Preikestolen

Beidzot pienāca diena, kad tūrisma izbrauciena nolūkos devāmies apskatīt Norvēģijas dabas skaistumus, nevis kārtējo apdzīvoto zemes placi vārdā- pilsēta. Šis objekts pieskaitāms pie ''Must to see in Norway'', tāpēc ļoti cerēju uz Preikestolen klints diženumu. Tajā dienā gribēju, lai kāds mani pārsteidz, arī ja tā ir pelēka klints :) 1,5 h braucienā no mājām, tajā iekļaujot līganu pārbraucienu ar pārcēlju, stāvējām takas sākumā, kas kā teikts zīmējumā, divu stundu gājienā aizvedīs līdz galvenajam objektam Preikestolen klintij. Tik vien kā jāmēro aptuveni 4km kāpiens 604 metru augstos kalnos. Sākumā parēķinot attālumu un šķietami pakāpeniski lēzenu kāpumu var šķist ka nekas traks nav, bet nebija jau arī nekāds lēzens kāpums. Bija tā: Tūrisma takas grutības pakāpe un segums Tev nemaz neatgādinās Slīteres dabas rezervuāra pastaigu taciņu. Te tā bija vienkārši smagajā režīmā. Jāsāk ar to, ka Tev jābūt reāli nodrošinātam pirms šāda kāpiena. Kā jau attēlā teikts papēdīšus labāk atstāj 100 km attālumā no šīs vietas, kā arī vasaras pastaigu kurpītes ar vaļējiem purniem vai papēžiem arī atstāj labāk Latvijas vasarā. Mums abiem kājās bija normāli zābaki ar kārtīgu protektoru, ka i pat ziemā neiebuksētu :D Tā kā pa šo laiku jau bikiņ esmu patrenējusies rausties visādos kalnos, biju gatava lielajam izaicinājumam. Un kā sākām extra tempiņā soļot tā arī neapstājāmies. Nav tā ka šis 4 km ceļš ved pakāpeniski augstāk un augstāk. Jālēkā bija gan augšā un lejā, bet tā ka pa stāvo. Ja kāp tad nu bez maz vai stāvus rausies augšā, pārvarot akmeņu krāvumus, un ja lejā tad arī gan drīz vai šļūcot ar dibenu gar klinti. Un tā ik pa laikam augšā lejā, augšā lejā. Kad sirds pierada pie nepārtraukta palielināta ritma, likās riktīgi forši un bija liels gribasspēks un mērķis noturēt iesākto ritmu, arī tad, kad bariņš jauniešu, kas gāja aiz mums, tā arī palika aiz mums. Takas drošība 1o ballu sistēmā te varētu būt mīnus 10. Nu ļoti bīstama! Tu jebkurā brīdī vari ievelties starp omulīgu akmeņu kaudzes un salauzt piemēram ausi :D Nu tas var likties pilnīgi normāli, ja mēs Latvijā esam pieraduši staigāt pa Turaidas dabas parku un tāpat vēl turoties pie kaut kā, lai nepakristu aiz koku saknēm. Šeit vienīgais veiktais drošības pasākums bija norobežojums gar klints malu kur pavērās 100 m stāvs kritiens lejā. Ja kāds tur šmauktu lejā-tad nu čaviņās. Varētu teikt: ''Esi aizgājis pie Dieviem skaistā vietā. '' Bet tās vēl nebūt nebija takas beigas. Visu laiku bija jāturpina skatīties kur kāp, līdz brīdim kad Tu takas beigās ieraugi kaut ko tik diženu, ka es tur varētu stāvēt un skatīties vēl tagad :) Protams ļoti ļoti iespaidīgi un skaisti. Norvēģijas daba arī ir viens no tiem faktoriem, kas visus šos gadus mani te ir dzinis. Papozēt pie klints malām man patīk jau no bērnības. Savu īpaši bīstamo pozēšanu aizsāku 5. klasē, kad kaut kur Lietuvā iepozēju uz klints malas, no kā skolotājai mati sacēlās gaisā. Bet nu te to darīja ikviens. Ja bija dūša uzkāpt tik augstu tad tūristi arī saņēmās pietuvoties maksimāli tuvu klints malai, un saspīlētā smaidā iemūžināt kādu jēdzīgu bildi. Mūsu bilance bija 1,5 stundā veikts maršruts, par ko ļoti lepojāmies. Klusumā pakavējos, nekustīgi vērojot fjordu greznību un tad sāka salt :D Nav jau vairs nekāds jūlijs. No bildēšanās izlādējām fočiku līdz nullei un devāmies atpakaļ. Arī atpakaļ ceļā bija teikts, ka būs jāmēro 2 stundas. Tā tas varētu arī būt, jo lejā kāpt pa mitriem akmeņiem, caur kuriem laužas strauts ir bīstamāk nekā to darot pretējā virzienā, taču kā smejies, sanāca ka atgriezāmies stundas laikā. Vai nu mēs esam kāpšanas mežoņi vai nu protektors tiešām nostrādāja?? :) Nezinu kā izdzīvoja tie, kas šo ceļu veica kopā ar suņiem, trīsgadīgiem bērniem, kas knapi turās kājās un tādas kas kāpa ar rozā gumijas zābakiem kājās?! Es zinu, ka viss iepriekšminētais nav šai takai īsti piemērots. Bija iespaidīga diena un pārsteidzoši atklājumi! Kas būs nākošais? Kaut kas tikpat pārsteidzošs? Jā- būs !!!! :) Foto: akmeņainā taka, pusceļā, Preikestolen klints

Kartupeļu festivāls

Nav te nekāda Āfrika un arī kartupeļus viņi te novāc daudz maz septembrī.Un šim skaistajam dārzenim par godu, notiek pilnīgi vai tāds kā festivāls, kad kartupelis tiek celts debesīs.
Veikalā dārzeņu nodalījumā novietota uzkrītoša kaudze ar kartupeļiem un vēl piešķirta akcija visam pa virsu, proti, no 1,12 Ls nocenoti uz 0,28 Ls par kilogramu.
Ok pārtikas nodaļā vēl saprotams, bet kad es izmetu iknedēļas riņķi pa augšstāva drēbju veikaliem tad gan tā komiski palika, jo piemēram H&M veikala skatlogā atradās manekens zaļā kombinezonā, kuram pie kājām atradās kaudze kartupeļu,Lindexa skatlogā bija izbērti kartupeļi un blakus nolikts spainis, bet pie lielveikala ieejas atradās stilizēts kartupeļu puduris ar mēslu dakšām blakus.
Klop klop klop. Visi gavilējam. Kartupeļiem svētki!!!!
Un kartupelim par prieku arī mūsu restorānā ir bija svētki, jo šajā nedēļas nogalē piedāvājumā bija tikai viens ēdiens - kumla.
Sasodītās mīklas bumbas ar jēru, burkāniem, bekonu un kāļiem, kas gāja uz URRĀ, jo bija par puscenu!
Diena pagāja kā karuselī, jo kā plkst 12:00 nostājos pie katliem, tā arī es norotēju savas 4 stundas ķeksējot bumbas no katla, laistoties ar bekiona mērci, zvejojot burkānus, meklējot kurā katlā atkal pazudušas sardeles, kāļi un kartupeļi. Un tā apmēram 150 reizes, jo tas arī bija kopējais cipars cik viesu todein bija restorānā.
Un interesants fakts, ka kartupelis visā šajā epopejā uz šķīvja bija apaļš viens, ko mēs iestumjam pa vidu starp smerdeli (sardele) un aitas kaulu.
Applausi un vēlreiz sveicam :)!!!

Bergena

Šis bija pirmais ilgi plānotais un realizētais izbrauciens, kad triju dienu garumā abi ar Klausu varējām aizmirst gandrīz rutīnisko ikdienu un sasmelties svaigas emocijas apskatot kārtējo Norvēgijas pilsētu.
Sākumā bija jāmēro vien 5h ilgs brauciens, kas ietvēra divreiz pārsēšanos ūdens pārcēlājos un nesteidzīgu braucienu ar ātrumu 70 km/h, jo satiksme ir aktīva, bet ceļš ir tāds kāds tas ir - līkumains, stāvs, lejupejošs, bet ceļš :)
Divos no visiem ašpadsmit tuneļiem ir iespēja pazust 223 metrus zem jūras līmeņa, jo pati jūra bija virs mūsu galvām. 6 km garumā Tu iebrauc pazemes tunelī un gaidi kad aizkritīs ausis, tajā laikā tikai iztēlojoties, ka virs galvas plūst zilā jūra.
Datumi, kad tur jāierodas jau sen bija skaidri zināmi, pateicoties Mikum un viņa brālim Matīsam, kas tur devās, lai piedalītos galda hokeja turnīrā ''Norway Open 2012''.
Domāts darīts, ja ierodas Latvijas smarža, tad es gāju tai pretī un vēl vairāk -pat piekritu piedalīties turnīrā un visu dienu pavadīju slēgtā telpā ar baru entuziasma pilniem spēlētājiem, kas te nebija ieradušies sava prieka pēc - atšķirībā no manis. Man ātri apnika tā bakstīšanās ar puļķīšiem jau pēc kvalifikācijas grupas izspēlēšanas.
Tās laikā iepazinos ar kaimiņu, kas no mūsu sētas dzīvo 2 km attālumā kā arī ar citu spēlētāju kas arī tepat vien tuvumā plizierē. Aktīvi spēlējot iemetu veselus četrus vārtus, no kuriem divus ieguvu godīgā cīņā, bet otrus divus man atļāva iesist, jo tak tie čomi otrā galda pusē redzēja, ka es ni sūda nejēdzu no šīs spēles :)
Dienas otrā pusē pildīju godam Latvijas atbalsta komandu vienā personā, jo daudz interesantāk bija just līdzi maniem spēlētājiem, līdz brīdim, kad sacensību organizators pienāca pie manis un aicināja pacīnīties par finālu dāmu konkurencē.
Tā kā pārējās dūdas jau bija aizgājušas un zālē no daiļā dzimuma biju tikai es un kāda grūtniece, kas visu dienu normāli močīja ar tām hokeja standziņām, nolēmu spēlēt un ko tad es varēju zaidēt?
2 vieta tāpat man bija garantēta, ko beigās arī ieguvu.
Paldies, bija jauki - papriecājos! :)
Kad visa diena bija pavadīta līdzjutējas lomā un galva pulsēja no priekiem par Matīsa uzvaru, ar kausu pa priekšu devāmies nakts dzīvē pa Bergenu, kas parādīja man ceļu uz citu dzīves burvību. Citu pasauli. Tādu daudz laimīgāku :)
Nākošā diena sākusies totālā brīvdienu laiskumā, aizveda mūs uz Floyen kalnu, no kura varēja redzēt Bergenu kopumā. Skatu laukums bija pieklājīgi pārblīvēts ar citiem tūristiem, bet nu nekas ūber tur nebija, taču man Norvēģija kā tāda nevar nebūt īpaša, tāpēc pastaiga lejā no kalna nesa jaunas emocijas - ka šī ir zeme ko mīlēšu mūžam. Sabildējoties līdz nemaņai ar troļļiem, bez troļļiem, ar draudziņiem priedē un nepriedē, pēcpusdienā nonācām pilsētas sirdī, kur varējām ar smaidu atcerēties skaistās brīvdienas Bergenā. Jā, tādas tās bija - īpašas :)

M 44

Mans mīļākais iknedēļas pienākums ir iepirkšanās. To es parasti daru piektdienās, kad ir jāiepērk sveigi produkti mūsu ''brīvdienu''restorānam, kā arī uz nākošo nedēļu jānodrošina pilns arsenāls ar ikdienā nepieciešamo pārtiku mums pašiem. Šī diena gandrīz vai kā svētki, jo tad es uzvelku ''cilvēkos ejamās'' ūziņas, uzkrāsoju lūpu un kā liela dāma sēžos savā bulku vāģī un vālēju uz pilsētu. Kopš pirmās dienas nevienu citu lielveikalu kā M44 es te nepazīstu. Bet ko tad man citu vajag? Te ir H&M un man ar to pietiek.
Nosaukums M 44 ir tāpēc, ka tas atrodas lielceļa malā ar tādu pašu cīparu. Un pie šī cīpara es arī pieturos visu laiku, kad man jāmēro rinķveida izbrauciens pa kaimiņpagastiem, lai aizbrauktu pakaļ kartupeļiem Hoff mājā un pakaļ jēra gaļai kas ir Haland kjott mājā. Apmaldīties nevaru, ja vien stūrēju pa 44 ceļu.
Pirmajā reizē pārtikas nodaļā pavadīju 2h, kas iespējams ir mans lielākais rekords. A man tur baigi interesanti... :)
Nebūt nav tā, ka šis laiks paiet lasot etiķetes un mēģinot saprast kas ir tas vai kas tas?
Toreiz man bija pirmā, lielā mārketinga izpēte šajā veikalā :)
Par restorāna pirkumiem- viss skaidrs, tur mūždien jāpērk viens un tas pats, atkarībā no tā cik valriekstus vai ananāsus iepriekšējā reizē esmu par daudz apēdusi un ir jāiepērk no jauna :D
Bet pirkumi mājām gan ir raibu raibie, jo ņemot vērā ka Dāvids man ir uzticējis bosa vietu virtuvē -es atļaujos iegādāties visādus brīnumus.
Viņš piemēram savu mūžu nezināja ko iesākt ar avakado vai, piemēram, tomātiem savā sulā. Tagad šie produkti ir ikdiena viņa virtuves noliktavā!
Sevi arī lutinu, tāpēc pērku kārumus un mežrozīšu džemu, kas ir mans jaunatklājums par Norvēģiju. Labi, nezinu no kurienes tas ir cēlies, bet to es te dievinu.
Kad divas reizes esmu ratus piekrāvusi līdz griestiem, sākas interesantākā iepirkšanās daļa - maksāšana.
Un ne jau ar naudu es te manipulēju.
Ikreiz pirms došanās uz veikalu Dāvids uz papīra lapeles uzraksta zīmīti, kas man jāiedod kasierei.
Cik es saprotu, tad tur ir teikts, ka Sanita Indrika šodien iepirksies restorānā privātām vajadzībām un ka lai iesit divus atsevišķus rēķinus sistēmā pie viņa uzvārda.
Lieliski!!
Tā nu es katru reizi smaidot vicinos ar savām zīmītēm, kas domātas kasierēm. Divas mani jau pazīst, bet pagājušo reizi bija jauks puikiņš, kurš ar interesei izlasīja manu zīmīti un pēc tam tik skaitļoja visu kopā.
Nu vot šitā te forši viņi ar zīmītēm sazinās.
Nē nu ok- katra zīmīte tomēr ir īpaša: ar konkrētu datumu un parakstu apakšā :D, bet kaut kā liekas, ka mūsu Rimi šitā neietu cauri. Vajadzētu pilnvaru no notāra un uzņēmuma zīmogu trijās vietās un drošības pēc, vēl pašai līdzi būtu jāpaņem rekvizītu zīmodziņš :D (nu ja nu kas atgadās)
Sarakstu, kas nepieciešams restorānam saraksta bijusī Dāvida sieva, kas te strādā par pavāri. Pirmajās reizēs mans saraksts tika 98% pārtulkots uz latviešu valodu (ananāsi un apelsīni izrunājas tāpat kā mums un tulkot nevajag:D), lai es neko neazimirstu nopirkt. Bet tagad jāsaka, ka esmu iemācījusies pilnīgi visus pārtikas produktus, kas man jāpērk, izņemot saldētus darzeņus. Tiem ir dikti jocīgs nosaukums, ko es nepūlos atcerēties. Ar burkāniem un desiņām gāja līdzīgi,bet kaut kā tomēr iegaumēju.
Nu vot...tagad es kā tanks eju pa visu veikalu ar tiem ratiem un nav vairs nevienam jājautā kur atrodas ogas vai citronu krems, kas novietoti dīvainās vietās. Ogas - maizes nodalījumā, bet citronu krema pulveris - blakus zaļumu stendam. WTF??
Kad vienā šādā reizē 400 Ls ir iztērēti, mēs visu nedēļu varam papriecāties un ikdienas garšīgi ieturēt maltītes.

Kalns

Brīva diena, vārdā pirmdiena.
Puikas ārā krāmējās ap kaut kādiem dzelžiem, bet pie debesīm mirdz tik spilgti koša saule, ka jāsaka, tādu šajā vasarā te Norvēģijā redzu pirmo reizi. Saprotams, ka būs karsta diena, un es lietderīgi nolēmu to pavadīt ārā.
Mērķis skaidrs - beidzot jārāpjas augšā kalnā, kas visu šo mēnesi man ir bijis kā noslēpums ar tur esošu nezināmu ainavu. Man nebija ne nojausmas, ko es tur varu ieraudzīt augšā uzkāpjot un kas atrodas aiz šīs kalna strīpas.
Uzvilku ūziņas, paņēmu pulksteni, džempera kabatās ieliku rupjmaizes šķēli, ābolu un nagu laku un devos kalna virzienā.
Nolēmu tur pavadīt visu dienu, tāpēc arī paņēmu tādas šīs lietas: pulksteni, lai izmērītu laiku kas jāpavada kāpjot augšup un lejup no kalna, maizi - lai nav gluži jābadojas un nagu laku - jo līdz šim nekad nebiju lakojusi nagus sēžot kalna virsotnē :)
Mazai atkāpei- šis kalns nav tipiskā akmeņu klints, kas raksturīga Norvēģijai, bet gan apaudzis galīgi zaļš ar mežu un kalnu pļavām.
Precīza maršruta man nebija. Es vispār nezināju kur un kā jāiet, jo domāju, ka pirmajā reizē toč iešu kopā ar kādu, lai neapmaldos un man parāda labāko veidu kā nokļūt augšā. Bet tā kā ilgojos pēc vienatnes, dūru pati pa savam prātam, ar domu, ka galvenais tikt augšā.
Tātad vispirms mans iedomu ceļš veda cauri drūmam mežam, kurš pavisam lēzeni veda augšup kalnā un ik uz stūra bija redzami lieli un masīvi laukakmeņi. To varētu saukt par tādu kā pirmo -vieglo līmeni. Nākošais bija jau maķenīt ekstrēmāks un akrobātiskos trikos bija jāizdomā kā tikt pāri dzeloņdrātīm, lai nesalauztu sapuvušos koka stabus, kas grīļojoties turēja aploku. Tie cilvēka svaru varētu arī neizturēt un tāpēc meklēju kārtējo akmens čupu, kas atradās pietiekami tuvu aplokam, lai varētu tam cēli pārklekt pāri un kalnu aitas būtu mierīgas ka viņu aploks nav salauzts :)
Ok, ar to arī tiku galā un nedaudz piepūlot savu laisko miesu, lai nonāktu pusceļā, pārvarēju jau daudz stāvākus kāpienus, un pēkšņi atdūros pret vairākiem acu pāriem, kas uz mani izbrīnīti lūkojās!!!
Nonākusi vairāk kā līdz pusei, sastapos ar govīm, kas kalnu pļavas saulē tikpat izrbīnīti skatījās uz mani. Es domāju, no kurienes te tādas uzradušās un kam tās vispār pieder? Bet šīs gan jau domāja, kas tā tāda ar zilu džemperi tagad mūsu diendusu traucē??
Viss mierīgi - viņas nebija naidīgi noskaņotas un ātri notinās, lai neapdraudētu savu svēto pirmdienas mieru, bet es varēju baudīt diezgan smuku dabas skatu, kad no augšas varēju redzēt kā mazi traktoriņi brauc pa pļavām, kā arī pavisam vienkārši varēja redzēt vietējo apriņķi un mūsu pilsēteli Bryni. Bet tas bija tikai pusceļš.
Trešais līmenis bija pēdējais. Atlika vien stāvs kāpiens, kurš izvērtās gana bīstams. Kamēr kārpījos augšā, krampējoties zāles kušķos un turoties pie apšaubāma izskata zariem, nonācu kādā šaurā vietā ar apaugušiem akmeņiem, kur ieraudzīju baltus kauliņus. Un ne jau kāds suns tur bija tos sanesis. Tas bija labi saglabājies kādas nelaiķes - lielas govs skelets.
Tad man tā cauri galvai izskrēja: ''Okei, tagad bišķin mierīgāk''
Saprotams, ka nelaiķe neveiksmīgi novēlusies un pārlauzusi sprandu, vai sliktākajā gadījumā nokritusi tā kā nevar piecelties un kā sacīt atdevusi galus lēnā nāvē.
Ko tur iedziļināties - turpināju ceļu, lavierējot starp skeletu un ļoti bīstamās vietās, kustinot velēnu kušķus, pavisam lēni uzvilku sevi augšā.
Tas tik bija ko vērts. Uz brīdi īpaši laimīga nebiju, jo sapratu ka atpakaļ arī būs jātiek, taču turpmākās stundas gribēju veltīt pozitīvajiem iespaidiem, ko biju gaidījusi visu šo laiku, kamēr biju skatījusies uz kalnu no tā pakājes.
Vairs ne tik liela sajūsma bija par skatu uz pilsētu un visu pārējo apdzīvoto reģionu, bet par otru kalna pusi, kur pavērās - aiii!!!!
Unbelievable!!!!
Cerēju, ka noteikti būs forši tur augšā, bet nu ka šitā!!
Sākumā bija plašas teritorijas ar piebārstītiem milzīgiem akmeņu krāvumiem, starp kuriem ganījās aitas, bet jo tālāk gāju, jo iespaidīgāks viss palika.
Skatam paverās tālumā aizejošas kalnu grēdu virsotnes, kuru horizonts tālumā sazāģējās ar dzidri zilajām debesīm!
Iekārtojos uz augstākā akmens blāķa un to vien darīju kā tīksminājos par visu! Par aitu zvanu dobjajām skaņām, par karsto dienu, par tālumā esošo ezera atspulgu un piemētāto akmeņu pļavām. Nēesmu nekad bijusi Skotijā, Īslandē vai Īrijā, bet kaut kāda stereotpu bilde stāv priekšā, ka izskatījās apmēram tā, kā ir šajās zemēs.
Un tagad ir secinājums, ja būtu kāds draudziņš, kas man būtu jāizklaidē esot te, tad nekāda Stavangera, jūrmala, vai Bryne...Es kādam gribētu parādīt visu šo!!!
Vējiņš pūta, saule spīdēja, Sanča smaidīja un viss bija labi.

Mājupceļā drēbes kļuva viens divi netīras, jo 45 minūšu laikā bieži nācās nošļūkt ar dibenu pa mitru zemi, paskrāpēties gar sausiem egļu zariem, līdz potītei iekāpt mitrā pudurī un piesmelt botu. Bet tas bija tā vērts! Pavadīt dienu ar sevi, nolakot zilus nadziņus un priecāties par vienkāršību.
Bija vērts arī kārtīgi apdegt saulē, kad vakarā sapratu, ka esmu reāli iecepījusi pavadot šo burvīgo dienu tur augšā :)
Foto: Kalns no pakājes, lūriķes-govis, nelaiķes skelets, virsotne, ainavas, lūriķes - aitas! :)

Traktori

Es tāda laimīga un sapriecājusies par restorānā pavadīto laiku, uzsāku jaunu nedēļu un domāju ko tā nesīs.
Nu bet bāc, ne jau kaut ko tādu...
Dāvids sarakstījis uz lapiņas veicamo darbu sarakstu un tā nu mēs abi ar Klausu devāmies norādītajā virzienā.
Sākumā vajadzēja pačakarēties ap kaut kādiem plēves gabaliem un izlaist ūdeni no ūdensplēvestrubas (tiešām nezinu kā lai ''TO '' nosauc), bet pēc tam bija jāiet traktoru virzienā.
Mums abiem bija jāiesmērē visas ritošo agregātu daļas. Sākumā man bija diezgan jautri darboties ar to pumpīti. Klauss pie konkrētā agregāta atrada vajadzīgo caurumiņu, a es ar savu pumpīti spiedu tik iekšā slideno masu gultņos, citās šķirbās un da vēl sazin kur...
Bet nu man ātri pietika un es reāli izbesījos, kad man vēl vajadzēja krāmēties ap uzkares sistēmām un palīdzēt pielikt pie traktora kkādus štruntus.
Te nu gan es sapratu ka minūtes laikā esmu zaudējusi savu ''Lady Sancha'' un no Vecrīgas augsto papēžkurpīšu dāmas pārtapusi par mehanizatoru zilā kombinezonā:D Skats pa rubli, bet man reāli rēka nenāca...
Purkšķēju Klausam un abi gan beigās ierēcām, jo viņš ir pārtapis par sievieti Kladiju, kas dara visus sievišķīgos darbus, bet es par veci (vārdu gan man neiedeva) un paldies Dievam!!!
Bet nu viņš teica, lai neuztraucos, jo tādu sievieti kas var visu gribētu daudzi vīrieši. Gandrīz nepiekrītu, bet tas cits temats....
Atlocīju piedurknes un nobeidzām to lietu.
Kad Klauss aizbrauca nomainīt traktorus, uz brīdi paliku viena pati un gaisā sadzirdēju trulas zvanu skaņas. Skatījos kalna virzienā un mēģināju saprast kas tas ir par murgu kas skan (goda vārds, man tajā brīdī nebija garastāvokļa), bet tad sapratu ka tās ir kalnu aitas, kas ganās mums blakus esošajos kalnos. Pārņēma tik ļoti jauka sajūta, jo pirmo reizi tā pa īstam bez filmu efektiem, sadzirdēju šo īstumu, īstā vidē un ar attiecīgo bildi priekšā. Nezinu kur bija paslēpušies baltie vilnas kamoliņi, jo tālumā esošajā biezoknī ma neizdevās neko saskatīt. Bet nu tas kalns tā vien vilina, un zinu ka tuvākajā brīvajā dienā abi rausīsiemies augšā un iekarosim tā virsotni. Gribu tur uz brīdi aizmirsties un ieelpot līdz plaušai lašu zemes gaisu.
Krāmēšanās ap dzelžiem vēl nebija beigusies, jo man vēl bija jāveic kāds svarīgs uzdevums, proti jāuzpilda traktori.
Jej bogu -bija tik filmu cienīgs kadrs. Vasara, saule spīd acīs, noput ceļa putekļi, piebrauc traktors pie gaišas ar krāsu atlupušas benzīna mucas, kas uzstutēta uz četriem tieviem dzelža statņiem, fonā kalnu virsotnes un tur viena čiksa ar šļūtenīti močī iekšā bākā dīzelīti ka šļakst vien....
Ehh, lepojos ar sevi, un man nav kauns ne no kā. Darbi ir tik raibi un dažādi, ka joprojām nezinu, kas sagaidīs rīt. Bet labi, ka diena kā tāda paiet ļoti ātri, taču laiks kopumā kas te jāpavada šķiet neizmērojami ilgs.
Un tagad jāsaka tā, ka gribu iekrist rutīnā - strādāt, strādāt, strādāt, nedomāt, aizmigt, pamosties, atkal strādāt, lai nav jāatceras par Jums visiem foršajiem Latvijā.
A es te taču viens kā pirksts.....
Skumju līmeņa identifikators pašlaik: 0

Restorāna dzīve

Nu tad tagad nedaudz pastāstīšu par glāžu plēšanu, izgāztiem zupas šķīvjiem klientu klēpjos un drausmīgi negaršīgu ēdienu restorānā...
Domā, ka tā arī ir? Nu nēēēēēē
Traukus nēesmu saplēsusi.(Pagaidām) Zupas šķīvjus es nemaz nevarētu izgāzt nevienam klēpī, jo zupas kā tādas restorāns savā ēdienkartē vienkārši nepiedāvā, turklāt, kā viesmīle es tur nestrādāju, jo es taču ņi bum bum norvēģiski. Bet par to negaršīgo ēdienu gan es varētu parunāt.
Tātad ies runa par norvēģu tradicionālo ēdienu- Kumle(izrunājas: Humla)Sākumā tas ir bijis tradicionāls ēdiens,ko ēda trešdienās, bet laikam mainoties tagad to ēd kad grib un redz mūsu restorānā to stūķē iekšā arī svētdienās.
Es pat tagad nezinu no kura gala lai apraksta šo ēdienu, jo ir jārunā gan par tā sagatavošanu, gan pasniegšanas veidu.
Izstāstīšu par pirmo reizi, kad es ar to ''iepazinos''.
Tā bija mana pirmā reizīte restorānā, kad viss gāja ņigu ņagu un ēdienus uz šķīvjiem servēja vienu pēc otra. Te piedāvā galvenokārt četru veidu pamatēdienus. Tie būtu: steiks, kas viņiem skaitās ļoti plāni sagrieztas liellopa gaļas šķēlītes pasniegtas pārlietas ar pludojošu mērces kalnu, klāt saldajā krējumā izsautēti kartupeļi, zaļo zirnīšu putra, brūkleņu ievārījums un galīgi nesavienojamu sastāvdaļu salāti, proti(āboli, bumbieri, vīnogas, selerija, valrieksti, svaigs kāposts, putukrējums, majonēze un citrona sula). Hjū būšu beigusi aprakstīt pirmo ēdienu .... :D
Jā, ir daudz dažādu vienību ko saliek uz šķīvja un skaitās kā viena parasta porcija. Es no tāda škīvja varētu pārtikt divas dienas! :D
Ok-nākošais ēdiens ir kotletes, kas te tiek sagatavotas nedaudz savādāk kā pie mums. Receptē izmanto liellopa gaļu kopā ar garšvielām, kartupeļu miltiem un pienu. Sākumā tās tikai apcepj no abām pusēm, bet pēc tam sutina milzīgā katlā, iepeldinot tumši brūnas krāsas mērcē. Pasniedz ar vārītiem brukāniem, brūkleņu ievārījumu, sutinātiem dārzeņiem un vārītiem kartupeļiem.
Tad nākošais ēdiens ir lasis, ko viņi vienkārši sauc par "zivi". ĀĀāāā, kā LASI var nosaukt par zivi??? :o Biju gaužām sašutusi, jo tas taču ir tik ļoti burvīgais, maigi rozā, vieglais, gaisīgais un īpaši garšīgais lasītis :)
Šo vienīgo ēdienu viņi nepapildina ar dīvainām piedevām un man viss ir pieņemams :) Un garšo ārprātīgi labi.
Bet nu tad pēdējais ēdiens kas iet uz urrā ir šis Kulme, kas ir miltu bumba vārīta atvainojiet smirdīgā sāļā taukūdenī, pasniegta kopā ar vārītu aitas gaļu, kāļu biezeni, apceptām bekona strēmelēm, vienu(kas ir svarīgi) vārītu kartupeli, vienu vārītu smerdeli, es domāju sardeli un dažiem vārītiem burkāniem. Vnk vāks!!!
Pozcija milzīga un šķiet ka manām garšas kārpiņām nepieņemama garša.
Par gatavošanas procesu: Ir tā ka šīs bumbas gatavo no sausā maisījuma, ko sajauc ar ūdeni līdz sanāk viendabīga masa, tad uzmasē apaļas bumbas un tad vāra ūdenī kur iepriekš bija vārījusies kaulaina aitas gaļa. Protams ka to nēēsmu ēdusi, jo īpašais ēdina aromāts nevilina. Reiz tik nogriezu mini kabaliņu no pašas Humle(miltu bumbas). Aizlipa mute un vairāk nekā :D Nesaprotu kā viņi to var ieēst un pat apēst :D Garšo ne pēc kā, izskatās nu so so, kā saka : "Kas kuram ir skaists"
Tas lai paliek uz valstu kultūru atķirību rēķina. Es tur neiejaukšos. Gribēšu redzēt kā viņi manas šprotes ēdīs :D Iespējams būs tāda pati atpakaļreakcija :D
Restorāns vēl piedāvā trīs veido saldos ēdienus, kas ir saldējums ar šokolādes mērci, saldējums ar karstām kazenēm, un ābolkūka ar saldējumu. Parasti esmu atbildīga par šiem saldajiem un līdz padusēm noziežos ar saldējumu, virpinot skaistās bumbiņas :D Pa virsu uzmetu piparmētras lapu un aidā. Lai labi garšo. Pagājušo reizi uznāca iedvesma izdekorēt ābolkūkas škīvji, ko apšpricēju ar ogu sulu. Izskatījās piemīlīgi - tās mazās sārtās sulas lāsītes uz balto šķīvju malām. Pavārei gan nerādīju atdevu uzreiz viesmīlēm, lai nes prom. Varbūt viņa būtu mani nošāvusi par šādu pašdarbību, bet man tak vienalga :D Bija smuki :) Virtuvē kopā esam 5 meitenes, es ar pavāri gandrīz vai neizlienam no tās, bet pārējās bitītes diedz apkārt un apkalpo klientus.
Virtuvē notiek visādas lietas, par kurām nevarēšu te visu aprakstīt, bet man prieks, ka te cilvēkus nešķiro. Es tieku klāt gan pie pamatēdienu gatavošanas, ēdienu dekorēšanas, kotlešu cepšanām u.c. Parādīju pārējiem ka nav jēgas kotletes veidot ar karotes palīdzību, jo tāpat forši var uzvirpināt ar rokām. Kad pienāk brīvāks brīdis katrs darbinieks virtuvē var iestiprināties ar to ko vēlas. Protams ka es tālāk par lasi nepeldēšu :D Mums saskan :)
Man tur patīk, arī istabas lieluma lesskapis :) tikai žēl, ka restorāns apmeklētājiem atvērts tikai svētdienās!

Foto: Kulmes pagatavošana, lasītis,steiks un es :)
pārējās bildes var apskatīt http://www.njaagarden.no
attēlu sadaļā - ēdieni :)