Londonas escape un Camden town

Šodiena tik svarīga un īpaša diena!! Apmeklēsim izlaušanās istabu britu stilā.
Biju pavadījusi krietnu laiku izpētot Londonā pieejamās istabas. Ļoti daudzās ir iespēja izlausties sākot no trīs vai četriem spēlētājiem, un daudzas istabas maksā tiešām iespaidīgu naudiņu, līdz ar to atlika daži varianti, no kuriem uz dullo rezervēju istabu ar nosaukumi ''Da Vinči''.
Mērojām ceļu uz jaunu Londonas nostūri. Pa ceļam paguvām ielūkoties vietējā rajona andelēs, jo tieši pie metro stacijas bija kārtējais tirgus placis. Pēc skata kaut kas pazīstams un papētot saturu, nu jau tapa skaidrs - Rīgas centrāltirgus lupatu variants. Vējā laigi plandoja babenīšu naktskrekli, parašūta lieluma apenes, pelēkas pļūteņbikses un citi varinati. Uzkavēties ilgāk tur nebija jēgas. Baigo auru noķert tur nevarējām.
Izlaušanās istaba gana sarežģīta, lai mēs divi riekstkoži to atšifrētu. Šeit bija pavisam jauns saziņas veids starp spēlētāju un administratoru, kurš Latvijā līdz šim nebija manīts, plus čomiņa humora izjūta bija vairāk kā asprātīga. Un ko tur lieki brīnīties, jo viņš bija no Latvijas.
Tavu brīnumu, uz dullo izvēlēties istabu no teju 120, kas pieejamas Londonā un uzdurties savējam.
Prieks visiem.

Dienas atlikums gan izvērtās grandiozs. Pašai neticās ka kādas divas stundas pavadījām vandoties pa veikaliem un iepērkot jaunu garderobi. Kurš nu vairāk, kurš mazāk, bet rezultātā ar diviem pilniem maisiem steberējām pa centrālajām Londonas ielām.
Izsalkums bija pietuvojies kritiskajai robežai un šis vakars bija atvēlēts klasiskajam Fish & Chips. Pēc ilgiem meklējumiem atradām kādu sev tīkamu vietiņu un sēdāmies atpūtināt kājas.
Kas ir Fish & Chips? Nofritēta zifs fileja ar kartupeļiem un sezonas dārzeņiem. Nekas īpašs, bet ierasta lieta britānijā.
Kā sacīt ''check'''.
Vakars klāt.
Viesnīcā mani sagaidīja čaklo roku pulciņš, kad lielos iepirkumu maisus nācās saspīlēt pa mūsu abu mugursomām. Un zieniet, izdevās!
No mūsu mini ceļojuma bija atlicis vien izlidošanas dienas rīts, kuru veltījām Camden town iepazīšanai. Kārtējais rajoniņš ar savu auru un kārtējo tipisko tirdziņu piedāvājumu. Konkrēti šī vieta bija ārēji daudz ekstravagantāka, jo mājas bija krāšņi izkrāsotas, apgreidotas un padarītas daudz interesantākas. Savukārt preču piedāvājums vairāk vilka uz tumšo spēku pusi. Drakulu uzvalciņi un žaketītes, daudzviet bija ''melnie koblaki'', nu tie gotu zābaki. Visādi ilkņi, ķēdes, dzelži un cita atribūtika kas vilka uz drūmo stiliņu.

Ēdienu zona fantastiska, atkal, nu viss iespējamais no Spānijas līdz Malaizijas virtuvei. Viss garšīgs, sulīgs un kārdinošs. Mēs vēl bijām piebāzti no viesnīcas brokastīm tikpat pilni kā pašu mugursomas, tāpēc svētku sajūtai un pacilātam garastāvoklim iemalkojām karstvīnu un ar ļoti lēnu un nesteidzīgu soli virzījāmies centra virzienā.
Kad tur nokļuvām, nolēmām vairs neizmantot sabiedrisko transportu, bet gan pus stundu doties pastaigā līdz Liverpūles ielai, no kuras bija paredzēts autobuss uz lidstu.

Tas bija labs lēmums, jo saules apspīdēti ar acu skatiem, pavadījām skaistākās Londonas vietas. Paguvām ievērtēt vēl dažus apskates objektus, piemēram Tower bridge, The Shard- augstākā celtne Londonā u.c.

Un tas arī viss. Iesēdušies lidmašīnā, mūsu ātrais skrējiens ar nezināmo, mini ceļojumu bija noslēdzies.
Jau vakarā atgriezāmies pie savas realitātes un ikdienas, bet sajūtas, kuras paliek pēc ceļojumiem, allažiņ ir prieka pilnas.
Šajā ceļojumā mēs neatpūtāmies, bet tāāāāā izlgulējāmies :)
Šitā nebija gulēts pēdējos 3 trīs gadus! :)

Klasiskā Londona

Šis rīts jau vairāk pielīdzinājās tipiskajiem tūristu rītiem, kad:'' Davai čop čop jāceļas un jāiet iepazīt pasaule!''
Mikus jau 10:00 bija rezervējis panorāmas rata , jeb ''Londonas acs'' izbraucienu, tā ka neatlika nekas cits kā tēmēt centra virzienā.
Šī diena tika paredzēta klasisko Londonas tornīšu un mājiņu apskatei. Nu ķip kaut kā mājās arī būtu stulbi braukt, sakot, ka bijām tikai traļi vaļi tirdziņos, nezinot kā Big Bens izskatās.

Sākumā pirms maģiskā izbrauciena ar gigantisko panorāmas ratu, mūs ieveda mazā kinotētrīša telpā, kur demostrēja putna lidojuma īsfilmu. Mums bija 3D brilles un tad nu varējām izbaudīt kino visā tā krāšņumā kā sacīt. Londona tika parādīta visos gadalaikos un ziemas noskaņu kadros, pēkšņi, mums uz galvas uzžļāca baltas putas, nu tādas kā tikko uzsniedzis sniedziņš.

Viss dinamiski, skaisti un pat skatāmi.
Papriecājāmies 5 min un viss, tālāk bija jāiet uz ratu.
Ha, bet mums, protams, bija prioritātes biļetes un fiksi apgājām tūristu rindu, kas jau bija sakrājusies, laika ziņā mērot uz kaut kādām 30 gaidīšanas minūtēm.
Viens rata apgrieziens bija 30 minūtes, kura laikā tiktiešām no ievērības cienīga augstuma nolūkojāmies uz Londonas rītu. Visas augstceltnes, spices, Abatijas, BigBeni u.c mājas , palika zem mūsu papēžiem.
Klasiska tūrista izklaide, bez kaut kādiem pārsteigumiem. Bija ok!
Mūsu bildes, miegainas, saulainas un siltas, it īpaši pašā augšā esot. Stikla bunkuru, kurā mēs atradāmies, saule iesildīja īpaši saulaini. Un jā, ar šo dienu Londonā sākās ļoti saulainas un siltas dienas. Netipiski, bet patīkami.

Tālāk devāmies garā pastaigā, vienkārši šļūcot un baudot sauli. Apskatījām Abatiju, BigBenu, Vinstona Čērčila statujas (citi vīriņi arī tur bija). Iegājām, klusi pasēdējām svētās Margaritas baznīcā, netīšām iemaldījāmies zirgu gvardes parādē. Redzējām, ka cilvēki stāv kaut ko gaida, značit, kaut kam jābūt. Iespraucāmies rindā, skatamies zirgu rindas, un tūliņ pat arī notika parāde. Nu tīrā cūkas laime.
 Parāde visai īsa, dusmīgi vīriņi kaut ko bļaustījās viens uz otru un tad aizjāja. Vieniem bija melni apmetņi otriem sarkani, varbūt bļāva par to, ka vienam otram baigi nepiestāv? Nu kaut kā tā!

Turpmākajā dienas daļā izmantojām ''Hop in -hop off'' autobusus, kuri ved pa apskates cienīgākajām Londonas vietām un, ja kaut kas liekas izpētes cienīgs, mēs varam kāpt ārā un šitā lēkāt visu dienu. Mums nekas neinteresēja, izņemot vaska figūru muzeju, kas bija ieplānots. Tādā iepriekš nekad nebiju bijusi un diezgan skeptiski uz to skatījos. Kas tad tur tāds interesants var būt skatīties uz slavenību lelli???
Bet tomēr bija.
Piegāju pie Breda Pita viena centimentra attālumā un pētīju...pētīju....ilgi...tad pie Džonija Depa....pie Bībera, pie Džolijas, jej bogu vienā brīdī likās, ka viņi tūlīt sakustēsies un mani nobiedēs. Ieurbusies katra cilvēka ādas struktūrā, uzacu biezumā, skropstu garumā, lūpu izliekumā, acu skatienā, nepamanīju, ka Micīts jau taisa selfijus ar Kardašjanu un pozē ar katru no slavenībām. Tik rēcīgi.
Bet nu tādu istabu bija daudz, katra sadalīta pa nozarēm, pop zvaigznes, kino zvaigznes, politiķi, sportisti, filozofi.utt

Nenobrīnīties un neizskatīties katra cilvēka ausu caurumā un saskaitīt cik spalvas nāsīs :D
Biju nekaunīga un Nadālam aptaustīju mantību. a tur nekā nebija! Ak tu skāde! :D
Superīgs muzejs ar interaktīvām, interesantām un radošām izklaidēm. Tikām ierauti arī Šerloha Holmsa peripētiju izmeklēšanā, kur, šoriez dzīvi aktieri, mūs vilka arvien dziļāk un dziļāk speciāli šādam- mazam teatriālam uzvedumam noformētās telpās, gaiteņos, apstākļos, kas likās ellīgi patiesi.
Kad izstaigājāmies līdz pat zvaigžņu karu tēmai, muzeja ekspozīcija beidzās un nonācām atpakaļ realitātē Londonas ielās. Tā diezgan episki, Tikko braucām ar zvaigžņu karu kosmosa kuģi, kur blakus sēdēja, tas tur lielais pinkainais...

Bet nu sēdāmies sarkanajā divstāvīgajā autobusā un devāmies pa klasisko Londonu.
Garlaicīgi.
Ok izbraucām vēlreiz pa skaistājām izrotātajām ielām, garām tādai un tādai ēkai, baznīcai vai stabiņam, bet nu vairs tas nebija nekā tāda ievērības cienīga, kā tikai Towe bridge, ko gribējām apskatīt. Tiklīdz to ieraudzījām savu acu skatam, tā autobuss nogriezās un aizbrauca pa kaut kādu nesaprotamu maršrutu. Izrādās maršruts izmainīts, jo tiltu pašlaik remontē un tie, kas grib var kāpt ārā un ar kājiņām iet un skatīties uz to tiltu cik ilgi grib. Mēs to sapratām pašās beigās un drusciņ pikti un nenormāli izbadējušies atgriezāmies centrā. Lūkojām pēc kārtīgām ķīniešu vakariņām, jo to gribējās visvairāk. Nu ne jau ķīnieti apēst, bet viņa taisīto vistiņu, nūdeles, dārzenīšus, garneles, gaļiņu, iesmiņus, utt. Dabūjām arī un tik daudz, ka tagad atceroties, man vēl pietiek tās porcijas :D

Viss, diena cauri!
Knapi vilkdami savas pakaļkājas uz viesnīcas pusi, izslēdzāmies kā slēdzīši baltajos palagos.
Mani nesteidzīgie vīna vakari palika tāda kā ironija!! Tā domāju ka mierīgi pasēdēšu :D

Brīvdienas sākas

Sagaidījām savu pirmo rītu Londonā, entās stundas vienkārši blenžot viesnīcas griestos. Mēģinājām iemūžināt sajūtas un pavilkt laiku nebūtībā. 

Velkoties gandrīz vai pa zemi, aizgājām brokastīs un tik pat liegani atpakaļ uz numuriņu. Pilnīgi izpumpēti no iepriekšējā mēneša slodzes apēdām vairākus, sulīgus apelsīnus un atlūzām īsā apelsīnmiedziņā. 

Yes, lūk tieši tā mēs gribējām :)

Šodienas plāns - Greenwich rajona iepazīšana. Netipiskā Londonas daļa, kas tālu prom no centra un pēc draudzenes Zaigas ieteikumiem, pilna ar lietām, sajūtām un noskaņām, kas man, būtu akūti nepieciešama. 

Izkāpjot no metro stacijas, stiepāmies sajūtu līmenī, kaut kādā virzienā. Bija jāuzmeklē Grīnvičas tirgus. Rāmi ejot, ielas malā uzdūrāmies nelielam tirgoņu placim. Kā sacīt jāgriež iekšā un jāskatās kas tur ir. Šis bija antikvariātu un citu sūdiņu tirgus. Saimnieki, ilzikuši uz letes savas vecās servīzes, ekskluzīvus galda piederumus, tortes nažus ar stirnas kāju spala vietā, vecas grāmatas, bērnu rotaļlietas, antīkus apģerba gabalus, rokturus, spoguļus, svečturus. Ej tik skaties un jūsminies par britu avangardu. Sajūtu līmenī man tur daudz kas iepatikās, bet praktiskums paldies Dievam manā galvā runāja skaļāk, tāpēc par foršo atmiņu, Alisei kā suvenīru atvedām bērnu grāmatu par pīlēm no 50. gadiem un Renāram tipisko divstāvu Londonas autobusiņu retro versijā un pie tam zaļā krāsā. Nice.

Gājām tālāk un pēc pieciem soļiem atkal uzdūrāmies nākošajam tirdziņam. Pēc apjomiem varēja noprast, ka tas ir tas slavenais Grīnvičas tirgus. Malā jau kūpēja garda ēdiena smarža un vietējā kņada liecināja, ka te kaut kas notiek. 

Bet tas bija kārtējais ''sūdiņu'' tirdziņš ar teju visu iespējamo. Pēc izmēriem daudz plašāks un vilka sevī iekšā arvien dziļāk un dziļāk. Es paspēju uzķerties uz turku uzkodas, kas bija ļoti ņjammīga un pelēkajai dienai kā radīta. Silta un kūpoša spinātu pļocka lavašmaizē.

Ilgi tur negribējām kavēties, tāpēc turpinājām ceļu. Arhitektūra patīkama un vienkārša. Nekādu debesskrāpju vai steigas. Bija mierīga un plūdena svētdienas diena, līdz beidzot ar cilvēku pūļa virpuli tikām ierauti lielajā bazārā. 

Kalnciema tirdziņš Nr. 2! Visa kā tik daudz..gan ēdienu, gan amatnieku darinājumu, visādu brīnumu un arī jau sen redzētu lietu. Pavirši izšļūkājām caur galdu rindām un metāmies metropoles gastronomiskajā dažādībā. Micīts jau pie pirmā stenda priekā iekliedzās un abas rokas piepirka pilnas ar portugāļu gardumiem. Viņam šī valsts- svēta lieta. Protams arī es nekad neatsakos no ''pasteis de nata'' kremkūciņas. Šajā plašajā piedāvājumā pagaršojām pa kriksītim no visa: Jamaikas kokosriekstu gardumu, Brazīliešu čurros, britu vietējo zemesriekstu pastēti utt. utt, bet piedāvājumi stiepās aizvien plašāk un plašāk...sicīlija, spānija, taizeme, ķīna, itālija, indija, līdz paši, biegās nespēdāmi izlemt, ko ēdīsim pusdienās un aizgājām katrs pie sava izredzētā stenda :)

Krietns laiks bija pagājis un apgājuši līkumiņu ap Grīnvičas rajoniņu, devāmies uz Hyde park, Londonas sirdī. 

Bija jāmēģina ar otro piegājienu iespraukties izslavētajā ''Winter wonderland''pasaulē.

Ar savu prioritātes biļeti rokās, notirinājāmies garām apsargiem un bijām iekšā Ziemassvētku pasakā. Bet nu ne līdz galam - pietrūka sniega :) Noskaņa protams atbilstoša: karstvīna smarža, salda cukura smarža, gaismiņas, rotājumi, koka tirgus būdiņas, publiskā slidotava un protams pats ''wonterlands''. Milzīgu atrakciju čupa, gan mazākas, gan lielākas, trakas, trakākas, pārgalvīgas un vispārgalvīgākās. Metropoles cienīgas izklaides, kurās tikām ierauti arī mēs. 

Sākām ar senioru izklaides cienīgu, proti, izbraucienu ar panorāmas ratu, kas ļāva visu iepazīt no augšas, skaistā un naksnīgā Londonas centrā. Biļete uz šo bija obligāti jānopērk, lai mēs tiktu pie kārotās prioritātes biļetes, kas ietaupīja mūsu laiku, kuru būtu patērējuši gaidot rindā.

Tomēr mums kā zaķpastalām pat no šī bija bail, jo vagoniņš augstumā viegli šūpojās, tāpēc lai panikā neārdītos pa krēsliem, labāk bija bučoties un neskatīties apkārt :D

Novērtējuši atrakciju parka krāšņo piedāvājumi, spējām tikai fantazēt kā ir tajā, tajā un tajā atrakcijā, bet tad satiku savu māsīcu Sintiju, kura Londonas virpulī ir ierauta jau 7. gadus un kopīgi devāmies mazliet paālēties. 

Priecājāmies un spiedzām, kamēr mūsu ķermeņus mētāja augšup, lejup metāla bomji, kostrukcijas un vagoniņi, līdz beidzot attapāmies arī vistrakākās atrakcijas virsotnē. Saucās ''Hangover'', kur no 85. metru augstuma mēs kritām lejā sasniedzot 100 km/h kaut kādās 2-3 sekundēs. Kādu laiku pēc tam nerunāju, bet tas bija gana forši, lai atcerētos. Katrā ziņā pirmo reizi bija baudītas tik vērienīgas atrakcijas, Bet nu pēc māsīcas teiktā: ''Tas kas ir Londonā salīdzinot ar Ameriku ir bērnu autiņu līmenī''. Nu tad sorry ja! :D

Nu lūk , tā tās dienas mums arī paiet. Nekur neskrējām, neko ārprātīgi neieplānojām, vienkārši ļaujot kā diena paiet.

Izņemot rītdienu...

Londona - Post Nos izaicinājums.

Ceļojuma aizsākums bija manā dzimšanas dienā, kad atkal saņēmu savu vismīļāko dāvanu no vismīļākā.
Skaidrs bija tik viens, ka tas ir kaut kāds uzņēmums, kurš veido avantūru izbraucienus nezinot galamērķi, par to paziņojot dienu pirms izlidošanas.
Te neliela sarakste ar Post Nos puišiem:
Post Nos: ''Mēs sagatavojam piedzīvojumus par budžeta cenām un, lai labāk noteiktu kurā virzienā orientēties, ir jāatbild uz šiem 3 apgalvojumiem:
1. Varu lidot jebkurā laikā
2. Nav nepiemērotu apstākļu, ir tikai nepiemērtots apģērbs.
3. Man patīk visas valstis bez izņēmumiem.

It kā jau loģiski- īstam avantūristam būtu uzreiz pinā balsī jākliedz : ''JĀ JĀ JĀ'', bet es atbildēju šādi:
1. ''Nē''
2. ''Nē''
3. ''Nē''
Ar katru uzrakstīto ''Nē'' mana iekšējā Sanita sarāvās mazāka un mazāka, bet nu mēs nevarējām lidot jebkurā laikā, sākumā bija jāsaskaņo bērnu aukļu jautājums, un uz ''Suņa laiku apgabaliem'' arī kaut kā negribējās, jo bija pagājis liels laiks no pēdēja ceļojuma, tāpēc gribējas vairāk pabaudīt nevis izdzīvot zem laikapstākļu uzliktā likteņa un jā, man patīk visas valstis, bet ceļot patīk arvien uz jaunu un jaunu debespusi, tāpēc atgriezties uz kādu ''izčamdītu''valsti negribējās, pasarg Dies' vēl Spāniju kur pabūts 5 nedēļas.
Tā nu 18. jūlijā uzzinājām, izlidošanas datumu un te nu varēja sākties fantazēšana par noslēpumainā ceļojuma galamērķi. Bet tikai ne man. Pat domas kaut kā tik tālu nespēja aizlidot, jo man galvenais bija dabūt brīvdienas. Vienalga kur...
Bet nu ne jau Londonā!!! Až šoku ķēru. Tā bija pēdējā vieta kur gribējās, ja arī gribējās pafantazēt par galamērķiem...
Ne mums metropoles patīk, ne arī vilināja uz to pusi. Plus vēl mūždien tur esošais apmākušais laiks un viegli miklie nokrišņi. ...
Iuuuu..... bet nu neko, domājām, gan jau būs labi un uz ātru roku ķērām grābām kaut kādu ne būt informāciju ko darīt netipiskajā Londonā. No standarta izklaidēm gribējās izvairīties, tverot nezināmo Londonu, uzzinot, atklājot un iedvesmojoties. Cerēju ka tā arī būs.

Lidojuma dienā bijām laimīgi!
Atstājām aiz sevis rūpes, pienākumus, atbildības un milzīgu nogurumu, sēdāmies ļotenē un bzzzzz projām.

Londona mūs sagaidīja ar ātru un operatīvu darbību. Lidosta-autobuss, autobuss-centrs, centrs - metro, metro - Brixton tirdziņš. Tas viss notika mērkaķa ātrumā. Metrapole mūs ierāva kā melnajā caurumā. Laiks pazuda, sajūtas uzplauka un mēs jau pirmajā vakarā iemīlējām šo pilsētu.
Brixton market - zinājām, ka te mums jānokļūst dēļ krāsainās atmosfēras, čillīgās noskaņas un tautību dažādības pēc. Nu par tām tautībām pietiktu ar metro vagonu. Raiba publika, kā jau metropolē. Rindiņā viens blakus otram sēž ķīnietis, indietis, brazīlietis un āfrikānis. Tas jums nevienam nav nekāds pārsteigums. Bet par tiem tirdziņiem runājot, tādu Londonā ir kvantums. Katrs savā nostūrī, katrs ar kādu sev raksturīgu esenci, bet visiem viena birka karināma: ''Kalnciema kvartāla tirdziņš'' :D

Amatnieku darinājumi, pašceptas kūkas, humpalu stendi, sojas vaska sveces, izšuvumi, rotaslietu ķibinājumi un tas viss ar uzsrūvētu cenu Angļu stilā. Bet pats labākais ēdienu dažādība.
Brixton markets bija patiesāks, vairāk ar ielu tirgotājiem, tipisku pārtikas tirgošanos un foršu ēdināšanas zonu.
Izdekorēts ''tralallā'' stilā ar virteņbumbām. kur sasistā dēļu šķūnī ar plastmasas glāzēm rokā tusējās hipiji.

Mēs no ieejas un izejas brīža lēni plūstot apēdām Jamaikas pīrāgu, Marokas bageti un Japānas omleti. Visi tradicionāli ēdieni ar konkrētās valsts produktiem un garšvielām. Receptēs dziļāk nebraukšu iekšā (prasiet privāti).Bet galvenais ka bija ņammīgi!! Ellē ņammīgi!!!

Kā jau teicu, laiks Londonā pazūd, pilsētas milzīgie attālumi burtiski iznīcina un nu jau bija iestājusies krēsla.
Devāmies atpakaļ centra virzienā.
Piebildīšu, ka mums katrā dienā bija paredzētas divas aktivitātes, kas ļautu mums mierīgi un nesteidzīgi izbaudīt dienu.
Tātad pirmā aktivitāte bija Brixton rajoniņa iepazīšana un otrā Winter wonderland apmeklējums. Ikgadējs izklaides parks, ko uzstāda ap Ziemassvētku laiku centrālajā pilsētas parkā- Hyde park.
Tas bija sestdienas vakars. Diena pirms pirmās Adventes.
Nereāli!!!! Cilvēku gūzma, kas stiepās ieejas vārtu virzienā bija tā kā septiņas, nē desmit mūsu Stockmann trakās dienas.
Tad apjautām šīs pilsētas pārblīvēto iedzīvotāju skaitu. Der zināt: lai Tev nebūtu jāizstāv šī Stockmann trako desmit dienu rinda, par paaugstinātu samaksu ir iespēja iegādāties prioritātes ieeju, kas pa atsevišķi norobežotu ieeju ļauj fiksi un cēli ieiet teritorijā staltu muguru visiem pasoļojot garām.
Tajā vakarā mēs cēli apgriezāmies apkārt un devāmies atpakaļ, lai šādas prioritātes izmantotu turpmākajās dienās. Lūk kāda metropoles pieredze.
Tā vietā devāmies vienkāršā pastaigā pa centrālajām ielām, kas pēc māsīcas ieteikuma šajā Ziemassvētku laikā ir īpaši greznas, to man arī vajadzēja, lēni pašļūkt pa ielām un patīksmināies par lampiņām :D
Sanāca ļoti lēni....jo bija taču Black friday night sales!! Atkal tās pašas ''Stockmann trakās dienas'', tikai Londonas apmēros un pa centrālajām iepirkšanās ielām, kur zibinājās apkārt Gucci, Prada, Michaels Kors, Massimo Dutti maisiņi pusaugu meiteņu rokās.
Kosmētikas veikalā mani aicināja iekšā un piedāvāja tēju. Pie smaržu veikaliem ārā stāvēja divi gvardes sargi un deva ar aromātu piesūcinātu zīdam līdzīgu lakatiņu (nevis papīra loksnīti). Nu tā jauki, ne! :)

Mēs zibinājām pretī. Skaisti jau bija, ko tur lieki! Apjomi iespaidīgi, kas te-Rīgā, dekorāciju skaita ziņā uz visu pilsētu, tur uz vienu krustojumu!
Priecīgu pirmo Adventi mīlīši!
Nav svarīgi cik ārīšķīgi esam - svarīgāk, cik mīlestības iekšā mums sēž un esam laimīgi ar to kas mēs esam.