Seviljas autobus, matadors un santjago celsh

Lidz Seviļai nokļuvām ar vienu masšīnu. Tas bija jauns vīrietis, kurš aizlaidies no sievas un darba. Kā sacīt paņēmis smadznēm pīppauzi, lai dažas dienas vienatnē sakārtotu domas. Pa ceļam runājoties izrādījās, ka vinš ir viens no miljoniem cilvēku, kas ir merojis pilno ~ 800 km Santjago ceļu. Iegājam sīkās detaļās un daudz uzzinājām jaunu par šo pasaulslaveno svētceļojumu. Seviļā dzīvojām pie Gonzalo-laipna vīrieša, kas dzīvo mazā, mājīgā dzīvoklītī pasšā centrā. Viens no viņa lepnumiem ir vectēvs, kas ir bijis slavens matadors un piedalījies neskaitāmās vēršu cīņās. Vinš miris 100 gadu vecumā un par viņa sasniegumiem liecina izkārtne pie Ganzola istabas sienas ar sertifikātu par vectēva bijušo amatu. Pilsēta kā jau pilsēta. Dižena, gracioza un ar siltu sauli pielieta. Apskatījām te pilnīgi visu. Tā kā Gonzalo strādā tūrisma industrijā, vinš mums piedāvāja tūristu autobusa biļetes, kas ļautu apskatīt pilsētu daudz labāk. Protams, izmantojām šo piedāvāto iespēju un otrajā dienā devāmies ar to izbraukt. Šis notikums manā dzīvē bija pirmo reizi, un jāsaka, ka bruciens tūristu autobusā nekad nebija vilinājis, lai arī kādā pilsētā es atrastos. Jautrāk bija Dinai, jo viņa sēdēja labajā pusē pie malas, kas nozīmēja to, ka ikreiz, kad koku zari noliecas zemāk kā vajag - visiem autobusā vajadzēja sargāt savu pauri, lai ātrumā braucot kāds nejaušs zars neiešautu pa ģīmi. Tas atkārtojas vairākas reizes, līdz ar to labās puses pasažieri klanīja galvas kā strausi. Sniegtā informācija bija sausa un garlaicīga, bet piemiņā no brauciena man tagad ir koši oranžas austiņas. Tvērām pilsētas gaisotni, nejauši piedaloties vērienīgā studentu parādes gājienā, kuri pauda viedokli:"Kaut kādu". Iejukām tūkstoš studentu ''upē'' un pēc tam atdūrāmies parkā, kur es nokavēju Eirovīziju, dzerot sangriju.