Ļubļana

Vēl mazliet par to kā mēs nokļuvām līdz šai pilsētai. Pēdējais vīrietis un spilgtākais tēls, kas palicis atmiņā, bija kāds laipns šoferis, kas mūs uzņēma savā automašīnā. Ceļš līdz Ļubļanai nebija tas jautrākais,jo šoferis visa ceļa garumā pūta un elsa, jo bija stipri savainojis kāju. Slāpējot sāpes, čalis, savu nezin kur iegrūzto kāju bija apklājis ar kaut kādu apģērba gabalu un pa virsu, visa ceļa garumā, turēdams palielu ledus maisu, mēģināja noturēties uz ceļa.
Kādus 10 km pirms Ļubļanas, viņš jau bija pamanījies maisu piesiet pie stūres, lai visu laiku maiss nebūtu jāpietur ar roku, kad es šausmās ieraudzīju bīstamu manevru, proti, krustojumā griežoties viss ledus gabaliņu maiss blaukšķēdams apvēlās pāri stūrei un pēc tam atkal tikpat skaļi atpakaļ. Vaiiiiiii, tas bija bīstams brauciens, jo viņš bisu laiku atkārtoja, ka labo kāju vispār nevar pakustināt un ka bremzē tikai ar kreiso.
Enīvēj mēs sveikas un veselas izkāpām galamērķī.
Pilsēas apskate bija ātra un ne ar ko īpaši neizcēlās. Atgādināja Rīgu.Trīs tiltu laukums, pils kalna virsonē, un citas mīlīgas un skaistas vietas.
Uz brīdi noslēpāmies no pēkšņā lietus un gaidījām Sandru - mūsu naktsmāju īpašnieci.
Vakars bija tik lielā pakaļā, ka pat nemēģinājām satikties ar citiem vietējiem un pusizmirkušas atpakaļ ceļā no veikala, iekārtojāmies virtuves atpūtas stūrītī un uztaisījām ''pļāpu vakaru''.
Nakts un nākošā diena bija vēl lielākā pakaļā, jo zibeņoja tā ka velnam bailes. Mēs vēsu mieru iegrimām savos telefonos un tikai ap vakarpusi izlīdām laukā, jau skaidrjā un sausajā Ļubļanas dzīvē.
Palūrējām no augšas uz pilsētu - tipa uzkāpām kalna galā un mēģinājām skatīties uz šo pilsētu pozitīvāk!