vasaras stāsti

Stāstu sērija ''Mana vasara'' Nr .2
Grāmatas ceļ un baro manu dvēseli jo, tā nav kārtējā ikrīta laikraksta pārlasīšana vai zaļumballes afišas izlasīšana, kas aprobežojas ar svarīgas un interesantas informācijas uzsūkšanu savās pelēkajās smadzeņu šūnās. Joprojām šīs krāsas apzīmējums man liek aizdomāties, it īpaši attiecinot to uz šo medicīniski ieviesto terminu.
Mana lasāmviela ir mani mazie draudziņi. Es viņus mīlu, ienīstu, ilgojos, esmu atkarīga no viņiem un dažkārt pat tie mani garlaiko, bet ikreiz mani var sastapt miglainām acīm nākot no šūpuļtīkla puses, jo vairākus stundas ceturkšņus esmu iegrimusi kārtējās attiecībās ar Benu, Ralfu, Džonu vai Frānsisu!
Man bieži nākas nopūsties par sevī izdzīvotajām emocijām, jo ikreiz katrā no stāstiem es redzu tajā sevi! Ja ne kā galveno varoni, tad kā mazo sekotāju, kas stāv klāt un izdzīvo katrā lapaspusē uztriepto stāstu. Bet tas viss sākas tik nejauši, tik sasodīti vienkārši un negaidīti. Bez cerībām par to kas būs, un ar iespējamo inerci, kas varētu rasties ja kaut kas nerodas!
Es stāvu Balvu bibliotēkā noslēpusies starp plauktiem, jo es runājos ar sevi! Neviens to nedzird, jo šī iestāde nav plaši apmeklēta, kā piemēram MAXIMA ar vienu X vai jaunatvērtais ELVI. Ik pa laikam man garām paiet kāds no bibliotēkā strādājošā personāla, apliecinādams, ka šeit kūsā kāda dzīvība un vajadzības gadījumā es varētu palūgt viņu palīdzību!. Bet neba jau pie manis kāda satuntulējusies ome, ar brūnu kamzoli mugurā atnāks un laipni pajautās ‘’ Vai varu kā palīdzēt?’’ Sūdu.
Man tas nemaz nav vajadzīgs un es pat pieķeru sevi pie domas, ‘’’Labāk netuvojies, es tagad vērtēju savas tuvākās dienas’’
Tā es nosaukto procesu, kad galvu šūpodama uz augšu un leju, acis atrod kādu pievilcīgas formas un izskata lasāmvielu. Jā, grāmatai jābūt košai, ja ne košai, tad saturīgai, vārda tiešākajā nozīmē. Reāli tracina, noplukušas skrandoņas, kuras man būtu jātur rokās kā jēlas olas. Tas neiet līdzi manam vasaras ritmam, jo es rotēju pa visu Lizetiņu teritoriju, tāpēc visu ciņu tām pārējām gadsimtus skartajām liecībām bibliotēku plauktos, kas manās rokās tā arī nenonāk! Es neapšaubu šo grāmatu sakarību pārnestajā nozīmē. Dziļi paklanos un ticu, ka tās iespējams ir aizgrābjošākas saturā par manis lasītajām grāmatām, bet tas ir tikai iespējams .
Bet šodienas grāmata ir tik netipiski tipiska, ka smaidot varu to baudīt un iegrimt sajūtās, kas manai dzīvei ir tik raksturīgas. Džons Naivers uzskricelējis tādu tiešumu, ka man bieži nākas pasmaidīt cik vienkārši un ar lielāko ‘’pofigismu’’uz mēles autors apraksta situācijas , kas lasāmas grāmatā, kas atrodas tagad man blakus. Es nojaušu, ka šodien to pabeigšu. Lai gan tas ir visai pārsteidzoši, jo tikai šodien tā nokļuva pie manis! Es zinu, ka gribu teikt : jel mirkli kavējies, jel esi ilgāk, ļauj uztīt kāsīti un vienu kāju pārmetot pār šūpuļtīkla malu ņirdzīgi smaidīt debesīs. SANITA MOSTIES!!!! Es nevaru to atļauties, jo Lizetiņas nav Tūja! Savāc savas miesas un nelidinies mākoņos!
‘’Mīliet to vai ejiet dirst Jūs, sapistās pakaļas’’ bet tāda ir mana tuvākā nākotne esot kopā ar * ‘’ 30 sekunžu drāzienu ar roku’’. Naivais un pārāk banālais grāmatas noformējums strādā kā mūris un pagaidām neviens pat nenojauš kāda satura tekstiņus es lasu. Ārēji varētu likties, ka es lasu grāmateli par sešpadsmitgadīgas meitenes vārdā Reičelas mīlestības salkanajiem pārdzīvojumiem , kas beidzas vidusskolas izlaiduma ballītē noskūpstot skolas krutāko čali. Fui, až ko tādu tagad točna es nepaceltu!
Lai nu kā es tagad atpūtināšu * ‘’savas sapistās acis’’ un iesaku Tev * ‘’pienaglo savas sapistās olas pie galda’’.
* citāti no grāmatas ‘’ Mūzika no lielās rozā mājas’’.