Porto pārsteigumi

Agri rītā uzcēlušies, lai laicīgi var nomazgāt mašīnu un to atdot, ieradāmies lidostā un gaidījām savu lidojumu. Biju priecīga atgriezties Porto, jo tur biju pirms kādiem četriem gadiem un pilsēta tiešām patīk. Sapratu, ka lidostā atkal ņemsim jaunu īres mašīnu un dosimies uz galamērķi.
Ielidojot tā nenotika. Nez kāpēc tika sameklēti bagāžas skapīši un mūsu sadzīve uz 4 h bija ieslēgta. Mikus teica, ka jābrauc uz centru. Nu jau palika pavisam aizdomīgi, jo kaut kas nebija tīrs. Kāds centrs, kāda bagāža, ja jau jādodas tepat kkur???
Un tad lidostas tablo ieraudzīju uzrakstu Ponta Delgada. Nu viss skaidrs - tā nebija nekāda maza pilsēta Portugāles ziemeļos, bet gan atkal kaut kas jauns - sazin kas. Es pat iedomāties nespēju kur tāda pilsēta atrodas. Izvēles man nebija - devāmies uz centru ieturēties. Man laiks pagāja neprātā štukojot kur mēs varētu doties tālāk? Cik tālu? Kāda valsts? Cik ilgi?
 Porto laiks bija fanatstisks. Devāmies uz mums abiem zināmo upes malas rajonu Ribeira, kur katrs nošņakstinājām pa tradicionālajam portugāles ēdienam -Frančeziņja.

Laiks paskrēja nemanot, jo.. kamēr kaifoju saules staru apspīdēta,  Mikus ''feisbukā'' bija ielicis, ka esam ceļā uz Azoru salām. To man tik vajadzēja uzzināt, kad žoklis atkārās un kādu laiku vispār nezināju ko teikt!! Jej bogu dulls, kas dulls!!Salas tik tālu okeānā, kā reiz atkal nav dzirdēts par tām nekas. Un vispār: kas? ko? kad? kur? Mikus vien tīksmībā atkal varēja sist plaukstiņas par izdevušos pārsteigumu, jo toč- es biju mēma. Pēc kārtīgajām pusdienām, nebija ne spēka ne varēšanas uzvilkties atpakaļ kalnā, tāpēc izmantojām funikuliera pakalpojumus un mūs kā buržujus uzvilka augšā pa stāvām un šaurām sliedītēm atpakaļ tur, kur izkāpām ierodoties. Pārielas beķerejā, protams, bija jāpaķer iemīļotais našķis Pasteis de nata (vārītā krema līdzinieks pildīts kraukšķīgā groziņā), ko gardu muti notiesājām lidostā, kā saldo ēdienu. Bez tā, Porto vienkārši nevarējām pamest. Tas ir aizliegts ar likumu :D

Lidojums līdz Azoru salām, precīzāk uz Sao Miguel, atkal pagāja kā piecgadīgam bērnam, trinoties krēslā, kas nu būs, kas nu būs?  Nojausmas nekādas un ilūziju ar.
Ielidojot lūkojām pēc taksometra, kas aizvestu līdz centram, bet mūs paspēja uzrunāt jauniešu pārītis, kas piedāvāja doties kopā, lai būtu lētāk. Tā nu aptuveni 7 min braucienā pa 4,50 eur no katra pārīša, bijām klāt.
Mājvietā mani atkal sagaidīja dzimšanas dienas pārsteigums - puķīte, sveiciens no namamātes un aizdegta svecīte, kas tik sirsnīgi un mīļi sasildīja sirdi.
Vakars vējains, apgaismojums tāds padrūms, bet kad iekārtojoties mājvietā (šoreiz izmantojām airbnb.com) devāmies pilsētā medīt kārtējo jūras velšu porciju.

Alises brīnumzeme

Pēc dienu plāna, man lika saprast, ka visa sala daudz maz ir apbraukāta un nākošās dienas pavadīsim salas galvaspilsētā Palmā, kur sekos nākošās izklaides. Bet nu vēl piepildot pēdējo dienu salas ziemeļaustrumus, plāns bija gana intriģējošs, lai to laicīgi sāktu.
Kā pirmo devāmies uz salas galējo punktu El faro de Capdepera. Kā teikt paša galiņa galiņš. Kā allažiņ aizgrābjošs dabas skats ar stāvklintīm, ūdens šalkoņu un bāku klints galā, kur no augšas skatoties, pie kājām paveras koku galotnes. Pilnīga laimes un prieka sajūta.
Sajutāmies kā medusmēnesī.

Lai kļūtu par kārtīgiem stalaktītu alu ekspertiem, bijām ieplānojuši vēl divu alu apmeklējumus. Grandiozākās un ievērības cienīgākās ko sala piedāvā.
 Kā uz pirmo devāmies melno alu, jeb cuevas de Arta. Ierodoties atkal paspējām uz jaunu grupu, kas devās iekšā alas dziļumos. Nu jā, šī tik bija varena ala. ļoti milzīga ar gariem pastaigu ceļiem, bet kas īpaši-  visi stalaktīti un stalagmīti bija piķa melnumā. Tas bija jauns salīdzinājums ar iepriekšējo jezuliņa baltumā tērpto alu-Coves de Campanet.
Melna tā tāpēc, ka pašos pirmsākumos, kad alu atklāja, cilvēki tur gāja lūgties un gāaj iekšā ar svecēm, jo elektrības, protams, ka nebija. Un, lūk, no šiem sveču sodrējiem viss tapis melns.
Jau drīz ieejot alā, mums piedāvāja nelielu šoviņu ar gaismu un skaņu efektiem, kad parādīja alas ''pekles'' daļu. Ļoti iespaidīgus un milzīusi stalaktītu blāķus, kas atstāja ļoti dižu iespaidu.
video
Tūre pa alas dziļumiem ilga aptuveni stundu, kuras laikā varēja redzēt kā varenie kalcija mieti maina savu formu un tekstūru ik uz soļa. No pekles daļas varēja nokļūt ''paradīzes'' posmā, kurā noskaņa bija daudz vieglāka un alas stalaktītu veidojumi atgādināja enģeļa spārnus un vairs nebija tik melni kā sākumā.

Ļoti ļoti iespaidīga ala, lai neteiktu vairāk. Ja brauksiet uz Maljorku - noteikti ielieciet ''must to see'' sarakstā.
Tālāk, pēc plāna un kartes sekoja nākošā ala- Caves of Drach , kas atradās diezgan tuvu, tāpēc steidzām turp. Šo alu vēl jo vairāk var uzskatīt par salas vizītkarti, jo reklāmas un entās norādes sekoja ik uz soļa.
Iebraucot teritorijā, tūristu daudzums pārsteidza. To bija milzums. Viss bija pilns. Daļa apskatīja suvenīru veikala piedāvājumu, daļa ieturējās kafeijnīcās, bet vairākums gozējās āra terasē, gaidot nākošo stundu, kad tiks atvērta ieeja apmeklētājiem. Arī mums nekas cits neatlika, kā pagozēties saulē un novilcināt laiku. Mani sāka mākt šaubas vai tik lielu skaitu alā vispār var dabūt iekšā, jo rinda, kas bija sastājusies pie ieejas bija apmēram tāda, kad Stockmann sākas ''Trakās dienas''.
Bet viss bija veiksmīgi. Plkst 14:00, kad sākās jauna grupas tūre, visi tikām iekšā un varējām vien nenobrīnīties par alas plašumiem. Šī bija vislielākā stalaktītu ala, kas apmeklēta, taču ņemot vērā, ka mums 4 dienu laikā šī bija jau trešā ala, katru bomi nekārojās bildēt. Pārējie gan - zibināja pa labi un kresi :) Ala atšķīrās ar to, ka tajā bija vairāki ūdens ezeri, tiesa gan nelieli, bet katrā gadījumā veidoja unikālu tieši šīs alas ainavu. Katrā šaurākā tunelī, kur stalaktīts bija rokas stiepiena attālumā, atradās kāds apsargs kurš pieskatīja, lai nejauši kādam nienāk prātā paķert to sev līdzi kā suvenīru. Kāre pēc apčamdīšanas daudziem piepildījās, jo te to visu varēja izdarīt, bet es neesmu droša, ka tos vispār varētu nolauzt, jo kalcija minerāli izskatījās pietiekami vareni, lai kāds mēģinātu to nolauzt.

Alas kulminācija aizveda līdz koncertzālei, kur visi varēja sasēsties uz brīvdabas esterādēm līdzīgiem benķīšiem un tumsā nepacietīgi gaidīt kas nu būs. Pēc 15 minūšu nogaidīšanās, no tumsas izpeldēja trīs ar lampiņām rotātas laivas, kurā vienā no tām, sēdēja četri mūziķi, un spēlēja klasiskās mūzikas skaņdarbus. Padomā, laivā atradās klavieres, divi vijoļmeistari un laikam alta spēlētājs. Tumsā jau nevarēja redzēt. Bet kas tas bija par piedzīvojumu!!!
Tik.... tik ...tik....romatiski un brīnumaini skaisti, ka visi nekustoties baudīja koncertu, ik pa laikam dzirdot laimes nopūtas par skaisto notikumu. Joprojām tas mani ir tik ļoti saviļņojis un katrā ziņā varu teikt, ka tas bija Maljorkas skaistākais notikums.
video ar laivām
Pilnīgi apburta no redzētā skaistuma, koncerta noslēgumā tie, kas gribēja varēja sēsties vienā no laivām, kur stūrmanis veda neilgā braucienā pa tiko redzēto ezeriņu izejas virzienā. No laivas izkāpu kā Alise brīnumzemē un tāda biju visu turpmāko dienu.
Kas tāds nenotiek katru dienu un to atceroties až galva griežas. Iespējams esmu palikusi ļoti sentimentāla, taču šis noteikti ir ''MUST TO SEE'' Maljorkā

''Apburtās Alises'' diena turpinājās pilsētā Manorka, kas ir slavenā tenisista Rafaela Nadala dzimtā pilsēta. Taču vispirms vajadzēja uzpildīt savus barības dziedzerus ar kādu tradicionālu maltīti. Šoreiz vadījāmies pēc tripadvisor.com ieteikumiem, nevis uz dullo, tāpēc nokļuvām vietējā un ar pozitīviem ieteikumiem atzītā vietā- ''El Norte''.  Ēstūzis piedāvāja nedēļas piedāvājumu, kas šoreiz bija ziemeļspānijas ēdienu sets, kurā ietilpa 5 ēdieni, plus mājas vīna pudele un tas viss par 13 eur no personas. Gana izdevīgi un gastranomiski plaši, lai tuvākās stundas pavadītu šajā vietā, noslēgumā pilnīgi vai sadraudzējoties ar namatēvu, kas vienu pēc otra uzsauca vietējos stipros brūvējumus, kuri gatavoti no kaut kādas tur plūmju šķirnes.

Izpētot Manorkas pilsētu, devāmies uz pērļu veikalu/ muzeju, kas ir pilsētas gods un lepnums. Lai aizietu uz izstāžu zāli, kas bija ēkas otrajā stāvā, nācās iet caur veikala nodaļu, kurā izsmalcinātas pārdevējas, pircēji un, protams, pašas pērles, gozējās uz rubīna krāsas samta paklājiņiem, nospodrinātu stiklu atspīdumā. Piedāvājums gana plašs, lai kungi savas dāmas iepriecinātu ar greznajām rotām. Tā tas arī izskatījās - kungi bija uzņēmušies galveno lomu pie stendiem, kur sieviņas stāvēja blakus un kautri smaidīja par vīru iniciatīvu apbērt savas daiļavas ar pērlēm. Feini :)

Ekspozīcija par pērļu iegūšanu un apstrādi būtu bijusi daudz izsmeļošāka, ja mums kāds par to pastāstītu, bet tā kā gids, iespējams, mājās gulēja :D mēs paši iepazināmies ar materiāliem, attēliem un vēsturiskiem pērļu paraugiem, kas izstādē bija sastopami.

Pēcpusdiena pagāja turpat pilsētā, pastaigājoties pa centra rajonu un mazajām ielām, cerot ieraudzīt kādu Nadāla suvenīru, ko aizvest radiniecei, kura ir šī sportista cienītāja. Bet nu nekā. Pilsētā vispār nekas neliecināja, ka te tāds puikiņš būtu uzaudzis. Tā vietā, Mikus iegādājās divus spilgtus vasaras T-kreklus, lai būtu spilgtākas atmiņas par šīs pilsētas notikumiem, jo pudele mājas vīna apreibināja ne tikai viņu :D
Pateicībā par pilsētas apmeklējumu dabūjam sodu par mašīnas novietošanu. Dāāā', pie pārtikas veikala? Zīmes nekādas nav, bet lapiņa ar sodu gan...Nu ok, pieņemism ka ikviens suvenīrs jāpieņem lai kāds tas arī būtu :(
Atgriežoties savā naktsmāju pilsētā- Alcúdia, par pienākumu bija jāapskata piemājas pludmale un skaistais mols. Šūpojot kājas uz koka laipas, šoreiz Mikus sāka mani tincināt kāpēc es nesekoju līdzi dienu plānojumam savā lapelē, uz ko atbildēju, ka tur jau tāpat neko nevar saprast, jo viss šifrēts ar  īpatnējiem svešvārdiem un saīsinājumiem. Bet tas viss ar mērķi, jo tikai viņš vienīgais zināja, ka nākamajā dienā nekāda galvaspilsētas-''Palma'' apskates mums nebūs.

Tā vietā jau agri no rīta būs jādodas atdod mūsu balto mašīnīti un jālido uz Porto!! Liels bija mans izbrīns par šādu plānu maiņu un ar nepacietību gaidīju, kas tad būs jaunā dzīvesvieta.
Kā Mikus apgalvo - neliela pilsētiņa- Ponta Delgada netālu no Porto, kur apskatīsim Portugāles ziemeļus.
Ak šie baltie saltie MELI!!!!

Cabrera

Trešās dienas plānā paredzēta došanās dziļāk zilajos ūdeņos uz mazu un vientulīgu saliņu-Cabrera. Brauciens paredzēts ar ātrlaivu, tāpēc pulcēšanās notiek jau laicīgi. Tikmēr varējām nopētīt mūsu kompanjonus, kas pārsvarā sastāvēja no veselīga izskata penžukiem, dažiem jaunākiem pārīšiem un viena ''vienīša''. Turpat ostā tika izdalītas pusdienu paciņas, kuras iedeva tikai mums. Vai tiešām mēs vienīgie idiņi, kas to pasūtīja? Par tām tika samaksāts 8 eur no personas, bet papīra turzā bija auksti makaroni, brūns bumbieris, maizes bulka, 0.3 l ūdens un dažādu veidu dīvaini gaļas izstrādājumi. Nu ok - nekad jau iepriekš nevar zināt kāds būs dienas piedāvājums, bet nu būtu tak jauki dabūt kārtīgu ēdienu, ja jau tā ir tāda īpaša tūre.

Aptuveni pēc stundu ilga brauciena mēs esam atvesti uz salu, kur 4 h varam izklaidēties kā gribam. Kalna galā atradās klosteris, salas teritorijā nacionāls parks, militārais postenis, mini muzejs, vairākas pludmales, bākas un maza kafeinīciņa. Izkāpjot no laivas katrs nu metās kur pagadās. Daži uzreiz iekšā muzejā, daļa stiepās augšā kalnā, bet pārsvarā- vairākums, diedza uz priekšu pa putekļaino gājēju taku, apskatot apkārtni un salas floru. Arī mēs. 

Gājienā visi sadalījās tā, ka neviens nevienam netraucēja. Daļa aizgāja bākas lūkoties, daļa uz tālākām pludmalēm, bet mēs palikām pie vidēji tālās pludmales, kur mūs sagaidīja draudzene - kaija!

Skats feins, kompānija lieliska, laiks - nu so so. Te karsts, te vējains. Tā i var sēdēt un domāt cik daudz izmesties, jo pēc laiciņa atkal uzmetas zosene. Bet, lai nu kā, cepiens bija produktīvs. To tik varēja saprast dienas noslēgumā. 

Jāsaka tā, ja mums nebūtu šāda tūre ar izbraucienu uz salu, tad mūs abus laiskojoties pludmalē nevarētu sastapt. Labprātīgi piespiedu kārtā atpūtāmies un baudījām mierīgu pusdienlaiku. Atpakaļceļā Mikus pievarēja kāpienu kalnā un no klostera augšas baudījā kārtējo ainavu, es tikmēr atstiepu savas miesas kafeinīcas paēnī un klausījos no sirds laimīga cilvēka svilpošanā, kura melodija nāca no pavērtā lodziņa.  Kafeinīcas darbinieks, turpat aiz sienas mazgādams traukus, tik izteiksmīgi svilpoja ''Every breath You take'', ka izsauca smaidu ne tikai manī. Te arī noķēru salas un Spānijas siestas laiku, bezrūpību un iemīlēšanās momentu. Vismaz jaunietiem aiz sienas nepārprotami :)
svilpojama dziesminja

Vizienā atpakaļ uz Maljorku, tikām aizvesti līdz zilajai alai, kas nosaukumu iemantojusi, tās zilā ūdens dēļ. Ar laivu pabraucām zem klints tādā kā dziļā dobumā, kur īpaši spilgti varēja redzēt kristālzilo ūdeni. Vēl zilāku laikam tiešām nekur citur nebiju redzējusi. Tas- pateicoties planktonam, kas attīra ūdeni līdz kristāldzidrumam.

Tad ātrumlaiva iespieda pedāli un pa īstam varēja novērtēt šīs laivas ātrumu. Izkāpjot seja bija viegli mitra un mati sačirkojušies, jo šļakatas šķīda pa labi un kreisi. 

Tā kā diena bija tikai pusē, mēs turpinājām salas apskati, lecot blusā un apzinot jaunus maršrutus. Kā vienu no tiem Mikus bija sameklējis informāciju par pludmali, kas Tripadvisor.com ieteikumos ir Eiropas skaistāko TOP 8  pludmaļu sarkastā. Tā nu stūrējām tās virzienā. 

Šī pludmale- Calo des Moro, saprotams, ka nav tipisko balto smilšu paradīze ar palmām abos sānos. Tripadvisor kā tāds piedāvā ceļotājiem informāciju par kaut ko neordināru un unikālu, salīdzinot ar tūroperatoru ceļvežu programmām. Tā vismaz es to uztveru. 

Šo pludmali ieskāva smilšainas stāvas klintis, pludmali veidojot precīza taisnstūra formā, no visām pusēm ierobežojot ar akmeņainiem krāvumiem. Savukārt zilais ūdens izmetoties krastā, gar akmeņiem izrāsojāsa balts, veidojot skaistas krāsu kombinācijas. 

Tālāk kožot cauri visai salas austrumu piekrastei, skatam pavērās dažādas jūrmalu ainavas, Nolēmām ieturēt vakariņas mazā pilsētiņā -Porto Petro. Tur atradām zivju restorānu ''Restaurante la aventura'', kur kā ikdienas baudījām svaigās jūras veltes. Viesmīlis, kā sapratām restorāna īpašnieks, ieteca vēl pāris apskates objektus, ar ko sala lepojas un mēs devāmies tālāk. 

Tuvojās vakars un ceļi veda caur pilsētu Inča. Ļoti ļoti skaista mazpilsēta ar gājēju ieliņu, vēsturisku auru, skaistu centrālo laukumu un baznīcas torni. Nakts laternu spīdumā piedeva īpašu romantiku un nostaļģiju, tāpēc devāmies pēc iesrastās kapučino tases, klāt piekožot ekselentu citronu kūku, kas bija aizdedzināta liesmojoša ruma peļķītē. 

Diena nepielūdzami bija ievilkusies un šoreiz atkal sanāca ierasties viesnīcā ar pamatīgu nogurumu, bet vēl mazliet to vajadzēja apslāpēt, glābjot Mikus kraukšķīgi sarkanās ausis. Tas arī bija salas panāktais zīmogs, lai šo dienu vēl atcerētos kā iespējams vienīgo laiku, ko veltījām saules peldēm. 

Nogurumu veldzējām siltā ūdens putu vannā un loģiski, ka naktī čučējām kā sivēni, lai atjaunotu spēkus, iespaidiem pilnai nākošai dienai. 

Velobraucēji

Jauns rīts, jauna diena -jauni plāni. Sēžamies blusā iekšā un kā pirmais stūrējam uz stalaktītu alām- Coves de Campanet.
Jāsaka, ka vēl nebijām samierinājušies ar velosportistiem, kas Maljorkā ir ļoti bieži sastopami. Viņi bija visur visā salā. Kā zināms trenējas Tour de France maratoniem un stāvajos serpentīnos trenē savu izturību, Domājām, ko ellē viņiem te dzīties un ņemties, ir milzum daudz citu vietu kur trenēties. Bet nu kā bonusu viņi saņem skaisto Maljorkas dabu, kas iespējams arī ir atbilde uz manu jautājumu. Tā nu līferējot un apdzenot pa čupām vien zilbikšainos sportistus, palaidām garām labo pagriezinu, kur mums bija jānogriežas. Samazinājām ātrumu un sākām skatīties kurā vietiņā tā smuki varētu apgriezt riņķī, jo ceļi šauri, riteņbraucēju ka biezs, tā pat vēl auto satiksme un tad nu vienā nevainīgā kreisajā pagriezienā, viens ķiverains tēviņš maigi pieglaudās blusas sāniem un ar jūtām uzgūlās mašīnas spogulim. Sākumā pat saprast nevarēja, kas notiek, bet tad -džimbā rasā. Vienu bijām paķēruši!
Par laimi un visiem svētajiem, ka manevrs nebija straujš un arī ātrums neliels, jo saprast kurš vainīgs un kāpēc tā atgadījās arī nevarējām saprast. Bet nu tad, kad sapratām, ka mašīnai švīku nav un dullais vācu riteņbraucējs arī stāvēja vienā gabalā. Atvadījāmies un nelāgu notikuma garšu uz lūpām un viss bija kārtībā.
 Sadursme bija bez sekām.
 Mašīnas spoguļa plastmasu piebāzām atpakaļ un nevienam nekas negadījās.
Dienas laikā, protams, atcerējāmies notikušo, bet ātri centāmies izsvītrot to no prātiem, lai atmiņas nebojā ceļojuma notikumu gaitu.
Stalaktītu alas atradām ātri un ierodoties, uzreiz pat neplānojot paspējām uz tūristu grupu, kas gāja iekšā.
Es šādās alās biju pirmo reizi un ļoti izbaudīju dabas brīnumu vaidojumus, Man nebija ar ko salīdzināt, tāpec viss likās wow wow wow! Ala bija neliela, taču izcēlās ar to, ka viss iekšienē bija balts jo balts. Stalaktīti un stalagmīti bija smukiņi. Visvairāk patika viņu tā saucamā ''spageti'' telpa, kur mazie stalaktīti pie griestiem bija tieviņi kā diegi un to bija, ka biezs.
Dienas turpinājumā šaurie ceļi mūs veda līdz pasakainai pludmalei-  Cala de sa calobra. Bet ceļš līdz tai bija ilgs. Turpinājām gūt iemaņas serpentīnu ceļu iekarošanā un sadarboties ar uz tiem sastopamajiem riteņbraucējiem, lielajiem autobusiem un citiem tūristiem. Ceļš bija nogurdinošs bet pasakaini skaists. Te pavērās jau cita ainava ar klinšainākiem skatiem, kas vairs nebija tik zaļi. Pa ceļam protams bija entie skatu laukumi. No kalna augšas uz leju varēja vērot garo serpentīnu līkločus, kas kā desas savijušās skaistos rakstos, savukārt tuvāk pakājei jau rēgojās zilo ūdeņu horizonti un nebeidzami stāvkrasti. Galapunkts bija pasaka!!!
Šeit man būtu jāsaka, ka nav nemaz jābrauc uz Taizemi lai ieraudzītu ko līdzīgu Phi-phi salu dailei.
Paši to arī iesaucām par mazo phi phi pludmali. Pludmale sastāvēja no vieniem vienīgiem oļiem. Vidēja izmēra akmentiņiem, pa kuriem pārvietoties bija diezgan grūti. Klabot kurpju zolēm nonācām līcītī, kur jau krietnā pulkā izklājušies kā plaušas gulēja dažādu tautu tūristi. Pēc dūdiņu spiedzieniem, kas pozēja ūdens viļņos, varēja saprast, ka ūdens bija vēss, bet esamības prieks tāpat taču ir lielāks :) Laiks bija fantastisks un izsalkums arī, tāpēc izpriecējuši acis devāmies pārtikas iznīcināšanas bodītes virzienā.
Iebraucot parkingā liels bija pārsteigums, ka viss garais ceļš pa trakajiem kalnu ceļiem būs jāveic vēlreiz atpakaļ, jo cita ceļa nemaz nav, kas varētu aizvest tālāk. Bet kā jau parasti tas dzīvē ir, atpakaļceļš pagāja daudz ātrāk un arī vakariņu vieta tika tika atrasta samērā ātri.
Pasakaina vieta - Port de Soller. Pilsēta mazā līcī, saulrietam kūstot uz mūsu ādām un ēdot paelju no lielās pannas.
Totāla chill zona, nesteidzīgiem tūristiņiem, pastaigām vai laiskai saldējuma laizīšanai turpat pāri ielai esošajā pludmalē.
Es personīgi tur izkusu. Ļoti ļoti patika. Iespējams no raibajiem dienas piedzīvojumiem, iespējams no skaistā ceļa, kas šurp atvedis, iespējams no gardā vidusjūras ēdiena un iespējams no mana burvīgā vīra. Joprojām jūtos kā iemīlejusies. Ceru, ka tā arī ir :)
Tradīciju turpinot, kapučino devāmies baudīt kādā citā mazā pilsētelē, kas bija paceļam uz mājām.
Pa ceļam izbraucām cauri vairākiem maziem ciemiem līdz beidzot sajutām, ka īstā vieta ir klāt- Valldemossa. Devāmies mazā pastaigā pa norimušo pilsētiņu. Bija vakars un ņemot vērā ka tā nebija ne tūristu vieta, ne arī dzan tūrisma sezona sākusies, bijām kā baltie zvirbuļi, kas klīda un ostīja gaisu.
Bet viss likumsakarīgais notiek tik vienkārši un skaisti, kad atradām burvīgu, vienkārši burvīgu mazu restorāniņu, kur dzīvība kūsāja uz pillu klapi- Casa de sa miranda . Vietiņa nejēgā šaura, bet varēja just, ka te ir pilsētas esence, sākot ar mestarīgajiem un garšīgajiem ēdieniem (tā izskatījās), viesmīlēm un beidzot filmu cienīgu dabas ainavu. Nē, tā nebija ar skatu uz jūru. Tā drīzāk līdzinājās Itālijas vīnaudzētāju ielejām. Zaļa, sulīga un no dabas skaista aina, kurai nevarēja nekur piesieties.
Pat kapučīno putu kaudzīte nekur neaizlidoja. Viss bija rāmi un mierīgi. Visticamāk no tā ka bijām ļoti noguruši - viesnīcā ieradāmies piķa melnumā un vienīgā lieta kas veldzēja mūsu dvēseles un muskuļus bija silta putu vanna...

Salas ziemeļi un baltie putu mākonīši

Prieku, par sākušos piedzīvojumu 12 dienu garumā radīja pienācīgā jubilāres sagaidīšana viesnīcā. Ieejot numuriņā, sagaidīja ņammīgs kūkas šķīvis un sārta kokteiļa glāze ar apsveikuma vārdiem no viesnīcas personāla.
Prieks kur tu rodies un prieks, ka Mikus to visu bija noorganizējis.
Kūka gan tikai izskatījās ņammīga, jo koši zaļā glazūra un putuplasta izskata putukrējums uz nakti daudz iekšā negāja, tāpēc nogurušie ceļotāji metās slīpi un nākošo dienu sāka ar sakārtotu plānu.
Atlika tikai paskatīties savā dzeltenajā lapelē un diena sākās.
Nedaudz šķita nerāli, ka ceļojumā var pieturēties pie šāda plāna, bet nu ticot neticot-  viss arī tika realizēts.
Pirmos salas iespaidus devāmies lūkoties uz kādu pavisam nomaļu pludmali- Platja des coll baix, kuru sasniegt varēja dodoties nelielā pārgājienā pa kalnainu un brakšķainu ceļu. Jau no pirmajām ainavām aizrāvās elpa, jo par laimi, manas ilūzijas nesakrita ar realitāti. Likās ka Maljorka būs Ibizveidīga ''pļažu'' un slinko tūristu paradīze, bet tā bija skarbāka, ainaviski plašāka un mums kā dabas bērniem, bija tieši tas, ko gribējās.
Stāvās kraujas, kuru pakājē izskalojās dažādu segumu pludmalītes bija tieši apskatīšanas vērtas. Gulšņāt tajās negribējās, jo sala pati teica priekšā, ka ir daudz kas vēl priekšā ko apskatīt, tāpēc netērējam laiku, ķēpājoties ar SPF :D
Šādos brikšņos, ejot pa takām, turpat 10 m attālumā, vērojām kalnu kazu māmuļas ar savām atvasēm, kas plucināja kraukšķīgo zāli.
Salas šaurie un līkumotie ceļi ļoti bieži aizved pie skatu laukumu vietām, kas ir pašā ceļmalā, turklāt norādīti ar zīmēm, kuras laicīgi var pamanīt un izvērtēt, vai tiešām katrā placī ir jāstājas, jo to ir patiešām daudz un skaistu skatu tik pat.
 Tā nu mēs lavierējām un baudījām tā, ka acis tecēja ārā no skaistuma. Visvairāk raksturīgas šīs milzīgās kraujas, kuras saplūst ar zilo ūdeni.
No pirmās serpenītnu braukšanas pieredzes ilgi nevarējām izvairīties, jo vienkārši cita ceļa nebija, lai nokļūtu ievērības cienīgos galamērķos. Iesākumā līdām lēni un prātīgi kā zuši pa tiešām šaurajiem ceļiem, kas stiepās te pēkšņi stāvus augšup, te pēc kāda laika atkal tikpat ilgi lejup. Bet šādi braucot visu dienu, iemaņas pamazām radās un beigu beigās divpadsmitajā dienā vālējām kā zvēri.
Par mazo ceļojuma tradīciju mums izveidojās pusdienošana kādā piejūras ēstūzī ar skatu uz ūdeņiem, tajā dienā -Cala Sant Vicenç un kapučino baudīšana kādā citā mazā blakus pilsētelē, mēģinot sajust vietējo dzīves ritmu,
Tajā dienā putoto dzērienu sanāca vai drīzāk nesanāca izbaudīt salas galējā un augstākajā apskates vietā- Cap Formentor.
Brīdi gribējām pakavēties, tāpēc ar balto putu makonīšu tasītēm gajām pasēdēt ārā terasē. Skats jau jauks, bet vējš pēķšņi uzpūta tik liels, ka mūsu baltās piena putas aizgāja pa vējam, daļa sejā, daļa manā šallē un pārējais Mikum džemperī :D
Tik ātri nekad nebijām izstrēbuši dzērienu. Kā sacīt miers un basta - lai nav vēl vairāk jācūkojas :D
Tā nu urbjoties cauri salai pa gabaliņam vien, sūknējām skaistos skatus un mieru. Ik pa laikam, protams, padirnējām kādā pludmalītē, nostaļģijā par foršo iespēju ceļot un redzēt skaistās zemes.

Dzimšanas dienas pārsteigums-Maljorka

Jāsāk ar atkāpi kā šis ceļojums sākās.
Kā jau visi normāli cilvēki- savas dzimšanas dienas plāno atzīmēt vai nu lielākā vai pavisam savā kompānijā, taču domas kaut kādas vienmēr ir. Tā nu es arī jau kaldama pirmos plānus, sāku Mikum vāvuļot iespējamās vesrsijas, līdz brīdim, kad ātri vien viņš aprāva visas manas iegribas, pavēstot, lai neko neieplānoju konkrētos datumos, ar manu dzimšanas dienu sākot.
Sapratu, ka kaut kur lidosim, bet kur? Tur es varēju kārtīs zīlēt, zvaigznes pētīt kaut vai svārstus mētāt, bet ne pušplēsta vārda es neuzzināju :D
Pa lielam, visu laiku līdz ceļojuma sākumam biju mierīga un relaksēta, jo pilnībā uzticējos Mikus gaumei. Tā kā abi esam uz viena viļņa īpaši ceļojumu garšas kārpiņu ziņā- ļāvos pārsteiguma burvībai. Ik pa brīdim gan uznāca tincināšanas lēkmes, kad izteicu vairākus minējumus ar dažādiem galamērķiem, bet trīs nedēļu garumā es saņēmu nelokāmu atbildi:''NETEIKŠU''.
Dzimšanas diernas rītā -18.04.2015 plkst 6:00 mani uztrieca augšā ar ziņu, ka jātaisās. Nu labi labi, prieks kur tu rodies :) Koferis jau bija pa pusei piesvaidīts ar dažāda kalibra apģērbu gan siltākam gan vēsākam laikam - kas īstenībā, lai kur arī tu lidotu- koferim tādam arī būtu jāizskatās, kā teikt, savas labsajūtas labad.
Man bija radušās ieceres, kā dažādos veidos uzzināt noslēpumaino galamērķi, taču arī check-in zonā to nenoskaidroju, jo biļetes lidostā skenējām ar QR kodu un man pat nebija laika palūrēt kārtīgi uz kodu. Nu neko - drīz vien pie lidmašīnas vārtiem uzzināju ka tā ir Frankfurte. Bet nu mī un žē - skaidrs, ka tas nav galamērķis un izmantosim to kā pieturpunktu, lai pārsēstos nākamajam lidojumam.
Ielidojot Vācijā, bija krietns laiks, lai sagaidītu nākošo lidojumu, tālab gājām uz tuvējo ciemu pavērot apkārtni. Laiks bija saulains un silts. Atraduši skaistu dabas ainavu, piemetāmies uz ķērpjiem apauguša beņķa. Sākās tincināšanas epopeja pret šo negodīgo rīcību pret mani kā jubilāri un mierīgu sarunu ceļā atklājās, ka šī ceļojuma galameŗķis ir MALJORKA!
Až mīz vai biksiņās!!
Pārsteigums neviltots un patīkams. Izklausījās pietiekami eksotiski, lai kārotu tur ierasties pēc iespējas ātrāk. Par Maljorku nekas iepriekš nebija ticis pētīts vai zināts. Cik vien ka tā ir Spānijai piederoša sala, kura atrodas Vidusjūrā.
Iesākumam man ar to pietika.
Aiz prieka tik trinos krēslā un uzbūru dažādas ilūzijas par šo salu.
Ceļojumā katrs nākamais solis, man nāca kā pārsteigums, jo pilnīgi un galīgi nezināju neko. Man vien piederēja dzeltena lapiņa ar detalizētu plānu katrai dienai, taču jocīgie atslēgas vārdi tajā man neizteica neko. Tik uzjundīja kādu humora dzirksti par Mikus izdomu to visu plānojot.
Ielidojot uzzināju, ka jau pašā lidostā ņemsim īres mašīnu un dosimies uz viesnīcu, kas atrodas Dievs zina kādā pilsētā. Ar vietām un nosaukumiem man šajā blogā būs grūti, jo tos pirmo riezi dzirdēju un visu laiku jaucu kur esmu un ko daru:)
Mašīnīte bija balta un maziņa Fiat 500 vabolīte, ko mīļi gribējās dēvēt par ''pieneņpūku'', bet ātri vien pēc draudzenes komentāra iesaucām par Blusu ar kuru aplēkājām visu salu! :)

mūsu blusa











Vācijas dabas ainava, kur uzzināju jaunumus