Palestīna

Viens no agrajiem rītiem, bet ne tas agrākais, tomēr modinātājs bija jāliek un 20 minūtēs kopš pamošanās jābūt zemajā startā.
Izmantojām vienas dienas tūri, kas bija rezervēta un ieplānota jau pirms ceļojuma. Kā sacīt ekskluzīva iespēja apmeklēt aizliegto Palestīnu. Kā individuālistus mūs neviens nelaistu iekšā. Nedrīkst un viss.
Bet ar tūrsima grupu..... oi, te nu visi ceļi vaļā. Brauc un priecājies bāleliņ! :)
Mikus, kā apķērīgs cilvēks, jau iepriekš bija izpētījis kura būs tā vieta, kur visus tūristus sabāzīs vienā autobusā un aizvedīs ekskursijā, tāpēc viesnīcu piemeklēja atbilstoši tuvāk šim punktam, lai 7. no rīta nav jāklīst pa svešu pilsētu un drudžaini jāmeklē satikšanās vieta.
Bet, tas ka šī vieta ir tieši pāri ielai, man kā liderīgai rīta dāmai bija vairāk kā patīkami. Es pat no viesnīcas loga, paspēju sniegt detalizētu informāciju, savam apķērīgajam dzīvesbiedram par grupas sastāvu.
Saku:-  '' Tā- trīs cilvēki stāv un kaut ko gaida, gan jau tie ir mūsējie.'' Autobusa vēl nav!''
Pēc mirkļa: -''Atnāca vēl divi, eu točna, tie būs uz mūsu tūri. Brauc autobuss!!! Ai nē, aizbrauca garām, nebija īstais. Diez kāds mums būs?''
Mikus: ''Moš ejam?''
Es: ''Ejam ejam!''
Lepni pārsoļojām pār ielai un bijām klāt :D
Sasveicinājos ar noskatītajiem ļautiņiem, un viņi apstiprināja manu jautāto, ka jā jā uz to pašu tūri vien ir. Ar Miku prātuļojām:'' Cik liela būs kompānija?'', ''Kāds autobuss būs?'' Bija zināms, ka tas ieradīsies no Telavivas, līdz ar to iespējams būs pielasīts pilns ar ziņkārīgiem ļautiņiem, bet tavu laimi.... Piebrauca mazs, mīļš un balts minibusiņš, salādēja mūs visus -septiņus švītiņus iekšā un tūre varēja sākties.
Šoferītis, vienā personā arī gids, vārdā Rokijs, izsperdams dažādus jociņus, ik pa laikam klāja vaļā sagatavoto informāciju par Jeruzalemi, Betlēmi, Palestīnu un to, kam konkrētajā brīdī braucām garām.
Šādās mini tūrēs man patīk tas, ka daudz sīkāk un vairāk var uzzināt da jebkādu informāciju, kas interesē. Vienkārši ņem un pajautā vietējam.
Kompānija runātīga un jautā visdažādākās tēmas.
Īsumā par kompāniju: precēts pāris labākajos gados ar pilngadīgo meitu no Jaunzēlandes, fruktiņš no Nīderlandes vārdā Rūts. Izskatās tāds, kas izceļojis dažādas pasaules valstis, pārsvarā izmanto couchsurfingu, varētu gulēt guļammaisā uz asfalta kaut kur Indijā, četras dienas ēst tikai roltonus, neļauj sevi apčakarēt, ar labu tūrista rūdījumu, šat tad uzpīpē, bet tikai tinamo tabaku, ar labu angļu valodas krājumu, garšo želejkončas, ar bārdas rugājiem, nedaudz apaudzis, bet nav nevīžīgs.
Ar viņu kopā tumsnēja čiksa no Čīles. Nevar saprast  ir viņi pāris vai nav, nu pieņemsim, ka ir, un mēs divi bālie frukti. Kad pateicām, ka esam no Rīgas, Jaunzēlandes gvarde uzreiz atplauka smaidā un plaši izklāstīja savu Baltijas ceļojumu, kurā pavadījuši divas nedēļas ceļojot pa mūsu zemēm. Latviju apskatījuši gana pieklājīgi, tāpēc mājām ar galvām un teicām, ka ''Malači, malači! :D
Tūres pirmais punkts bija Palestīnas robežpunkts. Jēziņ, milzīga, 4 metrus augsta, tumši pelēka betona siena, virs tās vēl esošs 1,5 metra augsts elektrības (visticamāk augstsprieguma) žogs!
Vārti pavērti vaļā, aiz kuriem, jau Palestīnas pusē stāv traktors. Apkārt vairākas policijas mašīnas un daudz vīriņu dusmīgās bruņu vestēs un automātiem rokās ar pirkstu uz mēlītes (šaujamieroča).
Nē, nē, tur mēs nebraucām iekšā. Pa šiem vārtiem tikai pats karalis var doties cauri, pārējiem mirstīgajiem nedaudz tālāk, atsevišķi pielāgota iebrauktuve Palestīnā.

Bet tāpat mūsu busiņu apturēja, arī pie mūsu iebrauktuves. Bruņotais sargs parunājās ar šoferi un deva zīmi, ka varam doties uz priekšu. Iebraucot Betlēmē, gids ļauj mums izklaidēties pie milzīgās betona sienas. No šīs puses siena bija krāšņi jo krāšņi izraibināta ar grafiti zīmējumiem, plaši paužot visas politiskās sāpes. Nu kas jau nu kuram tur sāpēja. Gids īpaši izcēla vienu mazu uzrakstu: ''Obama sucks'' un prasa ko mēs par to domājam!? Ei nu, sazin ko atbildēt!? Mēs abi, protams, klusējam. Pārējie un gids, nosmej.
Kad visi bija sabildējušies visās pozās, mūs aizveda uz nākamo vietu. Tur mūs sagaidīja vietējais palestīnietis, kurš pārtvēra stafeti un iepazīstināja ar Bētlēmes klusajām ielām. Redz, Rokijs nemaz nevarēja kāju spert tālāk. Nezinu, varbūt es kaut ko pārpratu, bet iebraukšanas un pārvietošanās lietas izraēlietim pa Palestīnu ir gluži mistiska un piņkerīga lieta. Katras valsts pilsonim sadalīts ceļš pa kuru var pārvietoties un nedod dies trāpīsies uz ne tā ceļa. ''Piu'' un gatavs.  Ar to mēs saskārāmies gan vēlāk.
18. janvārī bija armēņu Ziemassvētki, līdz ar to Betlēmes ielas klusas un tukšas, bet pie galvenās baznīcas iespaidīgs drošībnieku balatjons. Barjeras, kontroles pie ieejas. Kam tas viss vajadzīgs tik traki?

Mūs brīdina, ka grupu var pārmeklēt, bet nevajagot krist histērijā, jo tas vienkārši ir jādara un tā ir norma.
Mēs visi izslīdējām bez apgrābstīšanas un galvu gaisā pacēluši, it kā kaut ko pētītu, šļūcām baznīcas virzienā.
Izslavēta vieta ar leģendu par to, ka šajā vietā dzimis Jēzus. Tā sākumā bijusi kā kūtiņa (kas visiem zināms no tās slavenās dziesmas, kas sākas ar vārdiem "Jūs, bērniņi, nāciet"), bet ar laiku apaudzēta ar baznīcu, kurā satiekas trīs reliģijas un tās visas sadzīvo vienā ēkā, vienā pilsētā, vienā valstī.
Kāpjot lejā pa šaurām un slidenām trepēm, nonākam pie grīdā iekaltas mirdzošas zvaigznes, kas atzīmē šo īpašo faktu par Jēzus piedzimšanas punktu.

Viss notika diezgan raiti un steidzīgi, jo baznīca bija jāslēdz ciet. Pareizticīgo cienīgtēvs dusmīgs esot bubinājis, bet, tā kā mūsu gids bija diezgan ''hitrs'', viņš, pirmkārt, mūs dabūja iekšā, kas jau esot bijis neiespējami, otrkārt filigrāni šļūca visam cauri kā tāds žuļiks un ekspress ātrumā dabūja prezentēt mums visu to, kas tās dienas situācijā esot bijis diezgan sarežģīti. Man viņš patika un uzreiz dabūja manas simpātijas :)
Noslēgumā vēl aplūkojām tipisko Bētlēmes kūtiņas ainas instalāciju, pateicoties Rūtam, kurš vienmēr kaut kur lavierēja un ''kavēja pagastu''. Kamēr gaidījām, bija laiks izpētīt detaļas. Beigās bubināja arī mūsu gids, ka neklausa viņu kad vajag.
Raitā solī iečekojuši, kas jāiečeko, automātu un nopietno vīru skatu pavadīti, devāmies atpakaļ uz busiņu. Pa ceļam gids stipri izreklamēja kādu suvenīru veikalu, kurā esot 100 % roku darbs, nekāda Ķīna, nekādu nodokļu, tikai augstākā kvalitāte un labākais materiāls. Un kā tu domā?- mūs tādā arī iespēra iekšā.
Mēs abi esam pieklājīgi, cienam citu darbu un apskatam arsenālu, bet tajā pašā laikā zinam līdz kaulam, ka ne mums tādi s.....i vajadzīgi, ne mums tādus gribas kādam atvest un ne mums tādiem vispār somā ir vieta.
Uzreiz uz paplātes atnesa un piedāvāja tēju. Nodomāju nu ziepes, tagad toč viņi gribēs, lai izpērkam visu veikalu. Bet tēja!!! Ārprāc cik negaršīga. Vienkārši šausmīga. Pat svaigā piparmētru lapiņa tajā neglāba ne garšu, ne tās izskatu.
Es kā misters Bīns (kurš vienā epizodē tēloja ka dzer veļas mīkstinātāju) centos izdzert tēju un lūrēju uz olīvkokā grebtiem jēriņiem, bet pa to laiku Mikus jau bija iztriecis visu brūno šķidrumu un jau atdevis viesmīlim. Es nekaunīgi un nokārtu galvu atdevu atpakaļ savu trauciņu.
Kas ir? Ne es prasīju, ne man vajadzēja. Lai dzer paši. Mums tējas kultūra nav tik izkopta, kā....
alus :D
Rūts, protams, jau pirmajās divās minūtēs esot izmucis ārā un to laiku lietderīgi pavadījis vērojot notiekošo uz ielas. Ak... kā man gribējās būt viņa vietā.
Tā vietā, es gandrīz sāku strīdēties ar mūsu gidu, kurš apvainoja mani par to, ka es nepērku viņu sasodītās olīvkoka bļodiņas? Ok, tas bija pirmais, kam es pieskāros veikalā un apskatīju tuvāk, bet kāpēc man būtu vajadzīgs 7x7 cm trauciņš pa 22 eiro? Man ir mājās līdzīgs no Norvēģijas ar daudz īpašāku stāstu, kur redzēju kā tās top un dzīvoju vienā sētā ar pašu amatnieku.
Un bez nodokļiem. Kā tad!! Vēl tagad esmu dusmīga ka vells. Bet pēc tam viņš saka, ka tad man noteikti vajag Dāvida zvaigznes piekariņu. Un, ja es to nenopirkšu tad man tā pietrūks un es ilgošos pēc tā.
Meli!
Joprojām gribējas būt ārā uz ielas kopā ar Rūta jaunskungu.
Gids zaudēja visas manas simpātijas un mūsu ceļi tajā dienā arī šķīrās. Tālāk devāmies ar Rokiju un ceļš veda uz vecāko pilsētu uz zemes, kas uzcelta pirms diviem tūkstošiem gadu, vēl pirms Ēģiptes piramīdām - Džeriko (Jericco, jeb Jērika). Pie tam arī pilsēta, kura atrodas viszemāk zem jūras līmeņa. Aptuveni 250 metrus.
Brauciens ilga apmēram stundu, un tas piepildīja visu mūsu dienu. Dabas skati, kas atklājās izbraucot no Bētlēmes un dodoties dziļāk Palestīnā, bija vereni.

Pavērās kalnu ainavas, nomaļas apmetnes vietas, atkritumu plantācijas, kamieļu pajūgi, ižžuvušas nokrāsas, dūmaka un klintis. Nonākot vienā līmenī ar jūras līmeni, daba izmainījās un nu mēs vērojām Jūdejas tuksneša paugurus. Dzeltenas smiltis, vaļu sanesumi un augsti kalni. Kontrasti un skatu bagātība.

Nonākot pie Jērikas robežas, skatam pavērās brīdinoša sarkana zīme par to, ka Izraēlas iedzīvotājiem te netuvoties, lai lieki neapdraudētu savu dzīvību.

Atkal tikām apturēti, tika pārmīti pāris vārdi ar nopietno vīriņu un varējām doties tālāk.
Jērika, kā vecākā pilsēta uz zemeslodes, šķita pavisam atbilstoša mūsdienām. Nu kā nu ne? Viss turpinās, visi dzīvo, viss attīstās. Taču vecā vecā pilsēta tepat vien bija. Pēdējās liecības par to, tiek mēģinātas urķēt ārā no zemes. Slāņiem un slāņiem tiek atrakti jauni pavedieni par seno iedzīvotāju ikdienu. Man tās drupatu lietas ne īpaši aizrauj. Bet ja jau tūrē iekļauts, sēžu nost un klausos. Katrā ziņā vēl viens ''Check'' izpildīts. Esmu bijusi Pasaulē vecākajā un zemākajā pilsētā. Nobeigumā nodzērušies pravieša Elijas strauta ūdeni, devāmies Nāves jūras virzienā.

Tik ilgi gaidīts un izsapņots tas mirklis par peldi nāves jūrā, bet kamēr nav izmēģināts, nevar izstāstīt to sajūtu, kad, apguļoties ūdenī, tevi kā pludiņu ceļ augšā un dziļāk par ūdens virsmu tu tikt nevari.
Ūdens bija silts, sīrupains un blīvs. Jau ieprikš Rokijs mūs nopietni brīdina, lai nemaz nemēģinam ūdeni izgaršot, mēģināt nirt vai nedod dies' dabūt šļakatu acī.
Protams, pagaršojām visi uzreiz - ''Bērni!'' :D
Rokijs protams domāja, lai mutē netiek liels daudzums ar nežēlīgo sālsūdeni.
Par niršanas pieredzi mums pa ceļam izstāstīja Jaunzēlandes kundziņš, kura radiniece reiz bija sirsnīgi peldējusi, laikam pat nirusi un visu sālsūdeni filtrējusi caur nāsīm, kā rezultātā pēc tam slimoja septiņus gadus, līdz atlaba.

Gana nopietna tā jūra.  Mikum viselegantāk izdevās iepozēt tik ļoti tipisko bildi ar avīzes lasīšanu plūstot Nāves jūras ūdeņos. Par to bija parūpējies Rūts. Viņš visai azartiski un nebēdnīgi ieviesa šo fočēšanos ar avīzi, līdz beigās mēs visi kā bērni ālējāmies un pa riņķi laidām papīra gabalu, līdz visiem bija šāda bilde, līdz tā nonāca pie manis....
Nejauši ar kāju uzdūros asajiem sāls akmeņiem zem ūdens un paklupu, parajuot līdzi arī avīzi. Rezultātā Mikus tika pie ekskluzīvas bildes ar izmirkušu avīzi. Priecājaties ļaudis.
Lai arī izvērtās brīnumaina un patīkama pelde, žel paliek par faktu, ka tā izžūst rekordātrumos. Un kādēļ gan?
Skistuma dēļ!
Cilvēce izsūc dēļ ārstnieciskajiem dubļiem, kas ir gana efektīvi. Ne jau tāpat vien tur sacelti apkārt entie SPA kūrorti.
Pēcpusdienas saulē, pēc peldes, visa mūsu kompānija saliedējās pie kopīgām pusdienām. Katrs stāstīja kādu savu atgadījumu par Izraēlu, Jordāniju vai citu galamērķi. Rūtam, protams, ka bija aizsraujošs stāsts par notikumiem Jordānijā, savukārt, Jaunzēlandes meičuks ar nelielu skaudību skatoties uz mums teica: '' Jūs esat tik laimīgi, ka dzīvojat Eiropā. Jums viss ir tik tuvu. Mēs, lai aizlidotu uz Austrāliju, vien vajadzīgas 4 stundas un tad tiktu uz kādu citu vietu jālido uz Honkongu, kas ir vēl 13 stundas!'' Nabadzītes palika žēl, jo tā tas tiešām ir. Viņi ceļo apmēram divus mēnešus. Lai tiktu uz Izraēlu, kā jau minēju lidoja uz Honkongu, tad uz Itāliju. Izceļoja tur, pēc tam pa Grieķiju un tikai tad uz Izraēlu. Tā dara vairums no viņiem, ka ceļo apmēram 2-3 mēnešus un tikai tā iemesla pēc, ka atrodas tik tālu no pārējās pasaules.

Nokļūt atpakaļ uz busiņu citādāk nemaz nevarēja, kā tikai  izejot cauri lielajam kosmētikas veikalam. Mārketings!
Un tur i sievietēm i vīriešiem uz rokas garāmejot, veikli uzspieda ķermeņa losjonu, gribi to vai nē. Vīrieši noteikti ''priecājās'', kad uz viņu spalvainajām rokām uzspieda baltu ķēpīgu krema tārpiņu. Palasīju produktu sastāvus - labi. No tā daudz ko saprotu un nopirkt tādu var, lai sevi palutinātu. Bet tā kā par laimi mums šoreiz ''mugursomu tūrisms'', aizcilpojām garām bez liekas maka virināšanas.
Šis arī bija tūres dienas noslēgums.
Ar krēslas laiku tikām nogādāti atpakaļ pie mūsu viesnīcas Jeruzalemē. Atlika izdomāt ko darīt vakara daļā?
Devāmies pastaigā pa pilsētu. Cilvēki ņirbēja, tramvajs pīpināja, ebreji uz velosipēdiem traucās pa priekšu, ka mētelītis vien noplīvoja. Viss notika! Aizplūdām līdz pat tirgus placim. Bija septiņi vakarā un viss sita augstu vilni. Šī bija iespēja nedaudz pieskarties gastronomiskajām baudām un iepazīt to, kas rakstīts visos ceļvežos un draugu stāstos. Nejauši atradu, ka manā krātuvē bija paslēpušies 100 šeķeļi (24 eur) un nopriecājos, ka nu tik vēl varēšu uzdzīvot kādu laiku.
Nekā.
Viss aizplūda nieka 20 minūtēs, krāšņajā Mahane Yehuda tirgus placī.
Cenas it visam ir augstas,(Izraēlā kopumā), bet tomēr tas neliedza kaut drusciņ iepazīties ar vietējiem gardumiem: halvu, vietējiem saldumiem, datelēm, olīvēm un augļiem.

No saldumiem, jau nepārtiksi, tapēc vakariņās devāmies uz kārtējo tripadvisor.com titulētu Humus vietu. To pa ceļam bijām, piefiksējuši iepriekšējā dienā, kad devāmies uz viesnīcu.
Pēc skata nekas īpašs, bet galvenais faktors, ka vieta pārbāzta ar cilvēkiem, gan toreiz gan šoreiz, zinājām ka zaudētājos nepaliksim. Piedāvājums vienkārš: Humus humus un humus. Var izvēlēties pēc gaumes ar kādu gaļu kopā ēdīsi, bet tas, ka klāt nāca kaudze ar svaigiem dārzeņiem un maizes blāķi, ir tevis paša ziņā - pievarēsi tu to vai nē!
Mēs nepievarējām un nevajadzēja arī. Tas taču nemaz nebija iespējams. Apēdot maizi vien, es domāju cilvēks būtu paēdis. Mēs šoreiz izgaršojām humusa notis :D

Bet nu jā, ļoti, ļoti, ļoti gards, svaigs, uz vietas gatavots. Manas mēles kārpas dejoja. Perfektuma kalngals! Vēl, kāds faktors, kas liecina, ka vieta būs laba ir cilvēku vecuma īpatsvars. Kamēr vakariņojām, pa kreisi, skaļi spiedza četrpadsmitgadīgi tīņi, pa labi bija jauna ģimene ar zīdaini, viņus nomainīja māte ar meitu labākos gados, aiz viņiem pie cita galdiņa sēdēja veca gadagājuma ebrejs. Mazajā vietiņā stumdījās un bīdījās viss Jeruzalemes zieds un arī vairāki, vienpatīši, kas ātri paņēma pus kilogramu humusa un stiepa to mājās. Novērojām, ka tā ir ierasta prakse restorānos, ēdienkartē ierakstot arī izcenojumus humusam līdzņemšanai. Un es viņus saprotu. Tik garšīgi kā bija tur, nebija nekur!
Šai dienai ar to arī bija gana!

Nācarete

Rīts sākās ar īstā autobusa atrašanu, kas vestu uz Nācareti. Sančesa no savas migas izlīda sagurusi, saburzīta un gana rosīga, jo jau kavēja savu darbu. Atsāja mūs sēžot un lūrot internetā, lai atrastu savu autobusu, kas vestu uz Nācareti. Atstājām atslēgu gaitenī elektrības skapī un devāmies pieturas virzienā. Rīts bija ļoti saulains un silts.
Autobuss pienāca, uz Nācareti aizbraucām un te nu sākās mūsu ekskursija. Pirmais mūsu acīm pretī stiepās Svētās Marijas baznīcas tornis. Baznīca viena no centrālajām un viens no Bībeliski svarīgākajiem objektiem Nācaretē.

Ļoti, ļoti netipiska. Ne tādas, kā pieņemts redzēt šeit esot. Pavisam cits izkārtojums, plānojums un vispār kopējais izskats.
Pagalmā sienu gleznojumos savestas visu pasauļu Marijas. Rumānijas, Šrilankas, Japānas, Polijas, Singapūras, Spānijas, Latvijas nebija.
Kāpēc tad tā? Šajā vietā redz Marija uzzināja, ka ap Ziemassvētkiem laidīs pasaulē bērnu.
Pēc tam mēs vēl parkā ar Miku diskutējām un strīdējāmies, jo man šķita, ka kaut kur pie Galileja ezera pie viņas kaut kas atnāca un to pateica, tāpēc tur tagad nedrīkst peldēt. Bet nu taisnība jau ir, ka Nācarete izpelnījusi šo svarīgo faktu.

Tā kā kristietības vienai dienai bija pietiekami, devāmies meklēt Nācaretes alas, pilnā vārdā Holy caves of Nazareth-neatradām.
Nē nu beigās jau atradām, kad bijām krustām sķērsām bradājuši pa pilsētu, ielūkojoties vietējā tirgū, vietējā garšvielu un sēkliņu pazemes bunkurā, uzdūrušies nevisai smukai centrālajai pilsētas eglei, apgājuši dažus kvartālus ap to pašu centrālo egli, nolūkojuši potenciālo pusdienošanas restorānu, pabijuši vienā tūroperatora birojā un tikai tad nonākuši pie īstajām durvīm-durvis bija ciet.

Zin i labi, ka tā, jo tagad googlējot neko dižu garām nēesam palaiduši. Tālāk arī nelasīju, ko esmu palaidusi garām. Kaut kādas svētās lūgsmes gan jau tur tikušas skandinātas. Vienkārši toreiz šķita, ka meklējam kaut ko varenāku.
Lai vilcinātu laiku, jo sapratām, ka šajā pilsētā redzēt vairs nav ko, taujājām, kā nokļūt uz Jeruzalemi, jo tur mums točna līdz ar vakaru bija jānokļūst. Tajā pašā tūrisma kantorītī ļoti sliktā angļu valodā mums paskaidroja, ka jāmeklē tāds un tāds autobuss un tas atrodas tur un tur.
OK viss skaidrs.
Šļūcām pa centru un baudījām vietējo ''Time Square'', līdz ieraudzījām oficiālo Izraēlas tūrisma pārstavniecību un pajautājām vēlreiz kā nokļūt līdz Jeruzalemei. (to iesakam jebkuram ceļotājam, prasīt divreiz vai trīsreiz vai pat četrreiz, atkarībā cik slikti konkrētā valstī ir ar angļu valodu)
Un šajā iestādē mums ļoti labā angļu valodā izstāstīja, ka tāda un tāda autobusa tajā un tajā vietā nemaz nav un, ka no šīs pilsētas šodien vairs neiet nekādi transporti uz galvaspilsētu.

Žoklis atkarās, bet uzreiz aizverās, jo kundzīte iedot autobusu sarakstu ar atiešanas laikiem, kas aizvedīs mūs uz pilsētu Afula, tad redz no kuras mēs varēsim mēģināt tikt uz Jeruzalemi. Tas vai šodien vēl kursēs autonuss uz Jeruzalemi viņa gan nezin, bet saraksts, kas bija mūsu rokās izskatījās daudzsološs. Kursē dažādi ar lielākiem un mazākiem laika sprīžiem, bet pieturas atrašanās gan mums bija nezināma. Nolēmām drusciņ pačekot kurā virzienā doties, lai vismaz zinātu kurš būtu mūsu drošais starts ceļam uz galvaspilsētu. Prasījām vēl kādam ar eļļu notraipītam autoservisa darbiniekam, kurš tik māja un sūtīja mūs uz priekšu. Viziens bija pareizs un pietura bija atrasta, taču tā gribējās ēst. Un mūsu noskatītā tripadvisor.com restorāna vietiņa atradās tik tālu atpakaļ vecpilsētas virzienā!
Kā jums sķiet ko mēs darījām? (laiks apdomāties)

Protams, mēs devāmies atpakaļ uz silti noskatīto vietiņu. Tripadvisors.com mūs līdz šim nebija pievīlis, tāpēc ļoti uzticējāmies savām iekšējām sajūtām un 20 min stiepāmies atpakaļ kalnā uz mazu necilu ūķīti, pie apaļā večuka, kuru bijām uzrunājuši jau dienas pirmajā pusē.
Sapratām, ka uz kāroto autobusu nepaspēsim, tāpēc tagad divu stundu pauze līdz nākošajam autobusam bija zināms kā aizpildīt.
Pirmkārt, lai vispār pamanītu, ka konkrētā vieta varētu piedāvāt ēdināšanas paklapojumus, bija neiespējami. Mēs to atradām vadoties pēc kartē iespraustā (kā jau teicu ņemts no tripadvisor.com) punkta un nosaukuma, Otrkārt, pat ieejot iekšā, tev vēl pilnīgi nerodas nekāda pārliecība, ka tur varētu paēst. Kapēc?
Iztēlojies: Milzīgs antikariāts ar augstām arkveidīgām akmens sienām, pilnīgi visi pakši piekrauti ar norūsējušiem, nobriedušiem, antīkiem priekšmetiem. gleznas, lustras, eļļas lampas, spoguļi, kas tik vēl ne. Par to, ka dos ēst vienīgais liecināja divās rindās sastumti masīvi galdi, pie kuriem arī momentā ieperinājāmies. Skeptiskums joprojām nebija izslēdzies. Bet mums nebija citu variantu. Šausmīgi gribējās ēst un naivais idiotisms lika doties visu garo ceļu atpakaļ no tālās pieturas tieši uz šo ūķi.

Mūs sagaidīja un ierādīja vietas ļoti omulīgs un stipri korpulents onka, kas labā angļu valodā izstāstīja, ko var piedāvāt. Izvēles iespēju nekādu. Viņš pajautāja vai mēs vēlamies gaļu, noteica, ka pēc 10 minūtēm mums servēs ēdienu un pazuda aiz akmens sienas, kurā bija loga izmēra caurums.
Sapratu, ka būs gaļa, salāti un vēl kaut kas. Sēdējām un gaidījām, bet es tik uzmetu aci, un vēroju viņu caur plašo caurumu sienā un nespēju vien saprast, kā tur starp visiem ''klomiem'' viņš ir atradis vietu, kur pagatavot ēdienu. Katli blīkšķēja - process bija! Nospriedām vai nu būs un uz 100 % vai esam iekrituši kā mazie ezīši.
Kad pagāja 20 minūtes, onka laimīgs atnāca un nolika mums priekšā gaļas šķīvi, kaut kādu graudiņu šķīvi, pārbērtu ar kapātām mandelēm, četras pitas maizes un milzīgu svaigu salātu šķīvi. Izstāstīja, ka tas ir tradicionāls ēdiens ''Friki''. Nu neko locījām iekšā.

Tas bija kaut kas fantastisks!
Jāsaka uzreiz - vislabākais un visgardākais, kas bija ēsts Izraēlā esot!
Vistas gaļa ar perfektu garšvielu ansambli, graudiņi arī gatavoti kaut kādās garšvielās, plus vēl tās grauzdētās mandeles. MMMM un salāti vispār perfecto, skābi, svaigi, sulīgi un daudz!
Pielikāmies kā lopi.
Bet tad vēl viņš saka, vai mēs gribam kaut ko saldu?
Dāāāāāā
Mēs neatteicām.
Piedāvāja sīrupā ceptus tādus kā plācenīšus, pildītus ar kazas sieru (āmēēēēn, cik labs) un ar kapātiem riekstiem(so so). Nu tad gan mums bija viss.
Izvēle par labu krita uz šo iestādījumu, jo tika novērtēts ar vislabāko vērtējumu un zemāko cenu, kas pārrēķinot bija 60 eur uz abiem. Liekas traki ne? Bet tāda ir Izraēla - ļoti dārga, bet kvalitatīva.
Vēl somās sabāzuši atlikumu, gandrīz vemdami vilkāmies uz autobusa pieturu.
Pa ceļam ieguvuši labu spirdzinājumu no svaigi spiestas granātābolu sulas (izmantoja 5 granātābolu puses) nonācām pieturā, gar degunu palaižot mūsu autobusu. Sapratām, ka iedotais saraksts nemaz nav tik jauks kā likās un sēdējām tālāk. Bija satumsis. Izvēles nebija, tikai Afulā mēs uzzināsim vai būs kāds autobuss uz Jeruzalemi.

Jāsaka, ka Izraēlas tautieši mūs uzņem laipni, autobusa šoferītis ļoti runātīgs, un, tā kā mēs apsēdāmies pirmajā rindā, viņš mums lika atkārtot skaitļus arābu valodā, ķip iegaumēt autobusa numuru, kurš jāuzmeklē Afulā. Izkāpdami centrālajā autobusu pieturā, bija skaidrs, ka šī tiešām bija autobusu stacija, nevis parasta pietura, salīdzinot ar Nācareti. Sameklēt nosaukto autobusa numuru, mēs nevarējām, jo tad tikai sapratām, ka viņiem ar tiem skaitļiem iet nu tā ''so-so''. Bet šoferis redzot, ka mēs maldamies kā aklais mīnu laukā, nesās pakaļ un ar pirkstu vēl bakstīja tablo, sakot, ka rekur ir 959, lai gan saka astoņi pieci astoņi :D
Autobuss bija - tas galvenais, bet piedevām tas bija silts, plašs, tumšs un ar wi-fi!!! Ko ta citu mums vēl vajadzēja pilnai laimei?
Pēc 2 stundām ieradāmies Izraēlas galvaspilsētā, uzmeklējām viesnīcu, bet iekšā netiekam.!!???!!
Kad uzzvanam pa norādīto telefonu, izrādās viesnīcas administrators sēž turpat blakus esošā veikalā pie kases!!! Ak, kā mums tas neienāca prātā!? :D
Viesnīcas numuriņš smuks, gaumīgs un es pat teiktu skandināvu stilā (laikam lampa no IKEA).
 Mēs lūztam kā lakstiņi, jo rīt agrais rīts!

Agro rītu Izraēla

Rīts mūsu namiņā iesākās ļoti agri.
Izlidošana no Rīgas lidostas uz Telavivu jau 6:15. Padomājiet paši, cikos cēlāmies, cikos vēlāmies un cik vispār bija ticis pagulēt tajā naktī? Bet, lai nu kā ar tiem miegiem bija, šis nebija ceļojums, kurā mēs kā jaunie vecāki devāmies, lai no rīta izgulētos. To visu mēs paspējām Londonā, kas bija nesenais un iepriekšējais ceļojums. Izraēlas noskaņās mega agri rīti bija vairāki, bet par tiem pārējiem tad vēlāk.
''Paknābājuši'' lidmašīnā (ar to es domāju, ik pa laikam ar galvu klanoties pagulējuši cietajos beņķos) piezemējāmies Telavivas lidostā!
Ar prātu jau tu saproti, ka būs siltāks un patīkamāks laiks, nekā uz to brīdi mūsu Rīgā, bet kad acīs iecērtas spoža saule, tālumā rēgojas palmas un apņem tik patīkams pavasara siltumiņš, ilgu laiku pie sevis skandinu: ''Nu kā tā var būt? Rīgā -3 un sniegs, bet te tik silts!''
Vēl tikai neilgu brītiņu prātā palika iespiedies mans rīta cilpojiens uz taksi, kad biju pilnībā sagatavojusies pavasarīgam siltumam, mugurā uzģērbjot plānu virsjaciņu un kājās uzvelkot plānas vasaras laiviņas. Kā naska vāvere cilpoju uz silto taksometru, lai tikai neapsaldētu kāju apakšas, jo mīnusiņš sitās cauri plānajai zolītei.
Ak cik mīļi un jauki - uķi kuķi.
Visus uķi puķi ātri izkliedēja daudzviet redzamie nopietnie vīri ar trakajiem automātiem pie sāniem. Tos sastapām itvisur. Protams, pie drošības kontrolēm autoostās, vilcienu stacijās, pie lielveikalu ieejām, tirgū un visparastākajos ēstūžos. Tā tas te vienkārši ir! Vai nu tu to pieņem un pēc 5 minūtēm vairs nebrīnies, vai arī tad Tev te nav ko darīt. Bet, tici man, Tev te būs ko darīt!
Šujamieročus ir atļauts nēsāt jebkuram pilsonim, tas nav tik bīstami kā izskatās cik drīzāk drošāk, jo neba jau saldējumu laizošu tūristu viņi šaus nost, visticamāk, ka aizstāvēs, vai ne???!! Sakiet, lūdzu kāds, ka es runāju taisnību !!! :)
 Un protams vēl tāds nieka fakts, ka karš var sākties kuru katru brīdi, un tā vien šķiet, ka visi te ir zemajā startā un gatavi jebkam.
Ahhhh, es protams pārspīlēju...Nevienu tanku neredzēju.
 Kāpēc vispār sāku ar tik politisku ievadu??
Aizmirstiet!
Izraēla ir ārkārtīgi skaista, pārsteidzoša, trausla, ticīga, garšīga un dārga valsts!
Daba, protams, ir tā, kad mēs visi ceļojumos aizturam elpu un ar smaidu uz lūpām nespējam vien atskatīties uz kādu tajā brīdī esošu skaistumu. Vai tas būtu vulkāna krāteris, šņācošs geizers, skaļš ūdenskritums vai elegantie Daugavas loki :)
Arī Izrēla pat par kripatiņu neatpaliek no kanjoniem. Šai valstij ir savi daudz dziļāki kanjoni.
Tāpēc mēs pa taisno ar vilcienu, kas atiet no Telavivas lidostas, dūrām ziemeļu virzienā. Prom no lielpilsētas. To vēl negribas. Telavivu atstājām pašām ceļojuma beigām.

Iesākumā mēs devāmies uz Haifu. Kā uzzinām vēlāk, viena no top kūrortu pilsētiņām Izraēlā, savas daiļās pludmales dēļ.
Tur arī izkāpām vispirms un mierīgi pastaigājām pa promenādi. Sajutām ceļojuma garšu ar tirkīzilo jūru, saulaino dienu un nesteidzīgo ritmu. Liekas šai dienai neko citu arī nevajag!

Bet vajag gan. Vajadzēja atrast nakstmājas, lai zinātu kādā lokācijā atrodamies.
Šoreiz pirms ceļojuma Mikum nācu klajā ar priekšlikumu, ka Izraēlā noteikti jāmēģina palikt pie kāda couchsurfinga, jo šī ir gana eksotiska zeme, pilna ar stāstiem notikumiem, interesantiem cilvēkiem un saviem noteikumiem, lai nesteidzīgi padalītos ar kādu vietējo atklātās sarunās. Haifas iedzīvotāji bija īpaši atsaucīgi un dabujām pat trīs apstiprinājumus, ka viņi var uzņemt savos mitekļos. Mēs izvēlējāmies pirmo, kas apstiprināja mūsu pieteikumu - tā bija jauna sieviete vārdā Sančesa.
Ar platu un siltu apskāvienu, viņa mūs sagaidīja pie savas baltās un ārprātīgi nekārtīgās mašīnas. Vien tik nevainīgi atvainojās, sakot, ka viņai ir četri bērni un bezrūpīgi vienu pēc otra bagažniekā krāmēja bērnu sēdeklīšus. Mikus izcīnīja vietu priekšējā sēdeklī, bet es paspēru ar kāju pustukšas ūdens pudeles un ierūmējos ''omulīgajā'' sēdvietā.
Pirmā satikšanās ar vietējo - gluži veiksmīga. Viņa mūs aizveda uz vietējo studentu komūnu. Plaša teritorija ar visu, kas nepieciešams lētai dzīvošanai.Restorānu svītra, dārzeņu tirdziņš, entie sporta kompleksi, dabas parks, protams arī pašas mācību iestādes. Viņa pati tur strādā, tāpēc zināja, ko ar mums dara.
 Bada novārdzināti, ķērāmies lūkot ko likt uz zoba. Nostājāmies pie garas ēstūžu rindas (tā kā Alfā ēdināšanas zonā) un cierējām apkārt, līdz izlēmām. Ēdieni daudz maz saprotami. Problēmas sagādāja tādas vai šitādas mērces iespējamā garša, bet tā kā visi runā labā angļu valodā, man paveicās ar ellē gardiem rīsiem, ķirbju mērci un vistas gaļas gabaliņiem. Nekas īpašs vai eksotisks, bet šoreiz tiešām gribējās vienkārši paēst, nevis eksperimentēt un pārsteigt sevi. Ceļojums bija tikai sākumā. Es 100% zināju, ka paspēšu izēsties i humusu i visu pārējo.
Sančesas miteklis tādā pašā stadijā kā viņas mašīna, bet mēs nejutāmies traucēti. Paši parakstījāmies uz pārsteidzošo Izraēlu. Viņa mierīgi uztina sev pīpīti un teica, ka ies uz sporta klubu, pēc tam vakarā patusēt, ja gribam varam nākt līdzi. Atsāj atslēgas un čau.
Mēs paši izvēlējāmies iepazīt Haifas pilsētas vakarīgo gaisotni un devāmies pastaigā. Ziemassvētku rotājumi vēl pilnā sparā zaigoja un izgaismoja ielas.

 Ko ta mums? Mēs tik smaidījām un priecājāmies, ka pirmā diena ir izdevusies! Noguruši, pārguruši, apmaldījušies, bet beigu beigās nonākuši savās migās izslēdzmies kā elektrības slēdži.

Londonas escape un Camden town

Šodiena tik svarīga un īpaša diena!! Apmeklēsim izlaušanās istabu britu stilā.
Biju pavadījusi krietnu laiku izpētot Londonā pieejamās istabas. Ļoti daudzās ir iespēja izlausties sākot no trīs vai četriem spēlētājiem, un daudzas istabas maksā tiešām iespaidīgu naudiņu, līdz ar to atlika daži varianti, no kuriem uz dullo rezervēju istabu ar nosaukumi ''Da Vinči''.
Mērojām ceļu uz jaunu Londonas nostūri. Pa ceļam paguvām ielūkoties vietējā rajona andelēs, jo tieši pie metro stacijas bija kārtējais tirgus placis. Pēc skata kaut kas pazīstams un papētot saturu, nu jau tapa skaidrs - Rīgas centrāltirgus lupatu variants. Vējā laigi plandoja babenīšu naktskrekli, parašūta lieluma apenes, pelēkas pļūteņbikses un citi varinati. Uzkavēties ilgāk tur nebija jēgas. Baigo auru noķert tur nevarējām.
Izlaušanās istaba gana sarežģīta, lai mēs divi riekstkoži to atšifrētu. Šeit bija pavisam jauns saziņas veids starp spēlētāju un administratoru, kurš Latvijā līdz šim nebija manīts, plus čomiņa humora izjūta bija vairāk kā asprātīga. Un ko tur lieki brīnīties, jo viņš bija no Latvijas.
Tavu brīnumu, uz dullo izvēlēties istabu no teju 120, kas pieejamas Londonā un uzdurties savējam.
Prieks visiem.

Dienas atlikums gan izvērtās grandiozs. Pašai neticās ka kādas divas stundas pavadījām vandoties pa veikaliem un iepērkot jaunu garderobi. Kurš nu vairāk, kurš mazāk, bet rezultātā ar diviem pilniem maisiem steberējām pa centrālajām Londonas ielām.
Izsalkums bija pietuvojies kritiskajai robežai un šis vakars bija atvēlēts klasiskajam Fish & Chips. Pēc ilgiem meklējumiem atradām kādu sev tīkamu vietiņu un sēdāmies atpūtināt kājas.
Kas ir Fish & Chips? Nofritēta zifs fileja ar kartupeļiem un sezonas dārzeņiem. Nekas īpašs, bet ierasta lieta britānijā.
Kā sacīt ''check'''.
Vakars klāt.
Viesnīcā mani sagaidīja čaklo roku pulciņš, kad lielos iepirkumu maisus nācās saspīlēt pa mūsu abu mugursomām. Un zieniet, izdevās!
No mūsu mini ceļojuma bija atlicis vien izlidošanas dienas rīts, kuru veltījām Camden town iepazīšanai. Kārtējais rajoniņš ar savu auru un kārtējo tipisko tirdziņu piedāvājumu. Konkrēti šī vieta bija ārēji daudz ekstravagantāka, jo mājas bija krāšņi izkrāsotas, apgreidotas un padarītas daudz interesantākas. Savukārt preču piedāvājums vairāk vilka uz tumšo spēku pusi. Drakulu uzvalciņi un žaketītes, daudzviet bija ''melnie koblaki'', nu tie gotu zābaki. Visādi ilkņi, ķēdes, dzelži un cita atribūtika kas vilka uz drūmo stiliņu.

Ēdienu zona fantastiska, atkal, nu viss iespējamais no Spānijas līdz Malaizijas virtuvei. Viss garšīgs, sulīgs un kārdinošs. Mēs vēl bijām piebāzti no viesnīcas brokastīm tikpat pilni kā pašu mugursomas, tāpēc svētku sajūtai un pacilātam garastāvoklim iemalkojām karstvīnu un ar ļoti lēnu un nesteidzīgu soli virzījāmies centra virzienā.
Kad tur nokļuvām, nolēmām vairs neizmantot sabiedrisko transportu, bet gan pus stundu doties pastaigā līdz Liverpūles ielai, no kuras bija paredzēts autobuss uz lidstu.

Tas bija labs lēmums, jo saules apspīdēti ar acu skatiem, pavadījām skaistākās Londonas vietas. Paguvām ievērtēt vēl dažus apskates objektus, piemēram Tower bridge, The Shard- augstākā celtne Londonā u.c.

Un tas arī viss. Iesēdušies lidmašīnā, mūsu ātrais skrējiens ar nezināmo, mini ceļojumu bija noslēdzies.
Jau vakarā atgriezāmies pie savas realitātes un ikdienas, bet sajūtas, kuras paliek pēc ceļojumiem, allažiņ ir prieka pilnas.
Šajā ceļojumā mēs neatpūtāmies, bet tāāāāā izlgulējāmies :)
Šitā nebija gulēts pēdējos 3 trīs gadus! :)

Klasiskā Londona

Šis rīts jau vairāk pielīdzinājās tipiskajiem tūristu rītiem, kad:'' Davai čop čop jāceļas un jāiet iepazīt pasaule!''
Mikus jau 10:00 bija rezervējis panorāmas rata , jeb ''Londonas acs'' izbraucienu, tā ka neatlika nekas cits kā tēmēt centra virzienā.
Šī diena tika paredzēta klasisko Londonas tornīšu un mājiņu apskatei. Nu ķip kaut kā mājās arī būtu stulbi braukt, sakot, ka bijām tikai traļi vaļi tirdziņos, nezinot kā Big Bens izskatās.

Sākumā pirms maģiskā izbrauciena ar gigantisko panorāmas ratu, mūs ieveda mazā kinotētrīša telpā, kur demostrēja putna lidojuma īsfilmu. Mums bija 3D brilles un tad nu varējām izbaudīt kino visā tā krāšņumā kā sacīt. Londona tika parādīta visos gadalaikos un ziemas noskaņu kadros, pēkšņi, mums uz galvas uzžļāca baltas putas, nu tādas kā tikko uzsniedzis sniedziņš.

Viss dinamiski, skaisti un pat skatāmi.
Papriecājāmies 5 min un viss, tālāk bija jāiet uz ratu.
Ha, bet mums, protams, bija prioritātes biļetes un fiksi apgājām tūristu rindu, kas jau bija sakrājusies, laika ziņā mērot uz kaut kādām 30 gaidīšanas minūtēm.
Viens rata apgrieziens bija 30 minūtes, kura laikā tiktiešām no ievērības cienīga augstuma nolūkojāmies uz Londonas rītu. Visas augstceltnes, spices, Abatijas, BigBeni u.c mājas , palika zem mūsu papēžiem.
Klasiska tūrista izklaide, bez kaut kādiem pārsteigumiem. Bija ok!
Mūsu bildes, miegainas, saulainas un siltas, it īpaši pašā augšā esot. Stikla bunkuru, kurā mēs atradāmies, saule iesildīja īpaši saulaini. Un jā, ar šo dienu Londonā sākās ļoti saulainas un siltas dienas. Netipiski, bet patīkami.

Tālāk devāmies garā pastaigā, vienkārši šļūcot un baudot sauli. Apskatījām Abatiju, BigBenu, Vinstona Čērčila statujas (citi vīriņi arī tur bija). Iegājām, klusi pasēdējām svētās Margaritas baznīcā, netīšām iemaldījāmies zirgu gvardes parādē. Redzējām, ka cilvēki stāv kaut ko gaida, značit, kaut kam jābūt. Iespraucāmies rindā, skatamies zirgu rindas, un tūliņ pat arī notika parāde. Nu tīrā cūkas laime.
 Parāde visai īsa, dusmīgi vīriņi kaut ko bļaustījās viens uz otru un tad aizjāja. Vieniem bija melni apmetņi otriem sarkani, varbūt bļāva par to, ka vienam otram baigi nepiestāv? Nu kaut kā tā!

Turpmākajā dienas daļā izmantojām ''Hop in -hop off'' autobusus, kuri ved pa apskates cienīgākajām Londonas vietām un, ja kaut kas liekas izpētes cienīgs, mēs varam kāpt ārā un šitā lēkāt visu dienu. Mums nekas neinteresēja, izņemot vaska figūru muzeju, kas bija ieplānots. Tādā iepriekš nekad nebiju bijusi un diezgan skeptiski uz to skatījos. Kas tad tur tāds interesants var būt skatīties uz slavenību lelli???
Bet tomēr bija.
Piegāju pie Breda Pita viena centimentra attālumā un pētīju...pētīju....ilgi...tad pie Džonija Depa....pie Bībera, pie Džolijas, jej bogu vienā brīdī likās, ka viņi tūlīt sakustēsies un mani nobiedēs. Ieurbusies katra cilvēka ādas struktūrā, uzacu biezumā, skropstu garumā, lūpu izliekumā, acu skatienā, nepamanīju, ka Micīts jau taisa selfijus ar Kardašjanu un pozē ar katru no slavenībām. Tik rēcīgi.
Bet nu tādu istabu bija daudz, katra sadalīta pa nozarēm, pop zvaigznes, kino zvaigznes, politiķi, sportisti, filozofi.utt

Nenobrīnīties un neizskatīties katra cilvēka ausu caurumā un saskaitīt cik spalvas nāsīs :D
Biju nekaunīga un Nadālam aptaustīju mantību. a tur nekā nebija! Ak tu skāde! :D
Superīgs muzejs ar interaktīvām, interesantām un radošām izklaidēm. Tikām ierauti arī Šerloha Holmsa peripētiju izmeklēšanā, kur, šoriez dzīvi aktieri, mūs vilka arvien dziļāk un dziļāk speciāli šādam- mazam teatriālam uzvedumam noformētās telpās, gaiteņos, apstākļos, kas likās ellīgi patiesi.
Kad izstaigājāmies līdz pat zvaigžņu karu tēmai, muzeja ekspozīcija beidzās un nonācām atpakaļ realitātē Londonas ielās. Tā diezgan episki, Tikko braucām ar zvaigžņu karu kosmosa kuģi, kur blakus sēdēja, tas tur lielais pinkainais...

Bet nu sēdāmies sarkanajā divstāvīgajā autobusā un devāmies pa klasisko Londonu.
Garlaicīgi.
Ok izbraucām vēlreiz pa skaistājām izrotātajām ielām, garām tādai un tādai ēkai, baznīcai vai stabiņam, bet nu vairs tas nebija nekā tāda ievērības cienīga, kā tikai Towe bridge, ko gribējām apskatīt. Tiklīdz to ieraudzījām savu acu skatam, tā autobuss nogriezās un aizbrauca pa kaut kādu nesaprotamu maršrutu. Izrādās maršruts izmainīts, jo tiltu pašlaik remontē un tie, kas grib var kāpt ārā un ar kājiņām iet un skatīties uz to tiltu cik ilgi grib. Mēs to sapratām pašās beigās un drusciņ pikti un nenormāli izbadējušies atgriezāmies centrā. Lūkojām pēc kārtīgām ķīniešu vakariņām, jo to gribējās visvairāk. Nu ne jau ķīnieti apēst, bet viņa taisīto vistiņu, nūdeles, dārzenīšus, garneles, gaļiņu, iesmiņus, utt. Dabūjām arī un tik daudz, ka tagad atceroties, man vēl pietiek tās porcijas :D

Viss, diena cauri!
Knapi vilkdami savas pakaļkājas uz viesnīcas pusi, izslēdzāmies kā slēdzīši baltajos palagos.
Mani nesteidzīgie vīna vakari palika tāda kā ironija!! Tā domāju ka mierīgi pasēdēšu :D

Brīvdienas sākas

Sagaidījām savu pirmo rītu Londonā, entās stundas vienkārši blenžot viesnīcas griestos. Mēģinājām iemūžināt sajūtas un pavilkt laiku nebūtībā. 

Velkoties gandrīz vai pa zemi, aizgājām brokastīs un tik pat liegani atpakaļ uz numuriņu. Pilnīgi izpumpēti no iepriekšējā mēneša slodzes apēdām vairākus, sulīgus apelsīnus un atlūzām īsā apelsīnmiedziņā. 

Yes, lūk tieši tā mēs gribējām :)

Šodienas plāns - Greenwich rajona iepazīšana. Netipiskā Londonas daļa, kas tālu prom no centra un pēc draudzenes Zaigas ieteikumiem, pilna ar lietām, sajūtām un noskaņām, kas man, būtu akūti nepieciešama. 

Izkāpjot no metro stacijas, stiepāmies sajūtu līmenī, kaut kādā virzienā. Bija jāuzmeklē Grīnvičas tirgus. Rāmi ejot, ielas malā uzdūrāmies nelielam tirgoņu placim. Kā sacīt jāgriež iekšā un jāskatās kas tur ir. Šis bija antikvariātu un citu sūdiņu tirgus. Saimnieki, ilzikuši uz letes savas vecās servīzes, ekskluzīvus galda piederumus, tortes nažus ar stirnas kāju spala vietā, vecas grāmatas, bērnu rotaļlietas, antīkus apģerba gabalus, rokturus, spoguļus, svečturus. Ej tik skaties un jūsminies par britu avangardu. Sajūtu līmenī man tur daudz kas iepatikās, bet praktiskums paldies Dievam manā galvā runāja skaļāk, tāpēc par foršo atmiņu, Alisei kā suvenīru atvedām bērnu grāmatu par pīlēm no 50. gadiem un Renāram tipisko divstāvu Londonas autobusiņu retro versijā un pie tam zaļā krāsā. Nice.

Gājām tālāk un pēc pieciem soļiem atkal uzdūrāmies nākošajam tirdziņam. Pēc apjomiem varēja noprast, ka tas ir tas slavenais Grīnvičas tirgus. Malā jau kūpēja garda ēdiena smarža un vietējā kņada liecināja, ka te kaut kas notiek. 

Bet tas bija kārtējais ''sūdiņu'' tirdziņš ar teju visu iespējamo. Pēc izmēriem daudz plašāks un vilka sevī iekšā arvien dziļāk un dziļāk. Es paspēju uzķerties uz turku uzkodas, kas bija ļoti ņjammīga un pelēkajai dienai kā radīta. Silta un kūpoša spinātu pļocka lavašmaizē.

Ilgi tur negribējām kavēties, tāpēc turpinājām ceļu. Arhitektūra patīkama un vienkārša. Nekādu debesskrāpju vai steigas. Bija mierīga un plūdena svētdienas diena, līdz beidzot ar cilvēku pūļa virpuli tikām ierauti lielajā bazārā. 

Kalnciema tirdziņš Nr. 2! Visa kā tik daudz..gan ēdienu, gan amatnieku darinājumu, visādu brīnumu un arī jau sen redzētu lietu. Pavirši izšļūkājām caur galdu rindām un metāmies metropoles gastronomiskajā dažādībā. Micīts jau pie pirmā stenda priekā iekliedzās un abas rokas piepirka pilnas ar portugāļu gardumiem. Viņam šī valsts- svēta lieta. Protams arī es nekad neatsakos no ''pasteis de nata'' kremkūciņas. Šajā plašajā piedāvājumā pagaršojām pa kriksītim no visa: Jamaikas kokosriekstu gardumu, Brazīliešu čurros, britu vietējo zemesriekstu pastēti utt. utt, bet piedāvājumi stiepās aizvien plašāk un plašāk...sicīlija, spānija, taizeme, ķīna, itālija, indija, līdz paši, biegās nespēdāmi izlemt, ko ēdīsim pusdienās un aizgājām katrs pie sava izredzētā stenda :)

Krietns laiks bija pagājis un apgājuši līkumiņu ap Grīnvičas rajoniņu, devāmies uz Hyde park, Londonas sirdī. 

Bija jāmēģina ar otro piegājienu iespraukties izslavētajā ''Winter wonderland''pasaulē.

Ar savu prioritātes biļeti rokās, notirinājāmies garām apsargiem un bijām iekšā Ziemassvētku pasakā. Bet nu ne līdz galam - pietrūka sniega :) Noskaņa protams atbilstoša: karstvīna smarža, salda cukura smarža, gaismiņas, rotājumi, koka tirgus būdiņas, publiskā slidotava un protams pats ''wonterlands''. Milzīgu atrakciju čupa, gan mazākas, gan lielākas, trakas, trakākas, pārgalvīgas un vispārgalvīgākās. Metropoles cienīgas izklaides, kurās tikām ierauti arī mēs. 

Sākām ar senioru izklaides cienīgu, proti, izbraucienu ar panorāmas ratu, kas ļāva visu iepazīt no augšas, skaistā un naksnīgā Londonas centrā. Biļete uz šo bija obligāti jānopērk, lai mēs tiktu pie kārotās prioritātes biļetes, kas ietaupīja mūsu laiku, kuru būtu patērējuši gaidot rindā.

Tomēr mums kā zaķpastalām pat no šī bija bail, jo vagoniņš augstumā viegli šūpojās, tāpēc lai panikā neārdītos pa krēsliem, labāk bija bučoties un neskatīties apkārt :D

Novērtējuši atrakciju parka krāšņo piedāvājumi, spējām tikai fantazēt kā ir tajā, tajā un tajā atrakcijā, bet tad satiku savu māsīcu Sintiju, kura Londonas virpulī ir ierauta jau 7. gadus un kopīgi devāmies mazliet paālēties. 

Priecājāmies un spiedzām, kamēr mūsu ķermeņus mētāja augšup, lejup metāla bomji, kostrukcijas un vagoniņi, līdz beidzot attapāmies arī vistrakākās atrakcijas virsotnē. Saucās ''Hangover'', kur no 85. metru augstuma mēs kritām lejā sasniedzot 100 km/h kaut kādās 2-3 sekundēs. Kādu laiku pēc tam nerunāju, bet tas bija gana forši, lai atcerētos. Katrā ziņā pirmo reizi bija baudītas tik vērienīgas atrakcijas, Bet nu pēc māsīcas teiktā: ''Tas kas ir Londonā salīdzinot ar Ameriku ir bērnu autiņu līmenī''. Nu tad sorry ja! :D

Nu lūk , tā tās dienas mums arī paiet. Nekur neskrējām, neko ārprātīgi neieplānojām, vienkārši ļaujot kā diena paiet.

Izņemot rītdienu...

Londona - Post Nos izaicinājums.

Ceļojuma aizsākums bija manā dzimšanas dienā, kad atkal saņēmu savu vismīļāko dāvanu no vismīļākā.
Skaidrs bija tik viens, ka tas ir kaut kāds uzņēmums, kurš veido avantūru izbraucienus nezinot galamērķi, par to paziņojot dienu pirms izlidošanas.
Te neliela sarakste ar Post Nos puišiem:
Post Nos: ''Mēs sagatavojam piedzīvojumus par budžeta cenām un, lai labāk noteiktu kurā virzienā orientēties, ir jāatbild uz šiem 3 apgalvojumiem:
1. Varu lidot jebkurā laikā
2. Nav nepiemērotu apstākļu, ir tikai nepiemērtots apģērbs.
3. Man patīk visas valstis bez izņēmumiem.

It kā jau loģiski- īstam avantūristam būtu uzreiz pinā balsī jākliedz : ''JĀ JĀ JĀ'', bet es atbildēju šādi:
1. ''Nē''
2. ''Nē''
3. ''Nē''
Ar katru uzrakstīto ''Nē'' mana iekšējā Sanita sarāvās mazāka un mazāka, bet nu mēs nevarējām lidot jebkurā laikā, sākumā bija jāsaskaņo bērnu aukļu jautājums, un uz ''Suņa laiku apgabaliem'' arī kaut kā negribējās, jo bija pagājis liels laiks no pēdēja ceļojuma, tāpēc gribējas vairāk pabaudīt nevis izdzīvot zem laikapstākļu uzliktā likteņa un jā, man patīk visas valstis, bet ceļot patīk arvien uz jaunu un jaunu debespusi, tāpēc atgriezties uz kādu ''izčamdītu''valsti negribējās, pasarg Dies' vēl Spāniju kur pabūts 5 nedēļas.
Tā nu 18. jūlijā uzzinājām, izlidošanas datumu un te nu varēja sākties fantazēšana par noslēpumainā ceļojuma galamērķi. Bet tikai ne man. Pat domas kaut kā tik tālu nespēja aizlidot, jo man galvenais bija dabūt brīvdienas. Vienalga kur...
Bet nu ne jau Londonā!!! Až šoku ķēru. Tā bija pēdējā vieta kur gribējās, ja arī gribējās pafantazēt par galamērķiem...
Ne mums metropoles patīk, ne arī vilināja uz to pusi. Plus vēl mūždien tur esošais apmākušais laiks un viegli miklie nokrišņi. ...
Iuuuu..... bet nu neko, domājām, gan jau būs labi un uz ātru roku ķērām grābām kaut kādu ne būt informāciju ko darīt netipiskajā Londonā. No standarta izklaidēm gribējās izvairīties, tverot nezināmo Londonu, uzzinot, atklājot un iedvesmojoties. Cerēju ka tā arī būs.

Lidojuma dienā bijām laimīgi!
Atstājām aiz sevis rūpes, pienākumus, atbildības un milzīgu nogurumu, sēdāmies ļotenē un bzzzzz projām.

Londona mūs sagaidīja ar ātru un operatīvu darbību. Lidosta-autobuss, autobuss-centrs, centrs - metro, metro - Brixton tirdziņš. Tas viss notika mērkaķa ātrumā. Metrapole mūs ierāva kā melnajā caurumā. Laiks pazuda, sajūtas uzplauka un mēs jau pirmajā vakarā iemīlējām šo pilsētu.
Brixton market - zinājām, ka te mums jānokļūst dēļ krāsainās atmosfēras, čillīgās noskaņas un tautību dažādības pēc. Nu par tām tautībām pietiktu ar metro vagonu. Raiba publika, kā jau metropolē. Rindiņā viens blakus otram sēž ķīnietis, indietis, brazīlietis un āfrikānis. Tas jums nevienam nav nekāds pārsteigums. Bet par tiem tirdziņiem runājot, tādu Londonā ir kvantums. Katrs savā nostūrī, katrs ar kādu sev raksturīgu esenci, bet visiem viena birka karināma: ''Kalnciema kvartāla tirdziņš'' :D

Amatnieku darinājumi, pašceptas kūkas, humpalu stendi, sojas vaska sveces, izšuvumi, rotaslietu ķibinājumi un tas viss ar uzsrūvētu cenu Angļu stilā. Bet pats labākais ēdienu dažādība.
Brixton markets bija patiesāks, vairāk ar ielu tirgotājiem, tipisku pārtikas tirgošanos un foršu ēdināšanas zonu.
Izdekorēts ''tralallā'' stilā ar virteņbumbām. kur sasistā dēļu šķūnī ar plastmasas glāzēm rokā tusējās hipiji.

Mēs no ieejas un izejas brīža lēni plūstot apēdām Jamaikas pīrāgu, Marokas bageti un Japānas omleti. Visi tradicionāli ēdieni ar konkrētās valsts produktiem un garšvielām. Receptēs dziļāk nebraukšu iekšā (prasiet privāti).Bet galvenais ka bija ņammīgi!! Ellē ņammīgi!!!

Kā jau teicu, laiks Londonā pazūd, pilsētas milzīgie attālumi burtiski iznīcina un nu jau bija iestājusies krēsla.
Devāmies atpakaļ centra virzienā.
Piebildīšu, ka mums katrā dienā bija paredzētas divas aktivitātes, kas ļautu mums mierīgi un nesteidzīgi izbaudīt dienu.
Tātad pirmā aktivitāte bija Brixton rajoniņa iepazīšana un otrā Winter wonderland apmeklējums. Ikgadējs izklaides parks, ko uzstāda ap Ziemassvētku laiku centrālajā pilsētas parkā- Hyde park.
Tas bija sestdienas vakars. Diena pirms pirmās Adventes.
Nereāli!!!! Cilvēku gūzma, kas stiepās ieejas vārtu virzienā bija tā kā septiņas, nē desmit mūsu Stockmann trakās dienas.
Tad apjautām šīs pilsētas pārblīvēto iedzīvotāju skaitu. Der zināt: lai Tev nebūtu jāizstāv šī Stockmann trako desmit dienu rinda, par paaugstinātu samaksu ir iespēja iegādāties prioritātes ieeju, kas pa atsevišķi norobežotu ieeju ļauj fiksi un cēli ieiet teritorijā staltu muguru visiem pasoļojot garām.
Tajā vakarā mēs cēli apgriezāmies apkārt un devāmies atpakaļ, lai šādas prioritātes izmantotu turpmākajās dienās. Lūk kāda metropoles pieredze.
Tā vietā devāmies vienkāršā pastaigā pa centrālajām ielām, kas pēc māsīcas ieteikuma šajā Ziemassvētku laikā ir īpaši greznas, to man arī vajadzēja, lēni pašļūkt pa ielām un patīksmināies par lampiņām :D
Sanāca ļoti lēni....jo bija taču Black friday night sales!! Atkal tās pašas ''Stockmann trakās dienas'', tikai Londonas apmēros un pa centrālajām iepirkšanās ielām, kur zibinājās apkārt Gucci, Prada, Michaels Kors, Massimo Dutti maisiņi pusaugu meiteņu rokās.
Kosmētikas veikalā mani aicināja iekšā un piedāvāja tēju. Pie smaržu veikaliem ārā stāvēja divi gvardes sargi un deva ar aromātu piesūcinātu zīdam līdzīgu lakatiņu (nevis papīra loksnīti). Nu tā jauki, ne! :)

Mēs zibinājām pretī. Skaisti jau bija, ko tur lieki! Apjomi iespaidīgi, kas te-Rīgā, dekorāciju skaita ziņā uz visu pilsētu, tur uz vienu krustojumu!
Priecīgu pirmo Adventi mīlīši!
Nav svarīgi cik ārīšķīgi esam - svarīgāk, cik mīlestības iekšā mums sēž un esam laimīgi ar to kas mēs esam.