paši vulkāni, visi kā viens, pelēki un pliki. Bez kādām dzīvības pazīmēm. Acīm vien pavērās tāls klajumu horizonts ar vulkāniskajiem kalniem abās pusēs.

Pa ceļam uz galamērķi, apstājāmies pie kaktusu dārza un nolēmām to apmeklēt. Ja jau kaktusi te slaveni - tad jāiet lūkot visas šķirnes pēc kārtas.
Jardin de Cactus teritorijā viss no vienas vietas bija nosēts ar adatainajiem augiem. Lieli, mazi, apaļi, gari, milzīgi un smieklīgi. Visa kā pietika.
Bet nu tāpat sava stunda pagāja kamēr apskatījām visus durstīgos apstādījumus. Protams visam gribas vēl pieskaties un apčamdīt kāds nu kurais ir. Visiespaidīgākais laikam bija kas līdzīgs ziemassētku kaktusam ko pie mums audzē podiņos, bet tur tas bija apmēram trīs manu augumu lielumā, stāvs un stinrgs. Nekas neliecinātu, ka ir pildīts ar želejainu masu, kas parasti ir kaktusu iekšienē.

Vēl sekoja neliels pārbrauciens un bijām klāt pie Cuevas de Los Verdes. Pie ieejas paziņoja, ka tūliņ sāksies jauna grupas tūre, tāpēc atlika vien nedaudz pagaidīt pie ieejas, iztēlojoties kā izskatīsies tur dziļumā?
Ala veidojusies, lavai izšaujoties no vulkāna un plūstot uz okeānu, strauji atdziestot. Tā panākts efekts, ka ala ir kā caurule, pa kuras iekšieni var staigāt un aplūkot dabas veidoto brīnumu. Takas garums bija vairāk kā pietiekošs, lai neizbrīnītos par lavas varenumu. Iedomājoties vien, ka te pirms cik tur tiem tūkstošiem gadu, lava traukusies zibens ātrumā uz okeānu, bet tagad mēs tur varam staigāt.  Alas lepnums un prieks ir tās iekšienē ierīkota koncertzāle, kur tiek sniegti klasiskās mūzikas koncerti. Tas viss dēļ akustikas, kas pievilina mūzikas baudītājus. Bet ne tas vien. Ala glabā arī kādu noslēpumu, kuru katreiz jauna tūristu grupa atklāj. Un viens noteikums ir tāds, ka tie kas ir bijuši un to uzzinājuši, nedrīkst teikt citiem. Un ticiet man - tas bija kaut kas Wow !! Labrāt to izstāstītu, bet daudz vairāk emociju Tev tas sagādās, ja pats to kādreiz uzzināsi. Būs tā vērts!!
Alā pavadījām stundu, staigājot pa ļoti šaurām un tikpat plašām takām. Viss bija foršs un iespaidīgs, jo pirmo reizi tiku apmeklējusi tik lielas un pirmkārt, jau lavas alas kā tādas.
Tas bija dienas prieks un piedzīvojums.

Virzoties atpakaļ no salas ziemeļiem uz vidieni, pa ceļam apskatījām nelielu piekrastes pilsētiņu ar molu. Kā arī paviesojāmies Lanzarotes salas kādreizējā galvaspilsētā Teguise. Rāma, klusa pilsēta ar mega šaurām ielām, skaistu baznīcas torni un vēsturiskām ielām. Ļoti patika noskaņa, ko tur noķērām.

Pa to laiku vēderi bija piekaltuši pie mugurkaula un  dikti kārojām nogaršot kādu tipisku spāņu ēdienu, Šoreiz izlēmām par labu tapām, kad jau Kristīne stūrēja vajadzīgā restorāna virzienā. 

Un bija atkal forši. Pie letes varēja izvēlēties ko tik negribi, Sākot ar baltmaizēm un krabja masas pildījumiem, beidzot ar sutinātiem baklažāniem un truša gaļu. Mūsu tās dienas tapas bija visai pazīstamas latvijas virtuvei, taču enīvēj tās bija un paliek tapas - spāņu uzkodas/ēdiens-sauc kā gribi. Vēsturiski savu nosaukumu ieguvušas, kad bāros pasūtot kādu dzērienu vajadzēja uzlikt kaut ko glāzīte pa virsu lai mošķi neliedo iekšā, tā teikt uzlikt tapu vai korķi, lai pasaudzētu dzērienu. Un nu mūsdienās - slaveno tapu industrija izaugusi līdz smalkām uzkodu maizītēm vai tikpat pretēji olīvu pildītam trauciņam, kas arī palien zem šī vārda ''tapas''.

Es mielojos ar jau pieminēto krabja gaļas masu kopā ar baltmaizi un vienu mazu pildīto kabacīti. Pārējās dūdas paņēma savai gaumei piemērotus kožamos. Ja sākumā likās ka es zirgu varētu apēst, tad pēc tādām divām uzkodām arī bija gana un labi, ka izsalkuma izmisumā nebija paņemts vairāk.

 Lēni vīnojot, par obligātu pasākumu Kristīne izteica apmeklēt lillātās pļavas, kas tagad tik netipiski un koši bija saziedējušas visā Lanzarotē. Viņa to īsti nespēja izskaidrot, bet nekas tāds te 10 gadus vispār nav bijis un šīs puķes vulkānu pakājēs uzzied tikai pa dažiem pušķīšiem, bet ne tādā apjomā kā tas bija tagad. 

Domāts darīts - meitenēm gatava vieta romantiskai fotosesijai. 

Čiks čiks un bijām klāt. Kleitām plīvojot un lēkājot pa pļavu sabildējām entās bildes. Un bija smuki! Tiešām viss tāds lillīgs-pillīgs. Un neba jau mēs tur bijām vienīgās. Gan vietējie, gan salas viesi, te ik pa laikam piestāja un uzņēma kādu foto. Mēs to darījām visu laiku :D

Te rezultāts:

Aktīvam dienas noslēgumam, devāmies uz Puerto del Carmen jahtu piestātni, kas atgādināja mūsu pašu Andrejsalu, tikai elitārākā līmenī. Šeit švītiņi malkoja vīnu un labus zivju ēdienus, pietauotas krastos šūpojās simtiem baltas buru laiviņas un vien ducis tūristu lēca palielā kuterlaivā, lai veiktu kādu ūdens ceļojumu, pavērojot salas krastus no tāluma. 

Mierīga pastaiga mūs sagatavoja mierīgam vakaram, jo atceļā uz viesnīcu pietika vien spēka paņemt lepnu šokolādes kūkas gabalu un notiesāt to okeāna krasta malā sēžot uz lavas bluķa atlūzas. 

Kanāriju salas - Lanzarote- Puerto del Carmen

Ņemot vērā laika joslu, mums visi rīti sākās laicīgi, tāpēc dienas laikā varējām pagūt daudz. Šī diena bija paredzēta pilsētas apskatei, tā teikt nesteidzīgā solī bija ieplānots apiet perimetru.
Pēc rīta noskaņas ni sūda nevarēja saprast par dienas laikapstākļiem. It kā mākoņains, it kā vēss, un it kā Kanāriju salas. Jopcik - jābūt taču jūtamām izmaiņām, kaut arī tas ir janvāris!!
Lēnu garu izkasījušās no viesnīcas, savācām pekelītes, jo uz pārējām dienām bijām izvēlējušās citu viesnīcu, kurp arī devāmies. Nometām mantiņas un devāmies ''kāju ekskursijā''.
Piekraste tukša, tūristu maz, nekas neliecinātu, ka vakarā te viss ies ņigu ņagu, kā to redzējām vakar ierodoties. Daži aktīvisti veica treniņus, pelēkajās okeāna smiltīs, bet satikšanos ar smilīm mēs piedzīvosim tikai vakarā.
Ar katru minūti, gaiss iesila daudz vairāk, saule apspīdēja pilsētu un mēs tik gājām. Nu tā aizgājām, ka nenojaušot nelielos pilsētas izmērus, pārvērtējām kartes izmērus.
Proti, meklētais vecpilsētas centrs, bija tik tuvu, ka mēs pārliecinoši to meklējām gandrīz jau izejot no pilsētas robežām, jo nelikās ka viss ir tik tuvu. Tā nu apejot teju apkārt visai pilsētai, tikai ne cauri vēsturiskajam centram, sāku čortoties, kādā plušķainā nomalē esam nonākušas?!
Bet nav sliktuma bez labuma. Te labāk varēja novērtēt vulkāniskās salas plašumus. Tālumā pavērās vientuļi vulkāni, debesu horizontā zīmējot asus zigzagus. Viss tāds dzeltenīgs un šķietami sauss. Pļavu zālīte zaļa, taču tāda knapa, izspraukusies caur lavas iežu brikšņiem.
Turpat apkārt akmeņu krāvumi, kas precīzāk bija lavas iežu bluķi - asi, stūraini un poraini.

Izmisušas atgriezāmies pilsētas centrā un nespēju vien aptvert, cik stulbu loku bijām apgājušas, Tad vien gribējās tik atpakaļ uz viesnīcu un atvilkt elpu. Ha, perimetrs tiešām bija apiets.

Plaza Azul teritorija bija fantastiska. It kā prom no visiem, taču ar visām ērtībām un skatu uz pilsētas daili. Baseina ūdens žilbinoši zils, taču, protams neapsildīts un peldētgribētājus tur varēja sastapt vien dažus. Diena jau bija palikusi pavisam karsta, un nolēmām iziet pazvilnēt siltajā janvāra saulē turpat uz mūsu terases. Noskaņai vēl paņēmām papaiju ar aplesīnu sulu un tā teikt esi sveicinātas laiskās brīvdienas. 

Bet nu diez cik laiskas jau nesanāca, jo iegādājām pilsētā pieejamās ekskursiju tūres. Ko tad - gulēt atbraucām vai ko?

Jāredz bija pēc iespējas vairāk, lai varētu iepazīt salas daudzveidību.

Tas mūs sagaidīja nākošajās dienās, bet līdz tam bija jāapčamda pludmales smiltis.

Ak jēziņ, ja varētu izstāstīt šīs sajūtas un pirmo satikšanās burvību. Neticējās, ka vulkāniskais skarbums var būt tik maigs un glāsmains. Smiltis kā kašmira putekļi, ja tādi vispār būtu :D

Gribējās mesties vilnītī iekšā smiltīs un iekužināties iekšā kā tādai sliekai. Cik patīkamas bija šīs sajūtas!!! 

Bet kur nu - pieklājīgi pačubinājos tāpat ar kāju pirkstiem, kuri momentā bija melni. Likās ka viss paliec netīrs, bet nu tā tikai īpatnējā smilšu krāsa. Smiltiņas pielipa un pārklāja ādu ar melnajiem lavas puteklīšiem. Tās burtiski  izslīdēja caur pirkstiem. 

Tā arī pavadot laiku piekrastē, nolocījām pa saldējumam un gaidījām nākošo dienu, kas paredzēta pavadīt kopā ar mūsu Kanāriju piparmeiteni :)

Dāvināšanas prieks

Kā jau zinām pozitīvas emocijas mūs ceļ un baro, tāpēc Ilzi-manu māsu īpaši gribējām iepriecināt vārda dienā. Viņa- cilvēks, kas darba rutīnā iestrēdzis, noguris no ierastās vides un teju katru dienu nonāk ''Beša'' stāvoklī. Skaidrs, ka viss apkārt liekas pelēks un garlaicīgs. Ceļojusi viņa nebija ilgi, tāpēc kādā pavisam nejaušā brīvdienā devāmies pie viņas uz darbu paziņot jaunumus, Pirms tam, jau nedēļu iepriekš biju izkaukusi, lai viņa sarunā sev brīvu. Tas, lai mēs ar drošu sirdi varam rezervēt ceļojumu, lai pēc tam tas nebūtu jāatceļ. Neko konkrēti nepateicu,kāpēc kas un kā, bet viņa saprata, ka būs jāpieskata savs krustdēls. Ar gariem zobiem izbrīvējusi nedēļu no darba, ierodoties ciemos, parādījām ceļojuma biļetes. Izrādīja prieku, ka mēs atkal kaut kur dosimies, bet nesaprata, ka ceļojumā dosies viņa pati. Trīs reiz atkārtojot tekstu, beidzot viņai aizrāpoja!!!
Tādas emocijas cilvēka sejā gribētu redzēt ikviens - nu apmēram tā kā miljonu būtu vinnējusi. Bet tas bija viņas miljons - apmaksāts ceļojums par viņas atsaucīgo sirdi un labajiem darbiem.
Līdz ceļojuma dienai bija aptuveni trīs nedēļas, tapēc bija pienācīgs laiks, lai izpriecātos, papriecātos, uzburtu ilūzijas un piebāztu koferi ar nevajadzīgiem štruntiem.
Izlidošanas diena bija pacilāta, tas tīri vērojot māsas noskaņojumu. Viņai kā siltummīlim, janvāra dzestrumā aizdoties uz salām Āfrikas krastos, bija vairāk kā patīkams notikums.
Un to visu pierādīja ierašanās Lanzarotes lidostā.
Sajūtot patīkamo un pavasarīgi silto laiku, bija laiks mesties prieka dejā. Lidostā vien atlika sagaidīt mūsu Lanzarotes salas atbalsta komandu - Kristīni. Klases biedrene no pamatskolas laikiem, kas tolaik bija mierīgs skuķis ne ar ko īpašu neizceļoties, bet kas tagad viņa par piparu. Ui ui.
Dzīvojot uz salas, atplaukusi Spānijas saulē un uzziedējusi ar temperementīgu košumu. Prieks par satikšanos un mūsu piedzīvojumi varēja sākties.
Līdz mūsu viesnīcai Puerto del Carmen pilsētā bija vien neilgs brauciens. Salas izmēri nelieli, tāpēc attālumi starp galamērķiem bija viegli un ērti veicami. Pilsētas ainava no tāluma atstāja gaišu un mīļu noskaņu. Vietējais arhitekts noteicis likumu, ka māju augstums nedrīkst pārsniegt palmu līmeni tālab skatam pavērās palmu koku alejas ar zaļo lapu pušķīšiem, zem kuriem paēnā paslēpušās baltas ēkas. Jā - mājas salā visas baltas baltas, vairojot gaišumu un miera sajūtu.

Vakars pagāja ļoti pacilāti. Ilze izmetusies pavasarīgās miesās, priecājās par silto vakaru, lai gan man tā pavisam nešķita. Viņa bija uzkarsējusi savas asinis ar ceļojumu kā tādu. Nu lai priecājas :)
Viesnīcas Panorama apartamenti bija vienkārši, bet pirmā stāva atpūtas telpa uzbūra atvaļinājuma sajūtu, ja vēl tāda nebija radusies. Viss ieturēts jūrnieku stiliņā, tāds gaišs, svītrains un enkurains :)

Mums atlika vien sagaidīt Kristīni, lai dotos pirmajās vakariņās. Skaidri zinājām, ka griba jūras veltes, bet pašu ēdiena izvēli atstājām Kristīnes ziņā. Viņa taču vietējā - būtu grēks neuzticēties. Tā nu rezultātā, izbraucām no pilsētas un vakariņas ieturējām viņas mājvietas miestiņā - kolumbiešu ēstūzī, baudot vietējo ēdienu- gambas al ajillo. Perfekti, lai vēl kaut ko biebilztu.
 Garneles pasniegtas īpašā māla trauciņā, skaļu čurkstot eļļā, jo tikko izņemtas no krāsns.
video kā čurkst
 Tā, vēl kādu minūti pie galda pagaidot, lai norimstās trakie ēdiena tvaiki, varējām sākt savu vakarēšanu. Sarunās plānojām salas apskati un dienu plānu, priekā vērojot kā klusais meitēns no Rugājiem pārtapis riktīgā jalapeno [halapeņo] pipariņā, kas spridzina, žestikulē, koķetē ar bārmeni un piešķir mūsu pirmajai dienai uz salas foršu pozitīvismu. Vakara izskaņā saņemam no bārmeņa liķierīšu šotus par viesošanos un var teikt ka Ilzes vārda diena noslēgusies godam. Viņa starā un pozitīvisma devu sarijusies priecīgi gaidīja nākošo dienu.