Brīvdienas sākas

Sagaidījām savu pirmo rītu Londonā, entās stundas vienkārši blenžot viesnīcas griestos. Mēģinājām iemūžināt sajūtas un pavilkt laiku nebūtībā. 

Velkoties gandrīz vai pa zemi, aizgājām brokastīs un tik pat liegani atpakaļ uz numuriņu. Pilnīgi izpumpēti no iepriekšējā mēneša slodzes apēdām vairākus, sulīgus apelsīnus un atlūzām īsā apelsīnmiedziņā. 

Yes, lūk tieši tā mēs gribējām :)

Šodienas plāns - Greenwich rajona iepazīšana. Netipiskā Londonas daļa, kas tālu prom no centra un pēc draudzenes Zaigas ieteikumiem, pilna ar lietām, sajūtām un noskaņām, kas man, būtu akūti nepieciešama. 

Izkāpjot no metro stacijas, stiepāmies sajūtu līmenī, kaut kādā virzienā. Bija jāuzmeklē Grīnvičas tirgus. Rāmi ejot, ielas malā uzdūrāmies nelielam tirgoņu placim. Kā sacīt jāgriež iekšā un jāskatās kas tur ir. Šis bija antikvariātu un citu sūdiņu tirgus. Saimnieki, ilzikuši uz letes savas vecās servīzes, ekskluzīvus galda piederumus, tortes nažus ar stirnas kāju spala vietā, vecas grāmatas, bērnu rotaļlietas, antīkus apģerba gabalus, rokturus, spoguļus, svečturus. Ej tik skaties un jūsminies par britu avangardu. Sajūtu līmenī man tur daudz kas iepatikās, bet praktiskums paldies Dievam manā galvā runāja skaļāk, tāpēc par foršo atmiņu, Alisei kā suvenīru atvedām bērnu grāmatu par pīlēm no 50. gadiem un Renāram tipisko divstāvu Londonas autobusiņu retro versijā un pie tam zaļā krāsā. Nice.

Gājām tālāk un pēc pieciem soļiem atkal uzdūrāmies nākošajam tirdziņam. Pēc apjomiem varēja noprast, ka tas ir tas slavenais Grīnvičas tirgus. Malā jau kūpēja garda ēdiena smarža un vietējā kņada liecināja, ka te kaut kas notiek. 

Bet tas bija kārtējais ''sūdiņu'' tirdziņš ar teju visu iespējamo. Pēc izmēriem daudz plašāks un vilka sevī iekšā arvien dziļāk un dziļāk. Es paspēju uzķerties uz turku uzkodas, kas bija ļoti ņjammīga un pelēkajai dienai kā radīta. Silta un kūpoša spinātu pļocka lavašmaizē.

Ilgi tur negribējām kavēties, tāpēc turpinājām ceļu. Arhitektūra patīkama un vienkārša. Nekādu debesskrāpju vai steigas. Bija mierīga un plūdena svētdienas diena, līdz beidzot ar cilvēku pūļa virpuli tikām ierauti lielajā bazārā. 

Kalnciema tirdziņš Nr. 2! Visa kā tik daudz..gan ēdienu, gan amatnieku darinājumu, visādu brīnumu un arī jau sen redzētu lietu. Pavirši izšļūkājām caur galdu rindām un metāmies metropoles gastronomiskajā dažādībā. Micīts jau pie pirmā stenda priekā iekliedzās un abas rokas piepirka pilnas ar portugāļu gardumiem. Viņam šī valsts- svēta lieta. Protams arī es nekad neatsakos no ''pasteis de nata'' kremkūciņas. Šajā plašajā piedāvājumā pagaršojām pa kriksītim no visa: Jamaikas kokosriekstu gardumu, Brazīliešu čurros, britu vietējo zemesriekstu pastēti utt. utt, bet piedāvājumi stiepās aizvien plašāk un plašāk...sicīlija, spānija, taizeme, ķīna, itālija, indija, līdz paši, biegās nespēdāmi izlemt, ko ēdīsim pusdienās un aizgājām katrs pie sava izredzētā stenda :)

Krietns laiks bija pagājis un apgājuši līkumiņu ap Grīnvičas rajoniņu, devāmies uz Hyde park, Londonas sirdī. 

Bija jāmēģina ar otro piegājienu iespraukties izslavētajā ''Winter wonderland''pasaulē.

Ar savu prioritātes biļeti rokās, notirinājāmies garām apsargiem un bijām iekšā Ziemassvētku pasakā. Bet nu ne līdz galam - pietrūka sniega :) Noskaņa protams atbilstoša: karstvīna smarža, salda cukura smarža, gaismiņas, rotājumi, koka tirgus būdiņas, publiskā slidotava un protams pats ''wonterlands''. Milzīgu atrakciju čupa, gan mazākas, gan lielākas, trakas, trakākas, pārgalvīgas un vispārgalvīgākās. Metropoles cienīgas izklaides, kurās tikām ierauti arī mēs. 

Sākām ar senioru izklaides cienīgu, proti, izbraucienu ar panorāmas ratu, kas ļāva visu iepazīt no augšas, skaistā un naksnīgā Londonas centrā. Biļete uz šo bija obligāti jānopērk, lai mēs tiktu pie kārotās prioritātes biļetes, kas ietaupīja mūsu laiku, kuru būtu patērējuši gaidot rindā.

Tomēr mums kā zaķpastalām pat no šī bija bail, jo vagoniņš augstumā viegli šūpojās, tāpēc lai panikā neārdītos pa krēsliem, labāk bija bučoties un neskatīties apkārt :D

Novērtējuši atrakciju parka krāšņo piedāvājumi, spējām tikai fantazēt kā ir tajā, tajā un tajā atrakcijā, bet tad satiku savu māsīcu Sintiju, kura Londonas virpulī ir ierauta jau 7. gadus un kopīgi devāmies mazliet paālēties. 

Priecājāmies un spiedzām, kamēr mūsu ķermeņus mētāja augšup, lejup metāla bomji, kostrukcijas un vagoniņi, līdz beidzot attapāmies arī vistrakākās atrakcijas virsotnē. Saucās ''Hangover'', kur no 85. metru augstuma mēs kritām lejā sasniedzot 100 km/h kaut kādās 2-3 sekundēs. Kādu laiku pēc tam nerunāju, bet tas bija gana forši, lai atcerētos. Katrā ziņā pirmo reizi bija baudītas tik vērienīgas atrakcijas, Bet nu pēc māsīcas teiktā: ''Tas kas ir Londonā salīdzinot ar Ameriku ir bērnu autiņu līmenī''. Nu tad sorry ja! :D

Nu lūk , tā tās dienas mums arī paiet. Nekur neskrējām, neko ārprātīgi neieplānojām, vienkārši ļaujot kā diena paiet.

Izņemot rītdienu...