Nākošās dienas lielā ekspedīcija bija vaļu un delfīnu vērošana okeānā. Gaidījām to ar nepacietību, jo šķita, ka tam ir jābūt kaut kam Wow! Nu tā kā dokumentālajās filmās par vaļiem, kur tie cēli izsviež savu pakaļgalu virs ūdens un cēli novicina melno asti.
Sākumā bija visai nopietna instruktāža. Iepazīstināja ar kapteini, pētnieki iepazīstināja ar sevi, stāstīja par drošību uz laivas, ko mēs iespējams varēsim redzēt, kā uzvesties ja uznāk vēmeklītis un informēja, ja nu gadījumā neko neizdosies redzēt tad nākošā tūre būs bez maksas.
Tas viss aizņēma veselu stundu, līdz izkustējāmies no līča. Tika teikts, ka brauksim 45 km attālumā tāpēc visi- kur nu kurais iekārtojās uz klāja otrajā stāvā. Īpaši ērta zvilnēšana bija uz pufiem, kas sākumā radīja tādu čillīgu sajūtu. Bet jāpiemin, ka tikai sākumā.
Kad brauciens bija aptuveni pusē, pirmos ieraudzījām delfīnus, kas parasti pārvietojas baros. Bars nebija liels, bet prieks jau tāpat redzot garos snīpīšus virs ūdens. Mazos piņģerotus iepriekš bijām vērojuši arī Turcijā, tāpēc lielo kulmināciju - vaļus, gaidījām ar nepacietību. Ik pa laikam kāds delfīnu pārītis, trio vai kvartets pavīdēja, draiski lēkājot gar jahtas malu, momentā atdzīvonot kustību uz klāja, jo tad visi metās pie bortiem, mēģinot iemūžināt skaisto mirkli. Man arī sanāca daudzās bildēs iemūžināt zilo okeāna ūdeni un neko vairāk :D Tad sapratu, ka jāmet miers un jābauda process ar acīm :)
Vēl kādu laiku pavadījuši ceļā dziļāk ūdeņos, bija brīdis vaļu medīšanai. O, jā, tieši tā. Tā izvērtās drīzāk par tādu kā pakaļdzīšanās epopeju, nevis liderīgu un nesteidzīgu vaļu vērošanu, laiski šūpojoties viļņos.
Valis sākumā bija jāpamana, ko no tāluma arī atpazinām, proti, kad izšāvās gaisā miglas mākonis-značit valis bija izšāvis ūdeni un atkal palīda zem ūdens. Tajā mirklī kapteinis mina pedāli grīdā un gāzēja tiko redzētā geizera virzienā. Ātrums nereāls, ka pilnīgi vai visus piesūca klāt jahtas malām. Pārvietoties tādā brīdī uz klāja bija nereāli un arī bīstami. Šļakatas šķīda virsū, pa lielākam vai mazākam šļācienam, ik pa brīdim saslapinot tos, kas sēdēja jahtas priekšpusē. Mēs arī tikām kārtīgi iesvētīti, bet tādā brīdī tas likās aizraujošs un pasākumam piederīgs moments.
Kad bijām ieradušies aptuvenajā vietā, pētnieki saspicēja savas acis uz kātiņiem un lūkoja, kur tad ir lielais zvērs? Un tur viņš arī bija. Zilais valis. Pasaulē lielākais zīdītājs. Šis bija aptuveni 20 metrus garš, bet varot sastapt līdz pat 40 metru garumam.
Visā pilnībā to nevarēja redzēt, bet apjaust to, ka lielais, zilais blāķis lavierēja tepat mūsu acu priekšā bija vairāk kā forši. Esot pavisam tuvu ūdens virsmai, tas izskatījās kairinoši tirkīzs zils, bet tas jau laikam pateicoties ūdenim, jo pats valis ir gaiši pelēkā krāsā. Valis apjucis griezās pa riņķi starp mūsu un vēl divām laivām, līdz nozuda. Tā šāda izlūkošana ilga vēl kādas 3 reizes. Līdz atkal šļakatu apšķaidīti, mēs vētraini dzināmies pakaļ nākošajai potenciālajai vaļa vietai.
Riktīgs piedzīvojums un adrenalīns.
Bet ne visiem no mums, jo ''vēmeklīšu'' skaits uz klāja ar katru brīdi palielinājās. Par ''vēmeklīšiem'' var saukt pašus cilvēkus, ne jau to kas no viņiem nāca ārā. Kā jau rīta instruktāžā bija teikts - obligāti jājautā par īpašajiem, zilajiem plastmasas maisiņiem, gadījumā, ja paliek slikti. Un tā nu rezultātā zilo maisiņu īpatsvars uz klāja, bija krietni pavairojies. Jo, nu bija tieši tā kā bija - šūpoja ļoti.
Atpakaļceļā, kad ātrums jahtai bija daudz lielāks, vējš neganti pūta ausī, tāpēc nolēmām kāpt lejā. Un tajā brīdī sapratām, ka pirmais stāvs bija zilo maisiņu okupēts. Sasirgušie sēdēja un noteikti lūdzās kaut šis ceļojums ātrāk beigtos. Viņus varēja saprast, jo pirmajā stāvā šūpoja daudz reiz stiprāk un tā ka, nepatīkami palika pat mums. Būtu viņiem kāds pateicis, lai iet augšā, kur mazāk šūpo.
Bet nu ceļojums atklātajos ūdeņos tiešām beidzās. Aptuveni 4 h bija pavadītas, izpētot okeāna iemītniekus. Pēc tam sekoja prezentācija, parādot konkrēti kādas delfīnu sugas redzējām. Izrādās bija divu veidu- ''tursiops truncatus'' un '' grampus griseus'', jo atpakaļ ceļā lēkājošajiem delfīniem bija dzelteni sāni, bet pirmie bija rāmi pelēcīgie. Bet vali pilnā vārdā sauc balaenoptera musculus :D Kamēr dzērām siltu tēju, pētnieki izstāstīja dažādu informāciju gan par vaļiem, gan par delfīniem. Nu tad pie reizes Jums arī izstāstīšu, ka valis vienā kampienā iesūc 1 tonnu ūdens un 10 kg krila. Tās ir pasaulē mazākās jūras radības - garnelītes. Un dienas laikā valis apēd aptuveni 2 tonnas šīs krila garneles. To, cik izfiltrē caur sevi ūdeni, varat rēķināt paši - es nemāku :D. Garneles viņš izfiltrē caur īpašām spurgaliņām, kas atrodas mutē, jo zobu redz šim nav.
Attēlā krila garneles
Sākumā bija visai nopietna instruktāža. Iepazīstināja ar kapteini, pētnieki iepazīstināja ar sevi, stāstīja par drošību uz laivas, ko mēs iespējams varēsim redzēt, kā uzvesties ja uznāk vēmeklītis un informēja, ja nu gadījumā neko neizdosies redzēt tad nākošā tūre būs bez maksas.
Tas viss aizņēma veselu stundu, līdz izkustējāmies no līča. Tika teikts, ka brauksim 45 km attālumā tāpēc visi- kur nu kurais iekārtojās uz klāja otrajā stāvā. Īpaši ērta zvilnēšana bija uz pufiem, kas sākumā radīja tādu čillīgu sajūtu. Bet jāpiemin, ka tikai sākumā.
Kad brauciens bija aptuveni pusē, pirmos ieraudzījām delfīnus, kas parasti pārvietojas baros. Bars nebija liels, bet prieks jau tāpat redzot garos snīpīšus virs ūdens. Mazos piņģerotus iepriekš bijām vērojuši arī Turcijā, tāpēc lielo kulmināciju - vaļus, gaidījām ar nepacietību. Ik pa laikam kāds delfīnu pārītis, trio vai kvartets pavīdēja, draiski lēkājot gar jahtas malu, momentā atdzīvonot kustību uz klāja, jo tad visi metās pie bortiem, mēģinot iemūžināt skaisto mirkli. Man arī sanāca daudzās bildēs iemūžināt zilo okeāna ūdeni un neko vairāk :D Tad sapratu, ka jāmet miers un jābauda process ar acīm :)
Vēl kādu laiku pavadījuši ceļā dziļāk ūdeņos, bija brīdis vaļu medīšanai. O, jā, tieši tā. Tā izvērtās drīzāk par tādu kā pakaļdzīšanās epopeju, nevis liderīgu un nesteidzīgu vaļu vērošanu, laiski šūpojoties viļņos.
Valis sākumā bija jāpamana, ko no tāluma arī atpazinām, proti, kad izšāvās gaisā miglas mākonis-značit valis bija izšāvis ūdeni un atkal palīda zem ūdens. Tajā mirklī kapteinis mina pedāli grīdā un gāzēja tiko redzētā geizera virzienā. Ātrums nereāls, ka pilnīgi vai visus piesūca klāt jahtas malām. Pārvietoties tādā brīdī uz klāja bija nereāli un arī bīstami. Šļakatas šķīda virsū, pa lielākam vai mazākam šļācienam, ik pa brīdim saslapinot tos, kas sēdēja jahtas priekšpusē. Mēs arī tikām kārtīgi iesvētīti, bet tādā brīdī tas likās aizraujošs un pasākumam piederīgs moments.
Kad bijām ieradušies aptuvenajā vietā, pētnieki saspicēja savas acis uz kātiņiem un lūkoja, kur tad ir lielais zvērs? Un tur viņš arī bija. Zilais valis. Pasaulē lielākais zīdītājs. Šis bija aptuveni 20 metrus garš, bet varot sastapt līdz pat 40 metru garumam.
Visā pilnībā to nevarēja redzēt, bet apjaust to, ka lielais, zilais blāķis lavierēja tepat mūsu acu priekšā bija vairāk kā forši. Esot pavisam tuvu ūdens virsmai, tas izskatījās kairinoši tirkīzs zils, bet tas jau laikam pateicoties ūdenim, jo pats valis ir gaiši pelēkā krāsā. Valis apjucis griezās pa riņķi starp mūsu un vēl divām laivām, līdz nozuda. Tā šāda izlūkošana ilga vēl kādas 3 reizes. Līdz atkal šļakatu apšķaidīti, mēs vētraini dzināmies pakaļ nākošajai potenciālajai vaļa vietai.
Riktīgs piedzīvojums un adrenalīns.
Bet ne visiem no mums, jo ''vēmeklīšu'' skaits uz klāja ar katru brīdi palielinājās. Par ''vēmeklīšiem'' var saukt pašus cilvēkus, ne jau to kas no viņiem nāca ārā. Kā jau rīta instruktāžā bija teikts - obligāti jājautā par īpašajiem, zilajiem plastmasas maisiņiem, gadījumā, ja paliek slikti. Un tā nu rezultātā zilo maisiņu īpatsvars uz klāja, bija krietni pavairojies. Jo, nu bija tieši tā kā bija - šūpoja ļoti.
Atpakaļceļā, kad ātrums jahtai bija daudz lielāks, vējš neganti pūta ausī, tāpēc nolēmām kāpt lejā. Un tajā brīdī sapratām, ka pirmais stāvs bija zilo maisiņu okupēts. Sasirgušie sēdēja un noteikti lūdzās kaut šis ceļojums ātrāk beigtos. Viņus varēja saprast, jo pirmajā stāvā šūpoja daudz reiz stiprāk un tā ka, nepatīkami palika pat mums. Būtu viņiem kāds pateicis, lai iet augšā, kur mazāk šūpo.
Bet nu ceļojums atklātajos ūdeņos tiešām beidzās. Aptuveni 4 h bija pavadītas, izpētot okeāna iemītniekus. Pēc tam sekoja prezentācija, parādot konkrēti kādas delfīnu sugas redzējām. Izrādās bija divu veidu- ''tursiops truncatus'' un '' grampus griseus'', jo atpakaļ ceļā lēkājošajiem delfīniem bija dzelteni sāni, bet pirmie bija rāmi pelēcīgie. Bet vali pilnā vārdā sauc balaenoptera musculus :D Kamēr dzērām siltu tēju, pētnieki izstāstīja dažādu informāciju gan par vaļiem, gan par delfīniem. Nu tad pie reizes Jums arī izstāstīšu, ka valis vienā kampienā iesūc 1 tonnu ūdens un 10 kg krila. Tās ir pasaulē mazākās jūras radības - garnelītes. Un dienas laikā valis apēd aptuveni 2 tonnas šīs krila garneles. To, cik izfiltrē caur sevi ūdeni, varat rēķināt paši - es nemāku :D. Garneles viņš izfiltrē caur īpašām spurgaliņām, kas atrodas mutē, jo zobu redz šim nav.
Attēlā krila garneles
tursiops truncatus
grampus griseus
balaenoptera musculus
Vēl jau diena tikai pusē, bet plānos vēl ujujuj.
Nākamais solis bija sagaidīt savu jauno īres mašīnu un, atvadoties no Ponta Delgada pilsētas, apskatīt pēdējos skatāmos objektus tepat piepilsētā. Tās bija lavas avas, pfu lavas alas.
Lai atastu šīs alas kantorīti un arī pašu ieeju pazemē, nebija nemaz jābrauc ārā no pilsētas. Diezgan netipiski šādiem objektiem. No ārpuses nekas neliecināja, ka te vispār varētu būt kāds apskates objekts, cik vien izkārtne pie durvīm- ''Gruta do Carvao''. Ieeja maksāja vien nieka 5. eiro.
Sākumā demosntrēja nelielu video par alu vēsturi, izcelšanos un pētniecisko pusi, cik ļoti zinātnieki cenšas atklāt tās īpanības un patieso garumu. Un tad sekoja kāpiens pazemē pa metāla trepēm, vienā no priekštelpām uzviklām ķiverītes - nu tā lai viss kā nākas un tad sekoja neliela ekskursija pašas lavas dziļumos. Sākumā bija jāiet cauri speciāli izbūvētām lielām betona caurulēm (tas dēļ drošības) līdz nokļuvām sastingušās lavas žokļu apskāvienos.
Lava kā jau lava - melna, vēsa un neregulāra. Zem kājām minām cietus un neregulāras formas izdedžus - tās pašas lavas akmeņus, pa kuriem bija grūti pārvietoties. Tika stingri noteikts, pie alu sienām klāt neskarties, jo zinātnieki nav atklājuši, kas tā ir par dzelteno baktēriju, kas tur ir izveidojusies. Ko tādu dzirdot, tiešām tad negribas skarties klāt - a ja nu kas indīgs :D Bet gide minēja, ka iespējams tā varētu būt penicilīna baktērija par ko zinātiekiem esot aizdomas.
Azoru salās kopā ir 271 vulkāniskās alas. Pašā Sao Miguel salā, kuru apdzīvojām mēs, esot 28 vulkāniskās alas un visgarākā ir tieši šī Gruta do Carvao sistēma ar 2,5 km garu posmu, kura lielākā daļa atrodas zem pilsētas. Ala pilsētas daļā ir aizliegta apskatei, drošības apsvērumu dēļ. Tur vien drīkst loderēt zinātnieki un pētīt lavas dzīļu noslēpumus.
No alām, bez suvenīriem neiznācām, jo es pa kluso iznesu vienu lavas atlūzu, kas mētājās man zem kājām. Tur vēl daudz palika - nedomāju, ka kāds pamanīs, ka viena gabaliņa trūkst :D
Tāda nu bija Ponta Delgada - salas Sao Miguel galvaspilsēta. Te bijām pavadījuši pilnas divas dienas, iepazīstot pievilcīgākos apskates objektus. Nebiju pieminējusi, ka pilsēta bija ļoti mākslinieciska, ne tikai mūsu miteklis. Vairākas vietas atvēlētas košiem sienu un māju krāsojumiem. Aplikācijas, košas krāsas un estētiski baudāmas detaļas ik uz stūra. Ciku caku izcakoti ielu trotuāri, balkoni un namu apdares. Tas viss piesaistīja uzmanību un lika domāt, cik viss vienots un portugāliski acij ''garšīgs''.
Bet nu atpakaļ pie dabas skaistumiem, jau nākošajā stāstā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru