Puikas ārā krāmējās ap kaut kādiem dzelžiem, bet pie debesīm mirdz tik spilgti koša saule, ka jāsaka, tādu šajā vasarā te Norvēģijā redzu pirmo reizi. Saprotams, ka būs karsta diena, un es lietderīgi nolēmu to pavadīt ārā.
Mērķis skaidrs - beidzot jārāpjas augšā kalnā, kas visu šo mēnesi man ir bijis kā noslēpums ar tur esošu nezināmu ainavu. Man nebija ne nojausmas, ko es tur varu ieraudzīt augšā uzkāpjot un kas atrodas aiz šīs kalna strīpas.
Uzvilku ūziņas, paņēmu pulksteni, džempera kabatās ieliku rupjmaizes šķēli, ābolu un nagu laku un devos kalna virzienā.
Nolēmu tur pavadīt visu dienu, tāpēc arī paņēmu tādas šīs lietas: pulksteni, lai izmērītu laiku kas jāpavada kāpjot augšup un lejup no kalna, maizi - lai nav gluži jābadojas un nagu laku - jo līdz šim nekad nebiju lakojusi nagus sēžot kalna virsotnē :)
Mazai atkāpei- šis kalns nav tipiskā akmeņu klints, kas raksturīga Norvēģijai, bet gan apaudzis galīgi zaļš ar mežu un kalnu pļavām.
Precīza maršruta man nebija. Es vispār nezināju kur un kā jāiet, jo domāju, ka pirmajā reizē toč iešu kopā ar kādu, lai neapmaldos un man parāda labāko veidu kā nokļūt augšā. Bet tā kā ilgojos pēc vienatnes, dūru pati pa savam prātam, ar domu, ka galvenais tikt augšā.
Tātad vispirms mans iedomu ceļš veda cauri drūmam mežam, kurš pavisam lēzeni veda augšup kalnā un ik uz stūra bija redzami lieli un masīvi laukakmeņi. To varētu saukt par tādu kā pirmo -vieglo līmeni. Nākošais bija jau maķenīt ekstrēmāks un akrobātiskos trikos bija jāizdomā kā tikt pāri dzeloņdrātīm, lai nesalauztu sapuvušos koka stabus, kas grīļojoties turēja aploku. Tie cilvēka svaru varētu arī neizturēt un tāpēc meklēju kārtējo akmens čupu, kas atradās pietiekami tuvu aplokam, lai varētu tam cēli pārklekt pāri un kalnu aitas būtu mierīgas ka viņu aploks nav salauzts :)
Ok, ar to arī tiku galā un nedaudz piepūlot savu laisko miesu, lai nonāktu pusceļā, pārvarēju jau daudz stāvākus kāpienus, un pēkšņi atdūros pret vairākiem acu pāriem, kas uz mani izbrīnīti lūkojās!!!
Nonākusi vairāk kā līdz pusei, sastapos ar govīm, kas kalnu pļavas saulē tikpat izrbīnīti skatījās uz mani. Es domāju, no kurienes te tādas uzradušās un kam tās vispār pieder? Bet šīs gan jau domāja, kas tā tāda ar zilu džemperi tagad mūsu diendusu traucē??
Viss mierīgi - viņas nebija naidīgi noskaņotas un ātri notinās, lai neapdraudētu savu svēto pirmdienas mieru, bet es varēju baudīt diezgan smuku dabas skatu, kad no augšas varēju redzēt kā mazi traktoriņi brauc pa pļavām, kā arī pavisam vienkārši varēja redzēt vietējo apriņķi un mūsu pilsēteli Bryni. Bet tas bija tikai pusceļš.
Trešais līmenis bija pēdējais. Atlika vien stāvs kāpiens, kurš izvērtās gana bīstams. Kamēr kārpījos augšā, krampējoties zāles kušķos un turoties pie apšaubāma izskata zariem, nonācu kādā šaurā vietā ar apaugušiem akmeņiem, kur ieraudzīju baltus kauliņus. Un ne jau kāds suns tur bija tos sanesis. Tas bija labi saglabājies kādas nelaiķes - lielas govs skelets.
Tad man tā cauri galvai izskrēja: ''Okei, tagad bišķin mierīgāk''
Saprotams, ka nelaiķe neveiksmīgi novēlusies un pārlauzusi sprandu, vai sliktākajā gadījumā nokritusi tā kā nevar piecelties un kā sacīt atdevusi galus lēnā nāvē.
Ko tur iedziļināties - turpināju ceļu, lavierējot starp skeletu un ļoti bīstamās vietās, kustinot velēnu kušķus, pavisam lēni uzvilku sevi augšā.
Tas tik bija ko vērts. Uz brīdi īpaši laimīga nebiju, jo sapratu ka atpakaļ arī būs jātiek, taču turpmākās stundas gribēju veltīt pozitīvajiem iespaidiem, ko biju gaidījusi visu šo laiku, kamēr biju skatījusies uz kalnu no tā pakājes.
Vairs ne tik liela sajūsma bija par skatu uz pilsētu un visu pārējo apdzīvoto reģionu, bet par otru kalna pusi, kur pavērās - aiii!!!!
Unbelievable!!!!
Cerēju, ka noteikti būs forši tur augšā, bet nu ka šitā!!
Sākumā bija plašas teritorijas ar piebārstītiem milzīgiem akmeņu krāvumiem, starp kuriem ganījās aitas, bet jo tālāk gāju, jo iespaidīgāks viss palika.
Skatam paverās tālumā aizejošas kalnu grēdu virsotnes, kuru horizonts tālumā sazāģējās ar dzidri zilajām debesīm!
Iekārtojos uz augstākā akmens blāķa un to vien darīju kā tīksminājos par visu! Par aitu zvanu dobjajām skaņām, par karsto dienu, par tālumā esošo ezera atspulgu un piemētāto akmeņu pļavām. Nēesmu nekad bijusi Skotijā, Īslandē vai Īrijā, bet kaut kāda stereotpu bilde stāv priekšā, ka izskatījās apmēram tā, kā ir šajās zemēs.
Un tagad ir secinājums, ja būtu kāds draudziņš, kas man būtu jāizklaidē esot te, tad nekāda Stavangera, jūrmala, vai Bryne...Es kādam gribētu parādīt visu šo!!!
Vējiņš pūta, saule spīdēja, Sanča smaidīja un viss bija labi.
Mājupceļā drēbes kļuva viens divi netīras, jo 45 minūšu laikā bieži nācās nošļūkt ar dibenu pa mitru zemi, paskrāpēties gar sausiem egļu zariem, līdz potītei iekāpt mitrā pudurī un piesmelt botu. Bet tas bija tā vērts! Pavadīt dienu ar sevi, nolakot zilus nadziņus un priecāties par vienkāršību.
Bija vērts arī kārtīgi apdegt saulē, kad vakarā sapratu, ka esmu reāli iecepījusi pavadot šo burvīgo dienu tur augšā :)
Foto: Kalns no pakājes, lūriķes-govis, nelaiķes skelets, virsotne, ainavas, lūriķes - aitas! :)
