Rīts Ilzei sākās ļoti apņēmīgi, proti, par obligātu pasākumu bija jānopeldas okeānā. Mierīgu garu pabrokastojušas, sapakojām visas attiecīgās peldierīces padusē un gājām turpat desmit soļus līdz okeānam.
Gaiss spirgts un uzmundrinošs, viļņi kolosāli, bet ūdens temperatūra gan nē. Ilze, kādu pus stundu lauzdamās ar sevi, apmierinājās ar pirkstgalīšu apmērcēšanu okeāna ūdeņos. Es uzreiz metu šim pasākumam erroru, lai ''bada kāsis'' mani nenogalē pavisam skaistajā Fuerteventurā :D
Apsēdāmies uz lavas bluķu mola un pazudām ūdens viļņu šalkoņā.
Divi penžuki, pieņemu no kādas ziemeļvalsts, galīgi plikiņi izmetušies, miera vējos devās rīta peldē. Laikam hipiji! Pilnīgā mierā ar visu, kas no viņu ķermeņiem atkarājas un vēso ūdens temperatūru peldēja kā roņi, plašajā pludmalē.
Lūk dzīvesstils ar glanci :)
Pa to laiku, tomēr kāds ieradās kafeinīcā un arī gatavojās kārtīgām pusdienām.
Paelja bija tiešām vienkārša. Garšoja kā tai jāgaršo un bez liekām ceremonijām notiesājām šķīvjus tukšus, tur atstājot vien mīdiju čaulas.
Mājupceļā devāmies caur Corralejo- ostas pilsēta, no kuras pirms divām dienām sākās mūsu ceļojums pa šo salu.
Kārtīgi iepirkušās veikalā, lielākoties ar gardiem suvenīriem mājiniekiem, devāmies atpakaļ uz savu izmirušo zvejnieku ciematiņu. Plānā vēl divas lietas - otriez mēģināt iet nopeldēties kā arī ieturēt svinīgās- ceļojumu noslēdzošās vakariņas kādā iepriekš noskatītā restorānā.
Pelde, protams, arī otreiz neizdevās, tāpēc nevelkot lieki laiku garumā, izmetām aplīti pa mazpilsētu un devāmies restorāna virzienā.
Pirmajā vakarā to noskatījām, burvīgā skata dēļ, kā arī īpašā saldā ēdiena dēļ, kuru ar grūtībām varēja atrast starp visiem restorāniem, jo Ilze to obligāti gribēja nogaršot.
Un burvīgais vakars ''La Marisma'' varēja sākties. Ieņēmām vietas ārā uz terases un saulei rietot atkal varējām iegrimt okeāna viļņu pētīšanā. Restorāns mūs lutināja, jo bez maksas cienāja gan ar kokteiļiem gan ar tapām, par ko mūsu sajūsma tikai palielinājās. No pasūtītajiem ēdieniem, mūžam neaizmirsīsiem zivju zupu, kas bija garšīgākā vispār jebkad ēstā zupa. Vienkārši fantastiska!!! Un ko tur daudz runāt par citiem, ja zupelis tādu jumtu norāva :D
Īpašais saldais no mandeļu masas, pasniegts ar putukrējumu un saldējumu i klāt nestāvēja.
Vakars pagāja ļoti mierīgi, sapņaini un lēni. Vēl ar acīm saglabājām pēdējos mirkļus un iespaidus par ceļojumu un var teikt, ka viss bija galā.
Nākošajā rītā jau mērojām ceļu uz mājām, kas bija tīri vien lidostas garlaicīgo notikumu pilns.
Tas arī viss.
Attā līdz citām lidostām.
Gaiss spirgts un uzmundrinošs, viļņi kolosāli, bet ūdens temperatūra gan nē. Ilze, kādu pus stundu lauzdamās ar sevi, apmierinājās ar pirkstgalīšu apmērcēšanu okeāna ūdeņos. Es uzreiz metu šim pasākumam erroru, lai ''bada kāsis'' mani nenogalē pavisam skaistajā Fuerteventurā :D
Apsēdāmies uz lavas bluķu mola un pazudām ūdens viļņu šalkoņā.
Divi penžuki, pieņemu no kādas ziemeļvalsts, galīgi plikiņi izmetušies, miera vējos devās rīta peldē. Laikam hipiji! Pilnīgā mierā ar visu, kas no viņu ķermeņiem atkarājas un vēso ūdens temperatūru peldēja kā roņi, plašajā pludmalē.
Lūk dzīvesstils ar glanci :)
Mēs nolēmām vēl atnākt vakarpusē ar cerību, ka ūdens būs iesilis :)
Bet tagad bija laiks doties uz salas galvaspilsētu Puerto del Rosario. Ar vienu vienīgu autobusu, bez kādām pārsēšanām, devāmies ceļā. Šoreiz šķērsojām salas vidieni, tādā veidā iepazīstot jaunas prērijas.
Jāsaka, ka šajā salā ir vairāk kur papriecēt acis, jo melnie vulkāniskie kalni ir apauguši ar caurspīdīgu sūniņu, vairs neradot tik drūmu ainavu. Šo niecīgo sūniņu tomēr mēģināja izpostīt kazas, kuru ganības sastopamas ļoti bieži. Vietām arī pavērās kārtīgas ganības ar zaļu zāli.
Kalnu grēdu skati un ielejas, līkumoti ceļi, vairāki velosportisti un mūsu sabiedriskais, kas pucēja cauri salai.
Stundas braucienā bijām nonākušas pilsētā.
Ar kājām visu var apstaigāt un izmēri nav diez cik iespaidīgi. Pilsēta diezgan klusa. Ir speciāla gājēju ieliņa, kuras malās brangi iekārtojušies ķīniešu veikali.
Piekrastes daļa ir visskatāmākā, jo ūdens, laivas un sakoptā promenāde, liek staigāt nedaudz lēnāk un papētīt vietiņas, kur būtu visforšāk ieturēt pusdienas. Šādi lavierējot viens divi izmukām no vecpilsētas reģiona un jau ar acu kaktiņu redzējām autoostu. Čiks vien bija. Pieci soļi te, pieci tur un viss skatāmais beidzās. Par laimi vēl pēdējo kafūzi ieraudzījām un te dienas piedāvājumā pa 3,5 eur piedāvāja, paelju, dzērienu un maizi. Tur jau nebija ko domāt. Bija jāizmanto piedāvājums, turklāt šī mums bija pēdējā diena uz salas, un pie tam īpašais pusdienu piedāvājums parādītu, kāda ir vienkārša un parasta paelja, ko ikdienā ēd vietēji. Bez jebkādiem uzlabojumiem un knifiņiem vai pasniegšanas šoviem, ko parasti piedāvā restorānos un uzliek 3 kārtīgu cenu.
Vietiņa paplukusi, telpās neviena apmkelētāja un bonusā apkaloptāja ne viena vārda nesaprata ko mēs gribam, līdz nācās iziet ārā un norādīt uz tāfeli, kur pati bija uzrakstījusi kārdinošo dienas piedāvājumu.Pa to laiku, tomēr kāds ieradās kafeinīcā un arī gatavojās kārtīgām pusdienām.
Paelja bija tiešām vienkārša. Garšoja kā tai jāgaršo un bez liekām ceremonijām notiesājām šķīvjus tukšus, tur atstājot vien mīdiju čaulas.
Kārtīgi iepirkušās veikalā, lielākoties ar gardiem suvenīriem mājiniekiem, devāmies atpakaļ uz savu izmirušo zvejnieku ciematiņu. Plānā vēl divas lietas - otriez mēģināt iet nopeldēties kā arī ieturēt svinīgās- ceļojumu noslēdzošās vakariņas kādā iepriekš noskatītā restorānā.
Pelde, protams, arī otreiz neizdevās, tāpēc nevelkot lieki laiku garumā, izmetām aplīti pa mazpilsētu un devāmies restorāna virzienā.
Pirmajā vakarā to noskatījām, burvīgā skata dēļ, kā arī īpašā saldā ēdiena dēļ, kuru ar grūtībām varēja atrast starp visiem restorāniem, jo Ilze to obligāti gribēja nogaršot.
Un burvīgais vakars ''La Marisma'' varēja sākties. Ieņēmām vietas ārā uz terases un saulei rietot atkal varējām iegrimt okeāna viļņu pētīšanā. Restorāns mūs lutināja, jo bez maksas cienāja gan ar kokteiļiem gan ar tapām, par ko mūsu sajūsma tikai palielinājās. No pasūtītajiem ēdieniem, mūžam neaizmirsīsiem zivju zupu, kas bija garšīgākā vispār jebkad ēstā zupa. Vienkārši fantastiska!!! Un ko tur daudz runāt par citiem, ja zupelis tādu jumtu norāva :D
Īpašais saldais no mandeļu masas, pasniegts ar putukrējumu un saldējumu i klāt nestāvēja.
Vakars pagāja ļoti mierīgi, sapņaini un lēni. Vēl ar acīm saglabājām pēdējos mirkļus un iespaidus par ceļojumu un var teikt, ka viss bija galā.
Nākošajā rītā jau mērojām ceļu uz mājām, kas bija tīri vien lidostas garlaicīgo notikumu pilns.
Tas arī viss.
Attā līdz citām lidostām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru