Kuala lumpura

Izsviedrējusi drudzi, nākošajā rītā bija jāceļas dikti agrāk un jālido uz Malaizijas galvaspilsētu. Braucām ar cerību, ka šajā pilsētā vismaz mani sagaidīs labākas sajūtas. Nolaidušies, sapekelējāmies un kārtējo reizi meklējām express transportu uz centru. Pa ceļam uz pilsētu atplaukām smaidā un šī pilsēta jau ieguva mūsu simpātijas.

Daba bija tā, kas atkausēja mūsu sirdis -zaļumi un džunglīša sajūtas, kas stiepās līdz pat Kuala lumpuras sirdij bija tas, kas mums vajadzīgs.

Pārpilnās floras klātbūtne, gaisu padarīja vairs ne tik smagnēju. Bija silti, taču gaiss tāds svaigs un ar zināmu hlorofila devu tajā.

Iebraucot, mūs stalti sveicināja Petronas dvīņu torņi, kas ir galvenais pilsētas simbols.

Ceļojot, nakts mītnēm izmantojām airbnb pakalpojumus, kas nozīmē, ka dzīvojām dzīvokļu tipa apartamentos. Iepriekš zinot, kāda būs mūsu dzīvesvieta, metāmies uz jumta baseinu, no kura pavērās visa pilsētas daile. Šī arī bija mana favorītvieta Kuala lumpurā, jo emocijas, iespaidi un acu gaišais skats uz pilsētu bija neaizmirstams.

Pilsētu sākām iepazīt ar pagozēšanos zem Petronas dvīņu torņiem. Ar smaidu un galvas atgāzuši kavējāmies pie milzīgajām celtnēm. Nopirkām ekskursijas biļeti uz nākošo dienu, bet pagaidām devāmies uz Aquarium zemūdens valstību.

Jāsaka, ka pēdējo reizi uz zemūdens lopiņiem skatījos pavisam nesen - Lietuvā, mūsu mazajā medusmēnesī :)

Bet te jau bija kop pētīt. Aquarium īpašs ar to, ka reāli var staigāt zem ūdens, jo to norobežo stikla eja, proti, mēs ejam, bet visapkārt mums ir izliekts stikla tunelis, kur virs mūsu galvām aizšļūc bruņurupuči un haizivis. Kādi tik pokemoni nedzīvo jūras dibenā. Visjautrākie bija kaut kādi ūdens tārpiņi - zivis, kas bija ierakušās smiltīs, un tad pamazām līda ārā no smiltīm kā tādas jūras zāles. Spožās ačeles tik nozibēja, kad kārtējo reizi nobijās no mūsu eiropiešu ģīmjiem.  Vēl jautrību sagādāja rajas. Viena bija ļoti draiskā garastāvoklī un planēja kā tāds palags helovīnu laikā, bet otra bija pavisam sagurusi, jo bija pieplakusi pie stikla kā veca plauša un nemaz nekustējās.

Vēl pluss bija tāds, ka bija atvērtie baseiniņi, kur pats varēja pačamdīt īpašas sugas zivis. Izmantojām iespēju un liels pārsteigums, ka dažas zivs muguras bija tik maigas kā samta audums!!!

Kad bijām pietiekošā daudzumā iepazinuši zivju pasauli, devāmies uz vienu no pasaulē augstākajiem televīzjias torņiem. Lai nokļūtu uz atvērta tipa platformas pašā pašā augšā nākas šķirties no 25 Eur par personu, bet cenā iekļauts privāts apkaplojošais personāls, kas pavada līdz platformas pēdējam pakāpienam, bezmaksas nofotogrāfēšanās pie zaļas sienas (gatava bilde ar skaistu pilsētas panorāmu maksā 7 eur) un divas suvenīr ūdens pudeles Tv tornņa izskatā. Tad nu nokļuvuši pašā augšā, tērējām savus 25 eur pētot visas pilsētas pamales. Un kā nu ne :D Mikus ar lielo binokli, notēmēja uz Petronas dvīņu torņiem un entajā stāvā uzdūrās ballītei, kur bariņš jaunieši dejoja, tad izgāja uz balkona uzpīpēt, tad kādā telpā bija palikuši tikai divi jaunieši... Vot nejaušība, kaut ko tādu uzķert, pirmkārt lūrot stacionārajā binoklī, otrkārt atrast tādu stāvu ēkā, kurā ir 80 cik tur tie stāvi, un 3kārt paskatīties uz malaiziešu ballīti pasaules biznesa centra birojiņā :D Apgājuši perimetru pa Tv torņa spicīti, vēl tik bija pēdējais mērķis, nokļūt China town, ko iesaka apmeklēt īpaši esot Kuala lumpurā.
To atrast nebija nekādu grūtību un redzētais paliks atmiņā, kā viena no skaistākajām China town, (kopā trīs), kuras esmu redzējusi :D Gaisā simetriski un precīzi bija izkārtas sarkanas rīsu lampas, tirgotāju ailes bija sadalītas ieliņās, viss vienkārši un skadri. viena zona, bling blingiem, otra, apģērbam, trešā ēdienam utt. Ne tā kā Bangkokā, kur viss vienā lielā sūdu kaudzē - ej un nojūdzies, bet arī tur bija savs šarms. Tā nu sapratuši, ka esam ieradušies gandrīz uz slēgšanas laiku, metāmies ēdiena medībās un uzreiz pēc mango iepirkumiem, atradām mazu ēstuvi, kur baudījām gardas vakariņas. Rīsu nūdeles ar dzinumiem, vistu un olu, tas viss appočkāts kaut kādā mērcē. Vienkārši un garšīgi. Tālākais kā vienmēr tas pats - līdz bezsamaņai pārguruši knapi atstiepāmies mājās, gultā iekšā un līdz bezsamaņai līdz nākošajam rītam :) p.s es pārspīlēju protams :D

Ironija

Parasti jau notiek otrādāk, kad atgriežoties no tropu zemēm cilvēks saslimst ar puņķaino, jo pārsauļojies ierodas Latvijas drēgnajā laikā, taču man bija otrādāk. Pirmajā dienā noķēru šņupi !!
Gaiss ārā bija tik silts un mitrs, bet sabiedriskajā transportā- nenormāli vēss. Kondicionēts un svaigs, taču grādu atškirība no āras un iekšas šķiet bija kādi 15 grādi. Un, protams, kad manus siltos sviedrus no muguras appūš kondicionēts vēsums-biju gatava!!!
 Tā šņurkojoties vilku garu, līdz pēdējam vakaram Bangkokā, kad devāmies greznajās vakariņās uz augstāko māju Taizemē - Bayoke sky hotel 86. stāvā 320 metru augstumā. Pa ceļam devāmies caur pārbāztām ieliņām ar masāžas saloniem un ēdienu ratiem. Un vienā brīdī sajutu siltu ūdens šalti uz kājām. Pēc tam tikai atskatoties ķēru šoku, ka man bija uzčurājis mazs puisēns, kurš savu daiļumu eleganti un nekautrējoties bija vērsis ielas virzienā. Pie tam viņam blakus bija māte, kas kā teikt ''palīdzēja'' mani iesvetīt!!!
Nu neko - ar nočurātu kāju baudījām maltīti lepnā restorānā, par kuru bija jāmaksā 25 eur no personas!!
Vakariņas ļoti bagātīgas. Zviedru tipa klātais galds un varējām kraut kaut vai visu ko redzējām - krabjus, garneles, suši, astoņkāji, cāļi, pastas, kanapē, pankūkas, sacepumi, cūkas, zupas (Mikus paņēma no tiešā tulkojuma ''Putna ligzdas zupu'' :D )
Vakara noslēgumā mani slimības simtomi izvērtās tā, ka bija jāiet aptiekā un jāpaņem kādas ripiņas pret  temperatūru un klepu.
Spilgti zilās klepus zālītes iedarbojās labi, bet drudzi nolēmu izkratīt pati.
 Naktī izsvīdu visus savus organisma ūdeņus. Likās, ka pat matracis bija piesūcies pilns no sviedriem.
Bet nu nākošo dienu un lidojumu uz Malaiziju sāku kā jauns cilvēks ar ticību, ka nākošais galamērķis būs labāks par Bangkokas skudru pūzni.

Mudžekļa dienas

Trīs dienas Bangkokā liekas kā vesela nedēļa, jo redzēts daudz, staigāts daudz un nogurums arī liels. Protams, jau pirmajā dienā saskārāmies ar to, kas minēts visos aprakstos par tūristu ''čakarētājiem'', proti, nejauši uzrunās kāds vietējais, mūsu gadījumā pavārs no mūsu hoteļa un stāstīs, ka apskates objekts uz kuru grasāmies doties ir slēgts, tāpēc labāk braukt ar tuk-tuku (hibrīds, kas radies sakrustojot motociklu un mašīnu - ķipa trīsritenis ar jumtu) uz citu labāku rajonu, kura šoferis parādīs labākās iepirkšanās vietas. Vienmēr, uzsveru VIENMĒR tūristus aizved uz uzvalku veikaliem, kur apstrādā smadzenes tā, ka nevari iziet no veikala nepasūtījis sev uzvalku.Tas notika kā transā un iesēžoties tuk-tukā sapratu, kas tikko ar mums bija noticis. Cik ārprātā biju dusmīga  par to, cik meistarīgi viņiem tas izdodas. Uzķērāmies kā tādi naivie jēriņi un te varu teikt, ka eksāmenā par Taizemi biju izgāzusies ar blīkšķi. Bet neko- uzvalku veikalā uz kuru bijām aizvesti demonstratīvi negājām iekšā un dūrām vagu savā virzienā. Tā kā attālumi pilsētā ir milzīgi, lūkojām pēc takša un teicām, lai aizved uz piestātni, jo gribējām izmantot slavināto ūdens transportu. Bet protams!!! Atkal iekritām un tikām aizvesti pie nākošā ''ķēdītes'' posma, pie privātā laivu īpašnieka, kas pa 1000 batiem (25 eur) mūs būtu izvadājis pa galvenajiem apskates objektiem. Kad jautājām, ka tas mūs neinteresē un meklējam publisko laivu, viņš atbildēja, ka tas ir otrā upes pusē.
Bļins, tās bija pirmās 2 h ierodoties Bangkokā un itin nekas mums nevedās kā nākas un tiešām bijām nokaitināti. Pasūtījām dillēs laivinieku ar visu savu laivu un gājām tālāk. Ražīgi, jo pa ceļam no ielu tirgotājiem pa mazām naudām nopirkām auglīšus un ātri vien atradām publisko upes transportu, kas bija dažas vārtrūmes uz priekšu aiz stulbā laivu veča. Biļete maksāja 15 batus (20 centi) un aizved uz galvenajiem tūristu apskates objektiem.
 Jūs tagad redzat cik ļoti viņi apstrādā tūrsitus? Pilsētā redzējām daudz. Guļošā buda -Wat Po, kas pārsita manu gaidīto, jo bija daudz milzīgāka nekā biju iedomājusies. Arhitektūra un karaļa pils greznummudžekļos acis griezās apkārt. Bija forši un bija ko pētīt. Protams, redzējām neskaitāmas zelta budas, kas bija visur un nemēģināšu uzskaitīt. Tās bija dažādās vietās, dažādos tempļos un izmēros. Izkāpjot no laivas, kā minimums bija jāpaņem auksts kokosrieksts un turpat esošā tirdziņā kāds grillēts brīnums uz kātiņa. Vienreiz tā bija cūciņas gaļa un lai tūristi saprastu, kas tā par gaļiņu, pārdevēja blakus bija nolikusi 4 rozā gumijas cūciņas. Smieklīgi, bet vismaz skaidrs, kādu lopu ēdīsi. Uzkodām arī astoņkājus, zivis, vistas... Tā, kā dzīvojām viesnīcā, kur tika filmēta filma ''Hangover2 '', nedrīkstējām nebūt Sky bar, kas ir pasaulē lielākais atvērtā tipa bārs uz debesskrāpja jumta. Protams, atmiņas par šo vakaru ir fantastiskas. Visa Bangkoka pie kājām, kur mūs tik pazemīgi apkalpoja taijiešu personāls. Sagaida pie lifta ar klanīšanos, pavada pie katra soļa un norāda uz katru pakāpienu līdz nonākam pie bāra. Pavada ar smaidu un klanoties uz atvadām vēl iedod līdzi atklātnītes kā pateicību par apmeklējumu. Nu kā nu ne, ja viens aliņš maksā 10 Eur un esi vienā no dāgākajiemrestorāniem Bangkokā!

Bangkoka

Šķita, ka lidmašīnā tā arī neapgulēšu, jo īsti ērti godīgi sakot nebija. Lai arī priecēja iedotais spilventiņš un plediņš, tomēr mieru nedeva priekšā sēdošais 10 mēnešus vecais mazulis. No rīta, kad pamodos no stjuarta prieka sveiciena ar siltām brokastiņām priekšā, sapratu, ka atplīsusi tomēr biju. Forši, vēl tikai vienas stundas lidojums un klāt būsim. Lai nu kas kas, bet visos ceļotāju aprakstos bija spilgti aprakstīta pirmā satikšanās ar tveicīgo tropu gaisu izkāpjot no lidmašīnas. Bija teikts, ka esot tā kā ar džemperi ieietu turku pirtī. Es loģiksi jau lidmašīnā esot izmetos plikās miesās, taču še tev. Lidmašīnas tunelis savienoja ar lidostu un pēc tam arī ar gaisa vilcienu, kas arī bija tajā pašā lidostā, līdz ar to bija jābrauc līdz pašam Bangkokas centram, lai sagaidītu svelmīgā gaisa triecienu nāsī. Līdz tam sēžot kondensētajā vilcienā spējām tikai iztēloties ko šis ceļojums mums atnesīs un noraudzījāmies uz debeskrāpjiem, kas uzreiz pavērās mūsu acu skatiem. Pieminēšu vēl to, ka gaisa vilciens ir tas pats, kas metro tikai pārvietojas nevis pa pazemi, bet aptuveni 7 stāvu mājas augstumā. Bet bija savādāk. Izkāpjot no gaisa vilciena, likās, ka mani apņem silta, mīksta švamme. Gaiss bija tik piepildīts. Tāds pilnīgs un maigs. Bet tas nebija uz ilgu. Drīz sapratām, ka ir vasariņa un ilgi dirnēt lielpilsētas burzmā nevajag. Mērķis viens - jāatrod uz kuru debess pusi ir mūsu viesnīca. Orientēties bija ļoti grūti-vadi, burzma, ēdiens, smaržas, izplūdes gāzes, smogs, mašīnas, takši, cilvēki, tuk tuki, autobusi. Vāāāāāāā'! Pi.....ec!!! Mana sagatavotā karte ar sabiedriskā transporta pieturām izrādījās nesekmīga, tāpēc ķērām pēc takša, jo tie tāpat te nav dārgi. 2 sekunžu jautājums un taksis apstājās. Cenu uzreiz nokaulējām uz pusi un devāmies uz viesnīcu. Sapratām, ka tāpat priekš viņiem tā ir riktīga uzvārīšanās, bet lai jau viņiem tiek. Mēs ātrāk gribējām būt pie vietas. Mitinoties Bangkokā tāds 20. stāvs, sīkums vien ir. Mēs dzīvojām 44, bet arī tas nav nekas dižs. Debesskrāpju pilsētā acis krīt laukā no bolīšanās augšup, bet tas tā ir tikai sākumā. Pie visa pierod. Un tas, ka liftā braucot stāvi pārlec ik pa 4 stāviem arī laikam ir oke! :) Pilsēta mudž, pilsēta čaukst un nekad neguļ. Uz ielām-tas ir centrs vai nostūris, visur skan trauki, katli kūp, nūdeles staipās, beigtas vistas aiz kakliem karājas, augļi tiek graizīti, trauki mazgāti, atkritumi izmesti. Viss ir!!! Te nav tā, ka nav nekā. Smarža nomaina cita citu, cilvēki, rases un tautības, sekundes un stundas..... No rīta ceļoties vienmēr bija jautājums:''Vai ārā tik stipri līst?'' Nē, tā bija nerimstoša kustība un ielu troksnis, kurā saule lauzās caur smoga biezo segu!

Nākotnes ilūzijas

Aprīlī, kad atkal jau paliku par vienu gadu vecāka, kā vienu no dāvanām saņēmu skaidri un gaiši, melns uz balta uzrakstītu apliecinājumu ceļojumam uz Taizemi. Skaidrs, ka tas būs mūsu abu medusmēnesis novembrī, kad Taizemē-smaidu valstī varēsim izbaudīt un atpūsties no ikdienas. Tik daudz info nekad nebiju uzkrājusi dodoties jebkurā no iepriekšējiem ceļojumiem. Sagatavoties gribējām tik daudz, lai daudz maz ir apjēga par taijiešu temperamentu, kultūru un virtuves īpatnībām. Daudz tika lasīti citu ceļotāju aprkaksti par šo valsti un informācija krājās un krājās, atkārtojās, atšķīrās, pārklājās, aizmirsās un no jauna atkārtojās. Likās ka esmu sagatavojusies eksāmenam par Taizemi, kuru varētu nokārtot uz 10! Tas viss turpinājās visu laiku līdz nonācām pie aptuvena dienu plāna. Pagājušo gadu skatoties Amazing race 24. sezonu, iekārojās apmeklēt arī Kuala lumpuru, lai dzīvē satiktos ar Petronas dvīņu torņiem. Tā arī izdarījām. Ieplānojām pārlidojumu uz Malaiziju. Ceļojumam tuvojoties, Latvijā esot nolēmām miera labad apmeklēt tropu ārstu, jo vēlējāmies ceļojumu kurā varam laiskoties un draiskoties, nevis uztraukties par Āzijas gala brīnumainajiem garšu kārpiņu pārsteigumiem. Iepotējām vien'maz špricīt pret vēdertīfu, lai varam ''ēst no ielām'' un laizīt pirkstiņus pēc nenosakāmas izcelsmes maltītēm :) Vēl tik pēdējās diskusijas par koferu saturu un viens un divi 31. oktobris bija klāt un varējām doties savā ilgi gaidītajā medusmēnesī. Priekšā 11h lidojums ar pārsēšanos Helsinkos. Lidostā atbrīvojāmies no liekajām pufaikām, rokas bagāžā 3 žurnāli, 300 grami speķa raušu no rimčika un aidā.