Homeless

Nemaz nebija jāpienāk nākošai dienai, lai ienestu kaut ko jaunu mūsu dzīvē. Jau tajā pašā vakarā visādu, citādu un dīvainu apstākļu dēļ, mēs palikām bez nakstmājām. Ierobežoto līdzekļu dēļ- mēs nedevāmies uz kādu tur hoteli (nav jau tā, ka mums nebija naudas, vienkārši šī ceļojuma mērķis ir izdzīvošana, piedzīvojumu tveršana un iekļaušanāš vienā konkrētā nauda summā).Pie tā mēs arī pieturējāmies un meklējām kur pārlaist nakti,taču nakts darīja savu un mēs bijām ar mieru patērēt naudu neparedzētiem gadījumiem. Mums jau vēl bija tie 2o Eiro, ko iedeva kāds šoferis Itālijā.
Pa dienu klaiņojot pa pils ētu jau bijām pamanījušās kādu josteli un uz to arī devāmies, spriežot necik daudz jau nebūs jāmaksā jo kā nekā Serbija.
Nonākot līdz hostelim, bija jauns pavērsiens - tas bija ciet. Ķipa cilvēkus uzņem tikai no 8:00-14:00 un no 15:00-22:00, bet tad bija jau krietni pāri.
Prātā uzreiz iezagās jauna doma - laist pa riktīgo un bomžoties līdz galam. Uzkāpām tās pašas mājas piektajā stāvā, sapratām, ka būs ideāla vieta nakts migai.
Pārkāpušas pāri visām savām ētikas un estētikas normām izklājāmies gaitenī un ierušinājāmies savos guļammaisos.
Iemigšanas daļa bija tāda raustīga, jo ik pa brīdim kāds gāja un nāca. Par laimi tas notika tikai līdz trešajam stāvam.
Par laimi līdz pat pašam rītam neviens līdz mūsus stāvam nenonāca. I labi vien ka tā, savādāk nācējs būtu normāli no mums atrāvies :)
Pa nakti atrodoties šādos apstākļos jau sākām perināt dažādas pašaizsardzības metodes. Visticamāk mēs varētu vien nošpļaudīt to, kas mūs gribetu patraucēt, jo ne mums kādas nūjiņas bija ar ko iebelzt, ne mums pašām bija spēka cīnīties ar kādu.
No rīta, es pat teiktu diezgan normālā skatā un sajūtā, devāmies ārā no pilsētas, vien tirgū paguvām nopirkt 3 ābolīšus par pēdējām septiņām šīs valsts naudiņām. Miegs bija atjaunojis spēkus un bijām gatavas vienam no sī ceļojuma garākajiem posmiem: Belgrada - Skopje 432 km!