Viņa ir neparedzama. Nekad neatklās noslēpumus un iepriekš izsapņotus plānus, perinās tik ilgi, kamēr tie realizēsies. Spontāna, mērķtiecīga, pārsteidzoša, bezkaunīga un drosmīga. Viņas vārds ir Sanita Indrika.
Pirms došanās uz Barselonu izlasīju nesen publicētu Gunāra Kalniņa interviju žurnālā "Sestdiena". Tā kā biju aktīva viņa fane apmēram ap septīto klasi, mani joprojām uzrunā viss, kur pielikts viņa radošās darbības pirksts. Nekas jau nemainās, ja par vienu vai otru jaunības elku interese ar laiku mazinās. Taču palielinās pavisam citas vērtības, kā piemēram cieņa. Tā ir arī cieņa pret sevi, pēc gadiem apjaušot savu piederību kādai izpausmei, šajā gadījumā fanošanai. Un es ar to ļoti lepojos. Pēc intervijas izlasīšanas uzzināju, ka šamējais dzīvo Barselonā. Ilgi, protams, nedomāju un aizrakstīju viņam skaistu vēstuli par "Fanes stāstu" pirms 12 gadiem un tagad. Viņš atbildēja!!!
Un bija skaidrs, ka mēs satiksimies un varēsim papļāpāt par "Tiem" laikiem.
Dienā, kad ar Dinu ielidojām Barselonā, man uz telefonu atnāca ziņa no Gunāra, kas vislabāk būtu satikties tās pašas dienas vakarā. Kā reiz, līdz vakaram nebija tālu un pamazām devāmies uz satikšanās vietu. Pirms tam ieejot kādā veikalā, pie manis piesteidzās lokšķēru prezentētājs un ķērās iekšā manos matos, lai ielocītu spīdīgas lokas. Tā matu panna ar kaut kādu ūberīgo pārklājumu, kas nebojā matus un bla bla blā. Es, protams, nepretojos un teicu, ka kā reiz trāpīja, jo es dodos uz tikšanos. Dina arī tika normāli saskruļļota, par ko viņa nebija dikti priecīga, jo ir taisno matu piekritēja.
Lai nu kā tur ar tiem matiem, bet par gaidāmo tikšanos līdz pat mantu galiņiem, biju mierīga un relaksēta. Gunārs sagaidīja ar ļoti ciešu un ilgu apskāvienu un atlikušais vakars paskrēja kā nebijis. Tik viegli, tik vienkārši, nepiespiesti un reizē arī dziļi, jo 3,5 stundu garumā tā arī bija, ka runājām par dzīvi, draugiem, iedvesmas avotiem, laimi, smaidiem un sajūtām. Pārņēma tāda sajūta, ka esam satikušas ilgi neredzētu draugu, jo visu laiku aizrautīgi sarunājāmies, smējāmies un vilkām viens otru uz zoba. Tik neticami ticami, ka mazās meitenītes sapnis - "Kā gribētos kādreiz pasēdēt kopā ar Gunāru Kalniņu un padzert tēju," IR PIEPILDĪJIES!!!
Pēc tikšanās iestājās pilnīgs miers un skaidra sajūta, ka turpmākais laiks, ko pavadīsim Spānijā būs veiksmīgs. Viņš ar savu gaišo auru deva neapzinātu svētumu.
Arī tagad - dienas Barselonā ir pagājušas mierīgi, bet ne bez veiksmīgām nejaušībām. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek!!! ***Gunārs: Tu esi ļoti mainījusies....ļoti ļoti mainījusies! ***G: Gribi zināt kā?? ***G: Tu esi TRAKA!!! :) *** No sarunas ar Gunāru, kad iedevu viņam bildi no pirmā kopīgā fanu pasākuma 2001 gadā.
Pirms došanās uz Barselonu izlasīju nesen publicētu Gunāra Kalniņa interviju žurnālā "Sestdiena". Tā kā biju aktīva viņa fane apmēram ap septīto klasi, mani joprojām uzrunā viss, kur pielikts viņa radošās darbības pirksts. Nekas jau nemainās, ja par vienu vai otru jaunības elku interese ar laiku mazinās. Taču palielinās pavisam citas vērtības, kā piemēram cieņa. Tā ir arī cieņa pret sevi, pēc gadiem apjaušot savu piederību kādai izpausmei, šajā gadījumā fanošanai. Un es ar to ļoti lepojos. Pēc intervijas izlasīšanas uzzināju, ka šamējais dzīvo Barselonā. Ilgi, protams, nedomāju un aizrakstīju viņam skaistu vēstuli par "Fanes stāstu" pirms 12 gadiem un tagad. Viņš atbildēja!!!
Un bija skaidrs, ka mēs satiksimies un varēsim papļāpāt par "Tiem" laikiem.
Dienā, kad ar Dinu ielidojām Barselonā, man uz telefonu atnāca ziņa no Gunāra, kas vislabāk būtu satikties tās pašas dienas vakarā. Kā reiz, līdz vakaram nebija tālu un pamazām devāmies uz satikšanās vietu. Pirms tam ieejot kādā veikalā, pie manis piesteidzās lokšķēru prezentētājs un ķērās iekšā manos matos, lai ielocītu spīdīgas lokas. Tā matu panna ar kaut kādu ūberīgo pārklājumu, kas nebojā matus un bla bla blā. Es, protams, nepretojos un teicu, ka kā reiz trāpīja, jo es dodos uz tikšanos. Dina arī tika normāli saskruļļota, par ko viņa nebija dikti priecīga, jo ir taisno matu piekritēja.
Lai nu kā tur ar tiem matiem, bet par gaidāmo tikšanos līdz pat mantu galiņiem, biju mierīga un relaksēta. Gunārs sagaidīja ar ļoti ciešu un ilgu apskāvienu un atlikušais vakars paskrēja kā nebijis. Tik viegli, tik vienkārši, nepiespiesti un reizē arī dziļi, jo 3,5 stundu garumā tā arī bija, ka runājām par dzīvi, draugiem, iedvesmas avotiem, laimi, smaidiem un sajūtām. Pārņēma tāda sajūta, ka esam satikušas ilgi neredzētu draugu, jo visu laiku aizrautīgi sarunājāmies, smējāmies un vilkām viens otru uz zoba. Tik neticami ticami, ka mazās meitenītes sapnis - "Kā gribētos kādreiz pasēdēt kopā ar Gunāru Kalniņu un padzert tēju," IR PIEPILDĪJIES!!!
Pēc tikšanās iestājās pilnīgs miers un skaidra sajūta, ka turpmākais laiks, ko pavadīsim Spānijā būs veiksmīgs. Viņš ar savu gaišo auru deva neapzinātu svētumu.
Arī tagad - dienas Barselonā ir pagājušas mierīgi, bet ne bez veiksmīgām nejaušībām. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek!!! ***Gunārs: Tu esi ļoti mainījusies....ļoti ļoti mainījusies! ***G: Gribi zināt kā?? ***G: Tu esi TRAKA!!! :) *** No sarunas ar Gunāru, kad iedevu viņam bildi no pirmā kopīgā fanu pasākuma 2001 gadā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru