Šis rīts jau vairāk pielīdzinājās tipiskajiem tūristu rītiem, kad:'' Davai čop čop jāceļas un jāiet iepazīt pasaule!''
Mikus jau 10:00 bija rezervējis panorāmas rata , jeb ''Londonas acs'' izbraucienu, tā ka neatlika nekas cits kā tēmēt centra virzienā.
Šī diena tika paredzēta klasisko Londonas tornīšu un mājiņu apskatei. Nu ķip kaut kā mājās arī būtu stulbi braukt, sakot, ka bijām tikai traļi vaļi tirdziņos, nezinot kā Big Bens izskatās.
Sākumā pirms maģiskā izbrauciena ar gigantisko panorāmas ratu, mūs ieveda mazā kinotētrīša telpā, kur demostrēja putna lidojuma īsfilmu. Mums bija 3D brilles un tad nu varējām izbaudīt kino visā tā krāšņumā kā sacīt. Londona tika parādīta visos gadalaikos un ziemas noskaņu kadros, pēkšņi, mums uz galvas uzžļāca baltas putas, nu tādas kā tikko uzsniedzis sniedziņš.
Viss dinamiski, skaisti un pat skatāmi.
Papriecājāmies 5 min un viss, tālāk bija jāiet uz ratu.
Ha, bet mums, protams, bija prioritātes biļetes un fiksi apgājām tūristu rindu, kas jau bija sakrājusies, laika ziņā mērot uz kaut kādām 30 gaidīšanas minūtēm.
Viens rata apgrieziens bija 30 minūtes, kura laikā tiktiešām no ievērības cienīga augstuma nolūkojāmies uz Londonas rītu. Visas augstceltnes, spices, Abatijas, BigBeni u.c mājas , palika zem mūsu papēžiem.
Klasiska tūrista izklaide, bez kaut kādiem pārsteigumiem. Bija ok!
Mūsu bildes, miegainas, saulainas un siltas, it īpaši pašā augšā esot. Stikla bunkuru, kurā mēs atradāmies, saule iesildīja īpaši saulaini. Un jā, ar šo dienu Londonā sākās ļoti saulainas un siltas dienas. Netipiski, bet patīkami.
Tālāk devāmies garā pastaigā, vienkārši šļūcot un baudot sauli. Apskatījām Abatiju, BigBenu, Vinstona Čērčila statujas (citi vīriņi arī tur bija). Iegājām, klusi pasēdējām svētās Margaritas baznīcā, netīšām iemaldījāmies zirgu gvardes parādē. Redzējām, ka cilvēki stāv kaut ko gaida, značit, kaut kam jābūt. Iespraucāmies rindā, skatamies zirgu rindas, un tūliņ pat arī notika parāde. Nu tīrā cūkas laime.
Parāde visai īsa, dusmīgi vīriņi kaut ko bļaustījās viens uz otru un tad aizjāja. Vieniem bija melni apmetņi otriem sarkani, varbūt bļāva par to, ka vienam otram baigi nepiestāv? Nu kaut kā tā!
Turpmākajā dienas daļā izmantojām ''Hop in -hop off'' autobusus, kuri ved pa apskates cienīgākajām Londonas vietām un, ja kaut kas liekas izpētes cienīgs, mēs varam kāpt ārā un šitā lēkāt visu dienu. Mums nekas neinteresēja, izņemot vaska figūru muzeju, kas bija ieplānots. Tādā iepriekš nekad nebiju bijusi un diezgan skeptiski uz to skatījos. Kas tad tur tāds interesants var būt skatīties uz slavenību lelli???
Bet tomēr bija.
Piegāju pie Breda Pita viena centimentra attālumā un pētīju...pētīju....ilgi...tad pie Džonija Depa....pie Bībera, pie Džolijas, jej bogu vienā brīdī likās, ka viņi tūlīt sakustēsies un mani nobiedēs. Ieurbusies katra cilvēka ādas struktūrā, uzacu biezumā, skropstu garumā, lūpu izliekumā, acu skatienā, nepamanīju, ka Micīts jau taisa selfijus ar Kardašjanu un pozē ar katru no slavenībām. Tik rēcīgi.
Bet nu tādu istabu bija daudz, katra sadalīta pa nozarēm, pop zvaigznes, kino zvaigznes, politiķi, sportisti, filozofi.utt
Nenobrīnīties un neizskatīties katra cilvēka ausu caurumā un saskaitīt cik spalvas nāsīs :D
Biju nekaunīga un Nadālam aptaustīju mantību. a tur nekā nebija! Ak tu skāde! :D
Superīgs muzejs ar interaktīvām, interesantām un radošām izklaidēm. Tikām ierauti arī Šerloha Holmsa peripētiju izmeklēšanā, kur, šoriez dzīvi aktieri, mūs vilka arvien dziļāk un dziļāk speciāli šādam- mazam teatriālam uzvedumam noformētās telpās, gaiteņos, apstākļos, kas likās ellīgi patiesi.
Kad izstaigājāmies līdz pat zvaigžņu karu tēmai, muzeja ekspozīcija beidzās un nonācām atpakaļ realitātē Londonas ielās. Tā diezgan episki, Tikko braucām ar zvaigžņu karu kosmosa kuģi, kur blakus sēdēja, tas tur lielais pinkainais...
Bet nu sēdāmies sarkanajā divstāvīgajā autobusā un devāmies pa klasisko Londonu.
Garlaicīgi.
Ok izbraucām vēlreiz pa skaistājām izrotātajām ielām, garām tādai un tādai ēkai, baznīcai vai stabiņam, bet nu vairs tas nebija nekā tāda ievērības cienīga, kā tikai Towe bridge, ko gribējām apskatīt. Tiklīdz to ieraudzījām savu acu skatam, tā autobuss nogriezās un aizbrauca pa kaut kādu nesaprotamu maršrutu. Izrādās maršruts izmainīts, jo tiltu pašlaik remontē un tie, kas grib var kāpt ārā un ar kājiņām iet un skatīties uz to tiltu cik ilgi grib. Mēs to sapratām pašās beigās un drusciņ pikti un nenormāli izbadējušies atgriezāmies centrā. Lūkojām pēc kārtīgām ķīniešu vakariņām, jo to gribējās visvairāk. Nu ne jau ķīnieti apēst, bet viņa taisīto vistiņu, nūdeles, dārzenīšus, garneles, gaļiņu, iesmiņus, utt. Dabūjām arī un tik daudz, ka tagad atceroties, man vēl pietiek tās porcijas :D
Viss, diena cauri!
Knapi vilkdami savas pakaļkājas uz viesnīcas pusi, izslēdzāmies kā slēdzīši baltajos palagos.
Mani nesteidzīgie vīna vakari palika tāda kā ironija!! Tā domāju ka mierīgi pasēdēšu :D
Mikus jau 10:00 bija rezervējis panorāmas rata , jeb ''Londonas acs'' izbraucienu, tā ka neatlika nekas cits kā tēmēt centra virzienā.
Šī diena tika paredzēta klasisko Londonas tornīšu un mājiņu apskatei. Nu ķip kaut kā mājās arī būtu stulbi braukt, sakot, ka bijām tikai traļi vaļi tirdziņos, nezinot kā Big Bens izskatās.
Viss dinamiski, skaisti un pat skatāmi.
Papriecājāmies 5 min un viss, tālāk bija jāiet uz ratu.
Ha, bet mums, protams, bija prioritātes biļetes un fiksi apgājām tūristu rindu, kas jau bija sakrājusies, laika ziņā mērot uz kaut kādām 30 gaidīšanas minūtēm.
Viens rata apgrieziens bija 30 minūtes, kura laikā tiktiešām no ievērības cienīga augstuma nolūkojāmies uz Londonas rītu. Visas augstceltnes, spices, Abatijas, BigBeni u.c mājas , palika zem mūsu papēžiem.
Klasiska tūrista izklaide, bez kaut kādiem pārsteigumiem. Bija ok!
Mūsu bildes, miegainas, saulainas un siltas, it īpaši pašā augšā esot. Stikla bunkuru, kurā mēs atradāmies, saule iesildīja īpaši saulaini. Un jā, ar šo dienu Londonā sākās ļoti saulainas un siltas dienas. Netipiski, bet patīkami.
Tālāk devāmies garā pastaigā, vienkārši šļūcot un baudot sauli. Apskatījām Abatiju, BigBenu, Vinstona Čērčila statujas (citi vīriņi arī tur bija). Iegājām, klusi pasēdējām svētās Margaritas baznīcā, netīšām iemaldījāmies zirgu gvardes parādē. Redzējām, ka cilvēki stāv kaut ko gaida, značit, kaut kam jābūt. Iespraucāmies rindā, skatamies zirgu rindas, un tūliņ pat arī notika parāde. Nu tīrā cūkas laime.
Parāde visai īsa, dusmīgi vīriņi kaut ko bļaustījās viens uz otru un tad aizjāja. Vieniem bija melni apmetņi otriem sarkani, varbūt bļāva par to, ka vienam otram baigi nepiestāv? Nu kaut kā tā!
Turpmākajā dienas daļā izmantojām ''Hop in -hop off'' autobusus, kuri ved pa apskates cienīgākajām Londonas vietām un, ja kaut kas liekas izpētes cienīgs, mēs varam kāpt ārā un šitā lēkāt visu dienu. Mums nekas neinteresēja, izņemot vaska figūru muzeju, kas bija ieplānots. Tādā iepriekš nekad nebiju bijusi un diezgan skeptiski uz to skatījos. Kas tad tur tāds interesants var būt skatīties uz slavenību lelli???
Bet tomēr bija.
Piegāju pie Breda Pita viena centimentra attālumā un pētīju...pētīju....ilgi...tad pie Džonija Depa....pie Bībera, pie Džolijas, jej bogu vienā brīdī likās, ka viņi tūlīt sakustēsies un mani nobiedēs. Ieurbusies katra cilvēka ādas struktūrā, uzacu biezumā, skropstu garumā, lūpu izliekumā, acu skatienā, nepamanīju, ka Micīts jau taisa selfijus ar Kardašjanu un pozē ar katru no slavenībām. Tik rēcīgi.
Bet nu tādu istabu bija daudz, katra sadalīta pa nozarēm, pop zvaigznes, kino zvaigznes, politiķi, sportisti, filozofi.utt
Nenobrīnīties un neizskatīties katra cilvēka ausu caurumā un saskaitīt cik spalvas nāsīs :D
Biju nekaunīga un Nadālam aptaustīju mantību. a tur nekā nebija! Ak tu skāde! :D
Superīgs muzejs ar interaktīvām, interesantām un radošām izklaidēm. Tikām ierauti arī Šerloha Holmsa peripētiju izmeklēšanā, kur, šoriez dzīvi aktieri, mūs vilka arvien dziļāk un dziļāk speciāli šādam- mazam teatriālam uzvedumam noformētās telpās, gaiteņos, apstākļos, kas likās ellīgi patiesi.
Kad izstaigājāmies līdz pat zvaigžņu karu tēmai, muzeja ekspozīcija beidzās un nonācām atpakaļ realitātē Londonas ielās. Tā diezgan episki, Tikko braucām ar zvaigžņu karu kosmosa kuģi, kur blakus sēdēja, tas tur lielais pinkainais...
Garlaicīgi.
Ok izbraucām vēlreiz pa skaistājām izrotātajām ielām, garām tādai un tādai ēkai, baznīcai vai stabiņam, bet nu vairs tas nebija nekā tāda ievērības cienīga, kā tikai Towe bridge, ko gribējām apskatīt. Tiklīdz to ieraudzījām savu acu skatam, tā autobuss nogriezās un aizbrauca pa kaut kādu nesaprotamu maršrutu. Izrādās maršruts izmainīts, jo tiltu pašlaik remontē un tie, kas grib var kāpt ārā un ar kājiņām iet un skatīties uz to tiltu cik ilgi grib. Mēs to sapratām pašās beigās un drusciņ pikti un nenormāli izbadējušies atgriezāmies centrā. Lūkojām pēc kārtīgām ķīniešu vakariņām, jo to gribējās visvairāk. Nu ne jau ķīnieti apēst, bet viņa taisīto vistiņu, nūdeles, dārzenīšus, garneles, gaļiņu, iesmiņus, utt. Dabūjām arī un tik daudz, ka tagad atceroties, man vēl pietiek tās porcijas :D
Viss, diena cauri!
Knapi vilkdami savas pakaļkājas uz viesnīcas pusi, izslēdzāmies kā slēdzīši baltajos palagos.
Mani nesteidzīgie vīna vakari palika tāda kā ironija!! Tā domāju ka mierīgi pasēdēšu :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru