Puerto del Rosario

Rīts Ilzei sākās ļoti apņēmīgi, proti, par obligātu pasākumu bija jānopeldas okeānā. Mierīgu garu pabrokastojušas, sapakojām visas attiecīgās peldierīces padusē un gājām turpat desmit soļus līdz okeānam.
Gaiss spirgts un uzmundrinošs, viļņi kolosāli, bet ūdens temperatūra gan nē.  Ilze, kādu pus stundu lauzdamās ar sevi, apmierinājās ar pirkstgalīšu apmērcēšanu okeāna  ūdeņos. Es uzreiz metu šim pasākumam erroru, lai ''bada kāsis'' mani nenogalē pavisam skaistajā Fuerteventurā :D
Apsēdāmies uz lavas bluķu mola un pazudām ūdens viļņu šalkoņā.
Divi penžuki, pieņemu no kādas ziemeļvalsts, galīgi plikiņi izmetušies, miera vējos devās rīta peldē. Laikam hipiji! Pilnīgā mierā ar visu, kas no viņu ķermeņiem atkarājas un vēso ūdens temperatūru peldēja kā roņi, plašajā pludmalē.
Lūk dzīvesstils ar glanci :)

Mēs nolēmām vēl atnākt vakarpusē ar cerību, ka ūdens būs iesilis :)

Bet tagad bija laiks doties uz salas galvaspilsētu Puerto del Rosario. Ar vienu vienīgu autobusu, bez kādām pārsēšanām, devāmies ceļā. Šoreiz šķērsojām salas vidieni, tādā veidā iepazīstot jaunas prērijas. 

Jāsaka, ka šajā salā ir vairāk kur papriecēt acis, jo melnie vulkāniskie kalni ir apauguši ar caurspīdīgu sūniņu, vairs neradot tik drūmu ainavu. Šo niecīgo sūniņu tomēr mēģināja izpostīt kazas, kuru ganības sastopamas ļoti bieži. Vietām arī pavērās kārtīgas ganības ar zaļu zāli. 

Kalnu grēdu skati un ielejas, līkumoti ceļi, vairāki velosportisti un mūsu sabiedriskais, kas pucēja cauri salai.

Stundas braucienā bijām nonākušas pilsētā. 

Ar kājām visu var apstaigāt un izmēri nav diez cik iespaidīgi. Pilsēta diezgan klusa. Ir speciāla gājēju ieliņa, kuras malās brangi iekārtojušies ķīniešu veikali. 

Piekrastes daļa ir visskatāmākā, jo ūdens, laivas un sakoptā promenāde, liek staigāt  nedaudz lēnāk un papētīt vietiņas, kur būtu visforšāk ieturēt pusdienas. Šādi lavierējot viens divi izmukām no vecpilsētas reģiona un jau ar acu kaktiņu redzējām autoostu. Čiks vien bija. Pieci soļi te, pieci tur un viss skatāmais beidzās. Par laimi vēl pēdējo kafūzi ieraudzījām un te dienas piedāvājumā pa 3,5 eur piedāvāja, paelju, dzērienu un maizi. Tur jau nebija ko domāt. Bija jāizmanto piedāvājums, turklāt šī mums bija pēdējā diena uz salas, un pie tam īpašais pusdienu piedāvājums parādītu, kāda ir vienkārša un parasta paelja, ko ikdienā ēd vietēji. Bez jebkādiem uzlabojumiem un knifiņiem vai pasniegšanas šoviem, ko parasti piedāvā restorānos un uzliek 3 kārtīgu cenu. 

Vietiņa paplukusi, telpās neviena apmkelētāja un bonusā apkaloptāja ne viena vārda nesaprata ko mēs gribam, līdz nācās iziet ārā un norādīt uz tāfeli, kur pati bija uzrakstījusi kārdinošo dienas piedāvājumu.
Pa to laiku, tomēr kāds ieradās kafeinīcā un arī gatavojās kārtīgām pusdienām.
Paelja bija tiešām vienkārša. Garšoja kā tai jāgaršo un bez liekām ceremonijām notiesājām šķīvjus tukšus, tur atstājot vien mīdiju čaulas.

Mājupceļā devāmies caur Corralejo- ostas pilsēta, no kuras pirms divām dienām sākās mūsu ceļojums pa šo salu.
Kārtīgi iepirkušās veikalā, lielākoties ar gardiem suvenīriem mājiniekiem, devāmies atpakaļ uz savu izmirušo zvejnieku ciematiņu. Plānā vēl divas lietas - otriez mēģināt iet nopeldēties kā arī ieturēt svinīgās- ceļojumu noslēdzošās vakariņas kādā iepriekš noskatītā restorānā.
Pelde, protams, arī otreiz neizdevās, tāpēc nevelkot lieki laiku garumā, izmetām aplīti pa mazpilsētu un devāmies restorāna virzienā.
Pirmajā vakarā to noskatījām, burvīgā skata dēļ, kā arī īpašā saldā ēdiena dēļ, kuru ar grūtībām varēja atrast starp visiem restorāniem, jo Ilze to obligāti gribēja nogaršot.

Un burvīgais vakars ''La Marisma'' varēja sākties. Ieņēmām vietas ārā uz terases un saulei rietot atkal varējām iegrimt okeāna viļņu pētīšanā. Restorāns mūs lutināja, jo bez maksas cienāja gan ar  kokteiļiem gan ar tapām, par ko mūsu sajūsma tikai palielinājās. No pasūtītajiem ēdieniem, mūžam neaizmirsīsiem zivju zupu, kas bija garšīgākā vispār jebkad ēstā zupa. Vienkārši fantastiska!!! Un ko tur daudz runāt par citiem, ja zupelis tādu jumtu norāva :D

Īpašais saldais no mandeļu masas, pasniegts ar putukrējumu un saldējumu i klāt nestāvēja.
Vakars pagāja ļoti mierīgi, sapņaini un lēni. Vēl ar acīm saglabājām pēdējos mirkļus un iespaidus par ceļojumu un var teikt, ka viss bija galā.
Nākošajā rītā jau mērojām ceļu uz mājām, kas bija tīri vien lidostas garlaicīgo notikumu pilns.

Tas arī viss.
Attā līdz citām lidostām.

Oasis parks

Šodienas plānus īsi un vienkārši aizpildīja izklaides parka ''Oasis'' apmeklējums.
Biļetes uz šo parku jau iepriekš tika iegādātas on-line kopā ar prāmja biļeti uz Fuerteventuru, kas maksāja ap 24 eur, atlika vien tur nokļūt.
Daudz tika prātuļots, kā mēs no salas viena gala, nokļūsim uz otru galu, kur atrodas šis parks, līdz viņu mājaslapā atradu informāciju, ka tiek nodrošināti bezmaksas autobusi no visām iespējamām salas pilsētām uz šo parku.
Ideāli!
Vienīgais likās pa traku, ka parkā mums būs jāpavada visa diena, jo uz mājām autobuss izbrauks tikai 17:00.
Bet neko darīt, sēdāmies un braucām. Autobuss pats ļoti košs, aplīmēts ar visiem iespējamiem zvēru attēliem un parka logotipiem. Šoferis arī kā kārtīgs servisa darbinieks - formā, ar labām angļu valodas zināšanām un diktām izpalīdzīgs.
Mēs iekāpām pirmajā pieturvietā Corralejo pilsētā un kā vienmēr, braukājām krustu šķērsu pa pilsētu, līdz savācām pilnu mūsu divstāvīgo autobusu. Šādā situācijā ir jāpacieš lielais laika zudums, ja ņemam vērā, ka izvizina par baltu velti.

Šķērsojot visu salu - te nu nācās iepazīt pavisam jaunas dabas ainavas. Nesalīdzināmi ar Lanzarotes salu.
Ceļš līdz parkam stiepās gar piekrasti. Vienā pusē bija smilšainas pludmales ar kaitotājiem un sērfotājiem, savukārt otrā ceļa pusē horizontam pazūdot stiepās gari jo plaši smilšu kāpu pauguri.
Pilnīgs tuksnesis, I vot sēdi un domā, viena Kanāriju sala melna un lavas pārpildīta, otra- samtaina un liegu smiltiņu pilna.

Radās bezrūpīga brīvdienu sajūta, kuru ik pa laikam iztraucēja mani purduļuzbrukumi salvetēm un bada kāšu lēkmes. Biju saaukstēšanās epicentrā. Bet tā kā nebija temperatūras un man kaulus nelauza-parka apskate varēja sākties.
Kā pie svētdienas, parka teritorijā notika vietējo amatnieku tirdziņš, uz kuru devāmies vispirms. Vietējā Kalnciema ielas parādība.
Nosēts ar vietējiem amatniekiem, kas piedāvāja tomātu džemus, akmens lampas, ādas aproces, apdrukātas somiņas utt. Atsevišķš angārs bija ar zemnieku produkciju, sākot no svaigām bazilika lapām beidzot ar dažādiem kūpinājumiem. Nevarēju nenopirkt vietējos zemnieku tomātus, kas dienas gaitā, veldzējoši man aizgāja vēderā. Garšīgi un sulīgi!

Aplūkojot visu arsenālu, nu varējām doties iekšā parkā.
Teritorija sākās ar putnu parku. Pastaigājoties caur vietējo koku un krūmu pradīzei, gan krātiņos kad dzīvajā bija sastopami dažādi putnēni. Parka teritorija ļoti sakārtota. Bija izliktas neskaitāmas norādes ar nokļūšanu pie tāda vai tāda zvēru grupu nodalījuma.

Cenā bija iekļauti četri bezmaksas šovi, proti, papagaiļu šovs, reptiļu šovs, putnu un jūras lauvu šovs. Katrs no tiem atkārtojās divas vai trīs reizes dienā, atlika vien sekot līdzi. Papagaiļu šovu palaidām garām tīri nezināšanas dēļ, bet tad, kad bijām izstudējušas bukletu, naski vien sekojām norādītajiem laikiem un plānojām maršrutu, lai visu varam apskatīt. Jūras lauvu šovs nebija nekas pārsteidzošs, ja vien ir būts Lietuvas delfinārijā. Zvēriņi skaisti sadresēti - visi priecājas un sit plaukstiņas. Iespējams pārsteidzošākais bija tas, ka vienu jūras lauvu izlaida no arēnas un trenera pavadībā ļāva tai izsteberēt caur skatītāju sēdvietām.
Jā, tieši tā - lauva ar savu slapjo ķermeni izlavierēja mums burtiski gar muguru.

Putnu šovs, kurā vadību ņēma lieli plēsējzvēri arī bija tīri ok, jo tiklīdz putniņš bija veicis savu dresūras paraugdemostrējumu, treneri pienesa katru putniņu tuvumā un stāstīja par tā īpašībām, kā arī dažus eksemplārus izlidināja vai izstaidzināja cauri skatītāju rindām. Dažiem pabojāja frizūras, bet arī par to visi bija sajūsmā.
Reptiļu šovs bija viseksotiskākais, jo arī te, protams katru rāpuli varēja apčamdīt. Un dažbrīd no tā īsti nevarēja pat izvairīties, jo dresētājs bija īpaši slīpēts tipiņš. Noskatījis publikā sievietītes, kas jau sašķiebās tikai vien ieraugot čūsku vai krokodilēnu, piegāja īpaši tuvu un bāza tīri vai sejā krokodila asti vai čūskas aci. Es, protams, neko neizrādīju un paveicās ka kraukainie zvēri ātri paslīdēja man garām. Ilzei gan pāris reizes sirds apstājās, jo nespēja saturēt emocijas pie sevis :D
Katrs no šoviem atradās savā vietā, tāpēc gribot negribot tā arī laiks pagāja, kamēr apstaigājām vai apbraucām parka teritoriju.
Piemēram ērgļu šovs notika kalna galā uz kuru aizveda īpašs Jungle bus.
Pluss parkam, ka apmeklētāji varēja barot dzīvniekus. Turpat teritorijā par 1 eur varēja iegādāties pārtikas saini ar sienu vai tomātiem, augļiem vai kartupeļiem, atkarībā kādu dzīvnieku grib barot un tad tik ej ar ķerzi un baro ko gribi.
Īpaši ēdelīgas bija žirafes. Apskates platforma bija izbūvēta žirafju galvas augstumā, kur ļoti ērti varēja apčamdīt un paglaudīt ziņķārīgos lopiņus.

Ilgi neizturējām un vajadzēja babarot arī pašām sevi :) Ik pa laikam varēja panašķoties ar saldējumiem vai vēsiem dzērieniem, bet mēs devāmies uz vienu no parka restorāniem, tā teikt iestiprināties kā nākas.
Izvēle krita uz paelju no lielās pannas, kas pazuda tīri vai sekundes laikā. Perfekti pagatavota un garšīga ka vells. Cena arī normāla 11 eur par pannu, kas paredzēta diviem. Es teiktu pat trijiem, jo neteiktu tā ka pietrūka :D

Kūstot saulē, atpūtinājām kājas un sagatavojāmies pēdējam parka cēlienam - safari zvēru daļas apskatei.
Tā atradās parka tālākajā nostūrī, kur bariem vien grozījās kamieļi, kāds zilonis utt. Te bija dota iespēja doties izbraucienā ar kamieli, kas maksāja uz pusi vairāk nekā Timafaya parkā, kur šo izklaidi jau bijām izmēģinājušas.

Par atsevišķu samaksu, aptuveni 15 eur bija iespēja doties dāžadās ''pieredzēs'' kopā ar dzīvniekiem. Piemēram, kamieļu mazuļu barošanas pieredze, kur pats ar pudelīti vari barot kamieļu mazuļus, vai kopīga niršana ar jūras lauvām, bet tas jau pa 45 eur.
Nu lūk- tā vien bija, kad jau bija jāsteidzas atpakaļ uz autobusu. Diena bija pagājusi ātri un nemanot.
Atpakaļceļā atkal pētījām dabas ainavu un cīnījāmies ar patīkamo nogurumu, kas maigi vilka uz miedziņu. Vēl tik pirms, dodoties pie miera, nolēmām izsildīt manu iekaisušo plaušu ar siltām kompresēm. Uzsildījām mazus dvielīšus mikroviļņu krāsnī un tādā veidā mēģinājām iztvaicēt bacili no manas miesas.
Tā aizrāvāmies, ka vienu dvieli nokūpinājām ar melnām maliņām...
Taču tas deva rezultātus un nākošā diena pienāca daudz veselīgākā noskaņojumā.