Man Jums notiekti ir jāpastāsta par Valensiju.
Šī ir pavisam atšķirīga pilsēta, salīdzinot ar Barselonu. Ja Barselona bija vairāk vēsturiska un aizgrāba dažādās pilsētas panorāmas ar vairāku gadsimteņu paliekām, tad te Valensijā šķet, ka vakar ir atnācis kāds māsu laiku arhitekts un realizējis savus kosmiskos sapņus. Pie tiem var pieskaitīt operas namu, muzeju un vēl dažādas ēkas, kas ņigu ņagu katra par sevi dižojas un šķiet, ka naktīs tur tusē citplanētieši.
Tieši tāda man bija sajūta, kad ievēroju šo ēku kompleksus.
Dīvaini kupoli, apaļas, noslīpētas virsmas, baltas un dikti kosmiskas.
Vecpilsētas rajons, protams, diži pretējs. Skaists, vēsturisks un ar savu auru... Varbūt tagad runāšu ne tik daudz par pilsētu, bet par to kā mēs te pavadam savu laiku.
Tātad jāsāk ar to, kā mēs te ieradāmies.
Vienmēr šķiet interesanti kāds būs pirmais šoferis Spānijā, kas mūs uzņems savā automašīnā.
Kad tēmējām ārā no Barselonas, kādā mazā ciemā apstājās kāda sarkana mašīna un šalis nejautāja, kur mēs dodamies, bet gan vai man ir marihuāna?
Tad sekoja daudzi citi jautājumi vai es vispār smēķēju utt., bet nu beigās čalis bija dikti jauks un mūs pavizināja normālu gabaliņu gar jūras krastu.
Viņš pats dīdzējs un pilnīgs haļavčiks-cilvēks ar īzī- pīzī dzīvīti un ar uztinamo tabaciņu pie ātruma pārslēdzēja.
Mūzikas disku izvēle viņa mašīnā bija dikti plaāa un arī man bija jācilā viņa disku mape, kad ikreiz pēc divām dziesmām viņš izdomāja atkal nomainīt disku.
Nu dīdzējs taču :D
Skats protams, ko mēs redzējām, mūs aizgrāba. Riņķojām gar kalna ārējo malu, no kuras visu laiku varēja nolūkoties uz zilo jūras krastu. Diena bija diezgan gara, jo mērojām vienu no visgarākajiem maršrutiem, visa plānotā ceļojuma laikā.
Tie bija aptuveni 400 km sešās stundās. Pārējie attālumi būs uz pusi īsāki.
Iespējams :)
Nu tagad gan par hostu Valensijā... Čalītis, kas sagaidīja pilsētá bija Lou. Dzīvo pašā centrā, trešajā stāvā un sestajā dzīvoklí (ja nu kas :)) Tur tiešām bija vajadzíga ekskursija, ar ko viņš arī sāka, kad tajā iegājām.
Istaba viņam pašam, māsai, vecākiem, viesistaba, ēdamistaba, vannasistaba, istaba ciemiņiem ar atsevišķu vannasistabu, virtuve un noliktava. Bišķiņ jau žoklis atkārās, bet nevarējām tēlot stulbas un tādas, kas Rundāles pilī nav bijušas. Bet jāsaka, ka Rundāles pili, iespiestu septiņu istabu dzīvoklī,es redzēju pirmo reizi.
Ļoti draudzīgs un sirsnīgs puisis.
Pusdienās mūs pārsteidza ar uzklātu galdu ēdamistabā, pašbrūvētu tomātu zupu un lielosko un vienkāršo ēdienu - patatas.
Klāt vīniņš, aiz loga plus 38 grādu saule un labas sarunas.
Svarīgs fakts, kas ir jāpiemin ir mūsu garās pastaigas pa pilsētu.
Mēs klīdām plūdām un šļūcām. Iepriekš mums bija plāns noiet daĺu no izslavētā Santjago svētceĺojuma maršruta, tad jāsaka, ka tieši iešanas ziņā, mēs to būsim realizējušas uz 100 %.
Šajās pirmajās četrās dienās, esam nostaigājušas aptuveni 100 km.
Es nepārspīlēju, jo aprēķinot vidējo pārvietošanās ātrumu stundā un nostaigāto stundu skaitu diená - tā arī sanāk. Un mums tas ļoti labi patīk!!!
Neviens mūs nekur nedzen, ejam tur, kur acis rāda un atpūtas brīžos blenžam vienā punktā un sākam smieties no tā, ka secinam, ka mūs jau neviens nevar apstādināt - mēs esam kā uzvilkti pulksteņi!!! :) Kad sapratām, ka pārskatīšanās pēc, mums priekšā ir vēl viena pilna diena Valensijā, izlēmām doties uz netālu esošo sāls ezeru Albufera dabas parkā.
Sanāca neparedzamais un plānoto 9 km vietā, mēs nobraucām aptuveni 40 km, jo bikiņ iemaldījāmies ne tur. Bet tiešii labi un interesanti, jo tikām izvizinātas caur tādiem ceļiem un nostūriem, kur parasts tūrists nemūžam nebūtu iemaldījies.
Braucām garām rīsu plantācijām, kurus viņi audzē savai izslavētajai paeljai, kas nāk tieši no Valensijas.
Braucām pa tik šauriem zemes ceļiem, ka vai nu...Toties ieraudzījām arī ārprātīgi reti sastopamās vietas, kur audzē kartupeļus. (Kartupeļi maksā trīs reizes dārgāk par apelsīniem, turklāt apelsīnus mums te sviež pakaļ).
Daudzviet tie stāv ārā kastēs, kā sacīt : ¨Še - ņem. Un mēs arī ņemam :)
Pa vidu neplānotajam izbraucienam, nonācām mazpilsētā Cullera, ar identiska tipa ¨Hollywood¨ burtu izkārtojumu augstu kalnos.
Nu re un tā jau kādu trešo stundu mēs te sēžam pie sālsupītes, kas savieno jūru un ezeru, kas bija mūsu šīs dienas mērķis.
Domāju, ka ar šo beigšu, bet nevaru nepieminēt braucienu atpakaļ uz pilsētu.
Īsumā: Izlīdām no krūmu biezokņa, kas stiepās gar ezeru, pacēlām uzrakstiņu un apstājās mašīna.....melns kabriolets.
Wiiii wiii wiiii - karoč mati pa gaisu, spidometrā 140 km/h, pēc četrām minūtēm bijām pilsētā un smaids pa visu ģīmi. Zin kā- pirmās reizītes jau vienmēr paliek atmiņā un man šoreiz bija tāda- Spānijā...Valensijā...12 maijā :)
Šī ir pavisam atšķirīga pilsēta, salīdzinot ar Barselonu. Ja Barselona bija vairāk vēsturiska un aizgrāba dažādās pilsētas panorāmas ar vairāku gadsimteņu paliekām, tad te Valensijā šķet, ka vakar ir atnācis kāds māsu laiku arhitekts un realizējis savus kosmiskos sapņus. Pie tiem var pieskaitīt operas namu, muzeju un vēl dažādas ēkas, kas ņigu ņagu katra par sevi dižojas un šķiet, ka naktīs tur tusē citplanētieši.
Tieši tāda man bija sajūta, kad ievēroju šo ēku kompleksus.
Dīvaini kupoli, apaļas, noslīpētas virsmas, baltas un dikti kosmiskas.
Vecpilsētas rajons, protams, diži pretējs. Skaists, vēsturisks un ar savu auru... Varbūt tagad runāšu ne tik daudz par pilsētu, bet par to kā mēs te pavadam savu laiku.
Tātad jāsāk ar to, kā mēs te ieradāmies.
Vienmēr šķiet interesanti kāds būs pirmais šoferis Spānijā, kas mūs uzņems savā automašīnā.
Kad tēmējām ārā no Barselonas, kādā mazā ciemā apstājās kāda sarkana mašīna un šalis nejautāja, kur mēs dodamies, bet gan vai man ir marihuāna?
Tad sekoja daudzi citi jautājumi vai es vispār smēķēju utt., bet nu beigās čalis bija dikti jauks un mūs pavizināja normālu gabaliņu gar jūras krastu.
Viņš pats dīdzējs un pilnīgs haļavčiks-cilvēks ar īzī- pīzī dzīvīti un ar uztinamo tabaciņu pie ātruma pārslēdzēja.
Mūzikas disku izvēle viņa mašīnā bija dikti plaāa un arī man bija jācilā viņa disku mape, kad ikreiz pēc divām dziesmām viņš izdomāja atkal nomainīt disku.
Nu dīdzējs taču :D
Skats protams, ko mēs redzējām, mūs aizgrāba. Riņķojām gar kalna ārējo malu, no kuras visu laiku varēja nolūkoties uz zilo jūras krastu. Diena bija diezgan gara, jo mērojām vienu no visgarākajiem maršrutiem, visa plānotā ceļojuma laikā.
Tie bija aptuveni 400 km sešās stundās. Pārējie attālumi būs uz pusi īsāki.
Iespējams :)
Nu tagad gan par hostu Valensijā... Čalītis, kas sagaidīja pilsētá bija Lou. Dzīvo pašā centrā, trešajā stāvā un sestajā dzīvoklí (ja nu kas :)) Tur tiešām bija vajadzíga ekskursija, ar ko viņš arī sāka, kad tajā iegājām.
Istaba viņam pašam, māsai, vecākiem, viesistaba, ēdamistaba, vannasistaba, istaba ciemiņiem ar atsevišķu vannasistabu, virtuve un noliktava. Bišķiņ jau žoklis atkārās, bet nevarējām tēlot stulbas un tādas, kas Rundāles pilī nav bijušas. Bet jāsaka, ka Rundāles pili, iespiestu septiņu istabu dzīvoklī,es redzēju pirmo reizi.
Ļoti draudzīgs un sirsnīgs puisis.
Pusdienās mūs pārsteidza ar uzklātu galdu ēdamistabā, pašbrūvētu tomātu zupu un lielosko un vienkāršo ēdienu - patatas.
Klāt vīniņš, aiz loga plus 38 grādu saule un labas sarunas.
Svarīgs fakts, kas ir jāpiemin ir mūsu garās pastaigas pa pilsētu.
Mēs klīdām plūdām un šļūcām. Iepriekš mums bija plāns noiet daĺu no izslavētā Santjago svētceĺojuma maršruta, tad jāsaka, ka tieši iešanas ziņā, mēs to būsim realizējušas uz 100 %.
Šajās pirmajās četrās dienās, esam nostaigājušas aptuveni 100 km.
Es nepārspīlēju, jo aprēķinot vidējo pārvietošanās ātrumu stundā un nostaigāto stundu skaitu diená - tā arī sanāk. Un mums tas ļoti labi patīk!!!
Neviens mūs nekur nedzen, ejam tur, kur acis rāda un atpūtas brīžos blenžam vienā punktā un sākam smieties no tā, ka secinam, ka mūs jau neviens nevar apstādināt - mēs esam kā uzvilkti pulksteņi!!! :) Kad sapratām, ka pārskatīšanās pēc, mums priekšā ir vēl viena pilna diena Valensijā, izlēmām doties uz netālu esošo sāls ezeru Albufera dabas parkā.
Sanāca neparedzamais un plānoto 9 km vietā, mēs nobraucām aptuveni 40 km, jo bikiņ iemaldījāmies ne tur. Bet tiešii labi un interesanti, jo tikām izvizinātas caur tādiem ceļiem un nostūriem, kur parasts tūrists nemūžam nebūtu iemaldījies.
Braucām garām rīsu plantācijām, kurus viņi audzē savai izslavētajai paeljai, kas nāk tieši no Valensijas.
Braucām pa tik šauriem zemes ceļiem, ka vai nu...Toties ieraudzījām arī ārprātīgi reti sastopamās vietas, kur audzē kartupeļus. (Kartupeļi maksā trīs reizes dārgāk par apelsīniem, turklāt apelsīnus mums te sviež pakaļ).
Daudzviet tie stāv ārā kastēs, kā sacīt : ¨Še - ņem. Un mēs arī ņemam :)
Pa vidu neplānotajam izbraucienam, nonācām mazpilsētā Cullera, ar identiska tipa ¨Hollywood¨ burtu izkārtojumu augstu kalnos.
Nu re un tā jau kādu trešo stundu mēs te sēžam pie sālsupītes, kas savieno jūru un ezeru, kas bija mūsu šīs dienas mērķis.
Domāju, ka ar šo beigšu, bet nevaru nepieminēt braucienu atpakaļ uz pilsētu.
Īsumā: Izlīdām no krūmu biezokņa, kas stiepās gar ezeru, pacēlām uzrakstiņu un apstājās mašīna.....melns kabriolets.
Wiiii wiii wiiii - karoč mati pa gaisu, spidometrā 140 km/h, pēc četrām minūtēm bijām pilsētā un smaids pa visu ģīmi. Zin kā- pirmās reizītes jau vienmēr paliek atmiņā un man šoreiz bija tāda- Spānijā...Valensijā...12 maijā :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru