Kartupeļu festivāls

Nav te nekāda Āfrika un arī kartupeļus viņi te novāc daudz maz septembrī.Un šim skaistajam dārzenim par godu, notiek pilnīgi vai tāds kā festivāls, kad kartupelis tiek celts debesīs.
Veikalā dārzeņu nodalījumā novietota uzkrītoša kaudze ar kartupeļiem un vēl piešķirta akcija visam pa virsu, proti, no 1,12 Ls nocenoti uz 0,28 Ls par kilogramu.
Ok pārtikas nodaļā vēl saprotams, bet kad es izmetu iknedēļas riņķi pa augšstāva drēbju veikaliem tad gan tā komiski palika, jo piemēram H&M veikala skatlogā atradās manekens zaļā kombinezonā, kuram pie kājām atradās kaudze kartupeļu,Lindexa skatlogā bija izbērti kartupeļi un blakus nolikts spainis, bet pie lielveikala ieejas atradās stilizēts kartupeļu puduris ar mēslu dakšām blakus.
Klop klop klop. Visi gavilējam. Kartupeļiem svētki!!!!
Un kartupelim par prieku arī mūsu restorānā ir bija svētki, jo šajā nedēļas nogalē piedāvājumā bija tikai viens ēdiens - kumla.
Sasodītās mīklas bumbas ar jēru, burkāniem, bekonu un kāļiem, kas gāja uz URRĀ, jo bija par puscenu!
Diena pagāja kā karuselī, jo kā plkst 12:00 nostājos pie katliem, tā arī es norotēju savas 4 stundas ķeksējot bumbas no katla, laistoties ar bekiona mērci, zvejojot burkānus, meklējot kurā katlā atkal pazudušas sardeles, kāļi un kartupeļi. Un tā apmēram 150 reizes, jo tas arī bija kopējais cipars cik viesu todein bija restorānā.
Un interesants fakts, ka kartupelis visā šajā epopejā uz šķīvja bija apaļš viens, ko mēs iestumjam pa vidu starp smerdeli (sardele) un aitas kaulu.
Applausi un vēlreiz sveicam :)!!!

Bergena

Šis bija pirmais ilgi plānotais un realizētais izbrauciens, kad triju dienu garumā abi ar Klausu varējām aizmirst gandrīz rutīnisko ikdienu un sasmelties svaigas emocijas apskatot kārtējo Norvēgijas pilsētu.
Sākumā bija jāmēro vien 5h ilgs brauciens, kas ietvēra divreiz pārsēšanos ūdens pārcēlājos un nesteidzīgu braucienu ar ātrumu 70 km/h, jo satiksme ir aktīva, bet ceļš ir tāds kāds tas ir - līkumains, stāvs, lejupejošs, bet ceļš :)
Divos no visiem ašpadsmit tuneļiem ir iespēja pazust 223 metrus zem jūras līmeņa, jo pati jūra bija virs mūsu galvām. 6 km garumā Tu iebrauc pazemes tunelī un gaidi kad aizkritīs ausis, tajā laikā tikai iztēlojoties, ka virs galvas plūst zilā jūra.
Datumi, kad tur jāierodas jau sen bija skaidri zināmi, pateicoties Mikum un viņa brālim Matīsam, kas tur devās, lai piedalītos galda hokeja turnīrā ''Norway Open 2012''.
Domāts darīts, ja ierodas Latvijas smarža, tad es gāju tai pretī un vēl vairāk -pat piekritu piedalīties turnīrā un visu dienu pavadīju slēgtā telpā ar baru entuziasma pilniem spēlētājiem, kas te nebija ieradušies sava prieka pēc - atšķirībā no manis. Man ātri apnika tā bakstīšanās ar puļķīšiem jau pēc kvalifikācijas grupas izspēlēšanas.
Tās laikā iepazinos ar kaimiņu, kas no mūsu sētas dzīvo 2 km attālumā kā arī ar citu spēlētāju kas arī tepat vien tuvumā plizierē. Aktīvi spēlējot iemetu veselus četrus vārtus, no kuriem divus ieguvu godīgā cīņā, bet otrus divus man atļāva iesist, jo tak tie čomi otrā galda pusē redzēja, ka es ni sūda nejēdzu no šīs spēles :)
Dienas otrā pusē pildīju godam Latvijas atbalsta komandu vienā personā, jo daudz interesantāk bija just līdzi maniem spēlētājiem, līdz brīdim, kad sacensību organizators pienāca pie manis un aicināja pacīnīties par finālu dāmu konkurencē.
Tā kā pārējās dūdas jau bija aizgājušas un zālē no daiļā dzimuma biju tikai es un kāda grūtniece, kas visu dienu normāli močīja ar tām hokeja standziņām, nolēmu spēlēt un ko tad es varēju zaidēt?
2 vieta tāpat man bija garantēta, ko beigās arī ieguvu.
Paldies, bija jauki - papriecājos! :)
Kad visa diena bija pavadīta līdzjutējas lomā un galva pulsēja no priekiem par Matīsa uzvaru, ar kausu pa priekšu devāmies nakts dzīvē pa Bergenu, kas parādīja man ceļu uz citu dzīves burvību. Citu pasauli. Tādu daudz laimīgāku :)
Nākošā diena sākusies totālā brīvdienu laiskumā, aizveda mūs uz Floyen kalnu, no kura varēja redzēt Bergenu kopumā. Skatu laukums bija pieklājīgi pārblīvēts ar citiem tūristiem, bet nu nekas ūber tur nebija, taču man Norvēģija kā tāda nevar nebūt īpaša, tāpēc pastaiga lejā no kalna nesa jaunas emocijas - ka šī ir zeme ko mīlēšu mūžam. Sabildējoties līdz nemaņai ar troļļiem, bez troļļiem, ar draudziņiem priedē un nepriedē, pēcpusdienā nonācām pilsētas sirdī, kur varējām ar smaidu atcerēties skaistās brīvdienas Bergenā. Jā, tādas tās bija - īpašas :)

M 44

Mans mīļākais iknedēļas pienākums ir iepirkšanās. To es parasti daru piektdienās, kad ir jāiepērk sveigi produkti mūsu ''brīvdienu''restorānam, kā arī uz nākošo nedēļu jānodrošina pilns arsenāls ar ikdienā nepieciešamo pārtiku mums pašiem. Šī diena gandrīz vai kā svētki, jo tad es uzvelku ''cilvēkos ejamās'' ūziņas, uzkrāsoju lūpu un kā liela dāma sēžos savā bulku vāģī un vālēju uz pilsētu. Kopš pirmās dienas nevienu citu lielveikalu kā M44 es te nepazīstu. Bet ko tad man citu vajag? Te ir H&M un man ar to pietiek.
Nosaukums M 44 ir tāpēc, ka tas atrodas lielceļa malā ar tādu pašu cīparu. Un pie šī cīpara es arī pieturos visu laiku, kad man jāmēro rinķveida izbrauciens pa kaimiņpagastiem, lai aizbrauktu pakaļ kartupeļiem Hoff mājā un pakaļ jēra gaļai kas ir Haland kjott mājā. Apmaldīties nevaru, ja vien stūrēju pa 44 ceļu.
Pirmajā reizē pārtikas nodaļā pavadīju 2h, kas iespējams ir mans lielākais rekords. A man tur baigi interesanti... :)
Nebūt nav tā, ka šis laiks paiet lasot etiķetes un mēģinot saprast kas ir tas vai kas tas?
Toreiz man bija pirmā, lielā mārketinga izpēte šajā veikalā :)
Par restorāna pirkumiem- viss skaidrs, tur mūždien jāpērk viens un tas pats, atkarībā no tā cik valriekstus vai ananāsus iepriekšējā reizē esmu par daudz apēdusi un ir jāiepērk no jauna :D
Bet pirkumi mājām gan ir raibu raibie, jo ņemot vērā ka Dāvids man ir uzticējis bosa vietu virtuvē -es atļaujos iegādāties visādus brīnumus.
Viņš piemēram savu mūžu nezināja ko iesākt ar avakado vai, piemēram, tomātiem savā sulā. Tagad šie produkti ir ikdiena viņa virtuves noliktavā!
Sevi arī lutinu, tāpēc pērku kārumus un mežrozīšu džemu, kas ir mans jaunatklājums par Norvēģiju. Labi, nezinu no kurienes tas ir cēlies, bet to es te dievinu.
Kad divas reizes esmu ratus piekrāvusi līdz griestiem, sākas interesantākā iepirkšanās daļa - maksāšana.
Un ne jau ar naudu es te manipulēju.
Ikreiz pirms došanās uz veikalu Dāvids uz papīra lapeles uzraksta zīmīti, kas man jāiedod kasierei.
Cik es saprotu, tad tur ir teikts, ka Sanita Indrika šodien iepirksies restorānā privātām vajadzībām un ka lai iesit divus atsevišķus rēķinus sistēmā pie viņa uzvārda.
Lieliski!!
Tā nu es katru reizi smaidot vicinos ar savām zīmītēm, kas domātas kasierēm. Divas mani jau pazīst, bet pagājušo reizi bija jauks puikiņš, kurš ar interesei izlasīja manu zīmīti un pēc tam tik skaitļoja visu kopā.
Nu vot šitā te forši viņi ar zīmītēm sazinās.
Nē nu ok- katra zīmīte tomēr ir īpaša: ar konkrētu datumu un parakstu apakšā :D, bet kaut kā liekas, ka mūsu Rimi šitā neietu cauri. Vajadzētu pilnvaru no notāra un uzņēmuma zīmogu trijās vietās un drošības pēc, vēl pašai līdzi būtu jāpaņem rekvizītu zīmodziņš :D (nu ja nu kas atgadās)
Sarakstu, kas nepieciešams restorānam saraksta bijusī Dāvida sieva, kas te strādā par pavāri. Pirmajās reizēs mans saraksts tika 98% pārtulkots uz latviešu valodu (ananāsi un apelsīni izrunājas tāpat kā mums un tulkot nevajag:D), lai es neko neazimirstu nopirkt. Bet tagad jāsaka, ka esmu iemācījusies pilnīgi visus pārtikas produktus, kas man jāpērk, izņemot saldētus darzeņus. Tiem ir dikti jocīgs nosaukums, ko es nepūlos atcerēties. Ar burkāniem un desiņām gāja līdzīgi,bet kaut kā tomēr iegaumēju.
Nu vot...tagad es kā tanks eju pa visu veikalu ar tiem ratiem un nav vairs nevienam jājautā kur atrodas ogas vai citronu krems, kas novietoti dīvainās vietās. Ogas - maizes nodalījumā, bet citronu krema pulveris - blakus zaļumu stendam. WTF??
Kad vienā šādā reizē 400 Ls ir iztērēti, mēs visu nedēļu varam papriecāties un ikdienas garšīgi ieturēt maltītes.