Bangkoka

Šķita, ka lidmašīnā tā arī neapgulēšu, jo īsti ērti godīgi sakot nebija. Lai arī priecēja iedotais spilventiņš un plediņš, tomēr mieru nedeva priekšā sēdošais 10 mēnešus vecais mazulis. No rīta, kad pamodos no stjuarta prieka sveiciena ar siltām brokastiņām priekšā, sapratu, ka atplīsusi tomēr biju. Forši, vēl tikai vienas stundas lidojums un klāt būsim. Lai nu kas kas, bet visos ceļotāju aprakstos bija spilgti aprakstīta pirmā satikšanās ar tveicīgo tropu gaisu izkāpjot no lidmašīnas. Bija teikts, ka esot tā kā ar džemperi ieietu turku pirtī. Es loģiksi jau lidmašīnā esot izmetos plikās miesās, taču še tev. Lidmašīnas tunelis savienoja ar lidostu un pēc tam arī ar gaisa vilcienu, kas arī bija tajā pašā lidostā, līdz ar to bija jābrauc līdz pašam Bangkokas centram, lai sagaidītu svelmīgā gaisa triecienu nāsī. Līdz tam sēžot kondensētajā vilcienā spējām tikai iztēloties ko šis ceļojums mums atnesīs un noraudzījāmies uz debeskrāpjiem, kas uzreiz pavērās mūsu acu skatiem. Pieminēšu vēl to, ka gaisa vilciens ir tas pats, kas metro tikai pārvietojas nevis pa pazemi, bet aptuveni 7 stāvu mājas augstumā. Bet bija savādāk. Izkāpjot no gaisa vilciena, likās, ka mani apņem silta, mīksta švamme. Gaiss bija tik piepildīts. Tāds pilnīgs un maigs. Bet tas nebija uz ilgu. Drīz sapratām, ka ir vasariņa un ilgi dirnēt lielpilsētas burzmā nevajag. Mērķis viens - jāatrod uz kuru debess pusi ir mūsu viesnīca. Orientēties bija ļoti grūti-vadi, burzma, ēdiens, smaržas, izplūdes gāzes, smogs, mašīnas, takši, cilvēki, tuk tuki, autobusi. Vāāāāāāā'! Pi.....ec!!! Mana sagatavotā karte ar sabiedriskā transporta pieturām izrādījās nesekmīga, tāpēc ķērām pēc takša, jo tie tāpat te nav dārgi. 2 sekunžu jautājums un taksis apstājās. Cenu uzreiz nokaulējām uz pusi un devāmies uz viesnīcu. Sapratām, ka tāpat priekš viņiem tā ir riktīga uzvārīšanās, bet lai jau viņiem tiek. Mēs ātrāk gribējām būt pie vietas. Mitinoties Bangkokā tāds 20. stāvs, sīkums vien ir. Mēs dzīvojām 44, bet arī tas nav nekas dižs. Debesskrāpju pilsētā acis krīt laukā no bolīšanās augšup, bet tas tā ir tikai sākumā. Pie visa pierod. Un tas, ka liftā braucot stāvi pārlec ik pa 4 stāviem arī laikam ir oke! :) Pilsēta mudž, pilsēta čaukst un nekad neguļ. Uz ielām-tas ir centrs vai nostūris, visur skan trauki, katli kūp, nūdeles staipās, beigtas vistas aiz kakliem karājas, augļi tiek graizīti, trauki mazgāti, atkritumi izmesti. Viss ir!!! Te nav tā, ka nav nekā. Smarža nomaina cita citu, cilvēki, rases un tautības, sekundes un stundas..... No rīta ceļoties vienmēr bija jautājums:''Vai ārā tik stipri līst?'' Nē, tā bija nerimstoša kustība un ielu troksnis, kurā saule lauzās caur smoga biezo segu!