Tika atvērtas brūnās koka durvis, un nāsīs ietriecās TĀ smarža. Tāda, kas jūtama tikai baznīcās, tāda, kura piesātināta ar siltiem parafīna sviedriem, kas nolīst pār sveču ķermeņiem, vēsa gaisa un svētuma bagāta smarža. Tieši šī tikšanās man bija Elizabetes baznīcā Kapūnē, kurā savu kāju nebiju spērusi nekad. Aizrit 19. gads, kad uz patstāvīgu dzīvi pārvācāmies šeit ‘’Lizetiņās’’ un 2.km attālā baznīca, nekad nav bijusi par iemeslu tās apmeklējumam. Jocīgi. Bet šodien bija!
No ārkārtīgi izveicīgās kaimiņienes Janīnas meitas Zitas, uzzinājām, ka šodien būs svētā mise šajā pavisam tuvajā un nelielajā koka baznīciņā. Lai arī vārdu savienojums ‘’svētā mise’’ man neizsauc nekādas emocijas, biju gatava , kaut vai ekskursijas pēc apmeklēt šo saviesīgo pasākumu un plkst. 12:00 ,manas kājas spēra šī nama durvis.
Apsēdos pēdējā solā blakus tantiņai, kurai galvā bija balts lakats, pie tam to rotāja zelta musturis, kas sirmgalves pauri sazīmēja kvadrātiņos, gluži kā ģeometrijas pierakstu klade. Nodomāju, ka šis ir viens no tantuka īpašajiem goda lakatiņiem, ko uzsien īpašos gadījumos. Kā zināms šāda gada gājuma cilvēkiem baznīcas apmeklējums ir nedēļas svarīgākais notikums. Manu galvu nerotāja lakatiņš. Biju ietērpusies baltā puķainā kleitiņā, kas mūžību nebija vilkta mugurā, taču tieši šorīt tā izlīda no skapja un bija kā radīta manam baznīcas apmeklējumam. Bet vai tā šķita arī blakus sēdošajai sieviņai ?
Ar baltu aci nopētīdama mani, kad kāju pār kāju biju pārmetusi, lai ērtāk iekārtotos krēslā, viņa dziļi nopūtās. Tā nebija vienīgā reize visa baznīcas ‘’pasākuma’’ laikā. Ar vēl dziļāku neizpratni viņa ievilka un izelpoja smago elpu, brīdī, kad visi baznīcā vienlaicīgi pārmeta sev krustu. Biju aizdomājusies un pārāk iedziļinājusies baznīcas apdares dēlīšu izpētē, kad visi pa to laiku, naski rokas vicinādami, bija izdarījuši krustiņa iezīmēšanu uz savas miesas, un tad es atjēgusies, ka esmu iekavējusi šo kustību, negribēju izskatīties pēc igauņa, tāpēc turpināju tēlot, ka lūru apkārt. Šis mans izgājiens pēc tantuka domām bija ārpus katras kritikas un pavisam saprotu viņas uzkrītošo nopūtu. Man nebūt nav pazīstamas visas baznīcas padarīšanas, un nejūtos nemaz slikti. Tā nav mana vide. Kaut kā nejutos ērti, varbūt tā bija arī kleitas vaina!
Mācītājs gan man bija zināma persona tāpēc to varu minēt par vienu no iemesliem, kāpēc tieši šodien biju baznīcā. Misjūna kungs bija cienīgs krustīt mani un manu krustdēlu Bēržu baznīcā pirms dažiem mēnešiem atpakaļ, un jau tad viņš atstāja ļoti labu un vienkāršu iespaidu par sevi, izsaucot manī gaišu smaidu! Viņš ir foršs. Kā nu ne, čalis sēž arī draugos. Jādomā, ko garīdznieki darīja laikos, kad internets nebija pieejams? Un kāpēc šis garīdznieks nedara tās lietas, ko darīja viņa pirmsgājēji, kamēr rokās pa virtuālo telpu? Labi, tas ir neatbildams jautājums, taču var secināt, ka viņš iet laikam līdzi, kā teikt – savējais ! Tērpies koši zaļā virsvārcī, ar zelta krāsā izrakstītu apkakli, uz kuras attēlotas vīnogas un citi kleksīši, viņš nedaudz atsauca atmiņā Romas impērijas filmu motīvus, taču perfekti izcēlās uz baznīcas un viņa triju palīgu fona, kas kā mazie kalpiņi darbojās pa altāra priekšu.
Nepagāja pat pus stunda, kad jau iekšēji sāku ķiķināt un pēc tam mēģināt apvaldīt savus smieklus, ieraugot visai komisku situāciju. Minētie baznīcas kunga ‘’kalpiņi’’’( sauksim tos tā, gan jau viņiem ir kāds tehnisks vai profesionāls apzīmējums, bet nu es to Jums nepateikšu), stāvēja divās rindās. Kreisajā pusē atradās divi jaunākie palīgi - apmēram 9. un 16. gadus veci puikas, un pretī viņiem stāvēja kungs cienījamos gados, taču iekšēji tikpat jauns kā puikas, jo jau ienākot baznīcā, viņš tāds kā piņģerots ielēkšoja mazajā istabiņā, (speciāli baznīcas darbiniekiem) un līdz galam nesakārtodams savu uzsvārci, iznācis no mazā kambarīša, metās pāri altāra zonai, skausta rajonā, drēbei izveidojot, tādu kā kupri. Tā nu visi trīs ‘’kalpiņi’’ stāvēja un garlaikoti klausījās ko mācītājs runā, kad vecākais no puikām sāka žāvāties. Atvirzījis savus dzerokļus un aizgaiņājis savu miegu viņš turpināja stāvēt kā stāvējis, kad pretī esošais vecākais ‘’kalpiņš’’ veica to pašu darbību. (Kā zināms žāvas pielīp, taču nav zināms kāpēc!) Vecajam vīram mute savilkās eleganta ‘’O’’ burta veidā un no tāluma (pēdējā sola, kurā sēdēju) tas izskatījās tik mīļi un dabiski, taču jāsaka visai pamanāmi.
Bet mazais puika, novērodams situāciju pievilka galvu tuvāk rumpim, tā kā nokaunēdamies par redzēto, pie sevis nosmaidīja. Viņš lieliski saprata, ka šāda situācija ir smaida vērta, tāpēc tajā mirklī sajutos vienvērtīga ar mazo sprukstiņu.
Nezinu vai citi kaut ko tādu vispār ievēroja, jo baznīcas dziesmu skandināšana dažām sievām padevās tik brangi, ka likās viena otra sirmgalve ir tik ļoti satrenējusies, ka ar savu bazūni varētu vēsi startēt ‘’Koru karos’’. Un pie tam viņas balss īpašais vibrato skanējums, bija kā bonuss visam dzirdēto dziesmu aranžējumam. Vienā brīdī mani māca bažas vai maz izturēšu līdz beigām šo saviesīgo pasākumu, taču pārsteigums, kur tu rodies!
Mācītāja runai pa vidu ielauzās ne viens cits, kā kāda apmeklētāja mobilā telefona zvana signāls. Tas jau nebūtu nekas, jo gadās taču visādi, it īpaši šajā steidzīgajā laikmetā, atcerēties par tik niecīgu lietu, kā noslēgt telefonam skaņu, taču ŠĪ skaņa!!! Tā bija ziemassvētku dziesmas ‘’Jingle bells’’ piedziedājuma pantiņa partija, kas pa visu baznīcu izskanēja četras reizes, jo redziet tas, kas izlikās nedzirdot šo amizanto melodiju, tēloja, ka tas nav viņa telefons, un lika meldiņam skanēt vēl un vēl. Pat mācītājs savilka vieglu smaidiņu par notiekošo, savukārt resgaļi, kas atradās viņam aiz muguras jau sen bija platā smaidā un atkal galviņu pie sevis nodūruši, saprata, ka izrādīt savu sajūsmu par notiekošo nav brīv’.
Pēc atskanējošā zvana toņa melodijas secināju, ka telefons pieder kādam cilvēkam gados, jo mūsdienīgākiem cilvēkiem jau sen ir iegādāti telefoni ar polifoniju, taču šis čerkstināja kaut kādas strupas nošu skaņas, kas radīja nedaudz nebaudāmu melodiju. Un izrādījās, ka tā bija viņa nevis viņš! Sieviete mēģinādama tušēt savu soļu skaļumu, lēni uz dziļi iesēžoties katrā kājā, lavījās uz izejas pusi, rokā stingri sažņaugusi savu pīkstuli. Baznīcas apmeklētāji ar savu acu skatienu pavadīja sievieti ar grēcīgo instrumentu rokās, taču ar skaļu čīkstoņu viņa pameta baznīcas telpas, jo durvju eņģes bija tās, kas šoreiz izcēlās. Eļļu tās nebija redzējušas tik, cik es šīs baznīcas telpas, un tajā brīdī man gribējās nopūsties kā sirmajai tantiņai man blakus, kas pūta par mani, taču nu jau viņa bija prom, ai, nē, tepat vien bija tikai nošļukusi zem sola, tupēja uz celīšiem un purpināja līdzi kaut kādai svētās mises teksta daļai.
Ar vairākiem ‘’ĀMENN’’, pirms tam man neko neizsakošā vārdu virknējumā beidzās mans svētdienas baznīcas apmeklējums. Kā vienmēr tas ir kārtējais dzīves notikums ar savu odziņu, atmiņā paliekošiem atgadījumiem un domu graudu.
‘’..un tad tys kungs vysus cilvākus nūsouca par vuškām, jū nauzskatieja par vojadzeibu uzklauseit Dīva vordus. Vuškas ir taidi cilvāki, kas naklausos nivīnā, jū dora vysu pāc sovas gribas.. ‘’ citāts no mācītāja svētās mises runas, kas man visspilgtāk palika atmiņā.
Viņš deva padomu, ka ir jāieklausās citu cilvēku viedokļos par kādu lietu vai darāmu darbu, jo spītība mūs padara ļoti līdzīgus auniem !!! Āmen!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru